Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves. Klēra Norta

Prometejs 2021. gads, 392 lpp. / Orbit 2014, 405 pages.

Šogad mazāk sanācis lasīt savu iemīļoto žanru, tāpēc Klēras Nortas romāns bija īsts kārumiņš. Atzīšos, ka Andra dāvinātais angliskais grāmatas eksemplārs ilgi nostāvēja manā plauktā, lai gan zināju, ka romāns būs lielisks. Līdz ar tā izdošanu latviski nolēmu beidzot izlasīt un neesmu vīlusies. Šis bija patiesi interesants un augstvērtīgs literārs baudījums ļoti vieglā fantastikas “mērcē”. Fantastikas piesitiens ir tik viegls un romāns dažkārt vairāk aiziet uz filozofisko pusi, vai to, ko mēdz dēvēt par literary fiction, tāpēc domāju, ka patiks tiem, kuri fantastiku nelasa vai arī vēlas tā piesardzīgi uzsākt.

Kā jau vēsta nosaukums, romāns ir par Harija Augusta pirmajām piecpadsmit dzīvēm. Viņš piedzimst, dzīvo, nomirst un piedzimst atkal tajā pašā laikā un vietā, kur pirmajā reizē, un viss var sākties no jauna. Harijs atceras savas iepriekšējās dzīves un ar katru nākamo dzīvi jautājums milzt aizvien lielāks: ko iesākt? Ko tu darītu, ja varētu dzīvot atkal un atkal? Bērnība un jaunība kļūst garlaicīga un kaitinoša, ja atceries, kas biji, ko sasniedzi un ko zini. Nopietni jāapsver, vai gribi priekšlaicīgi nomirt, jo tad būs atkal jāizcieš pirmie 16 – 18 gadi. Ar laiku aktuāls kļūst arī jautājums par dzīves jēgu un to, kāpēc Harijs un citi viņam līdzīgie dzīvo atkārtoti neskaitāmas reizes.

Es nevaru teikt, ka esmu lasījusi daudzus literāros darbus par ceļošanu laikā vai nemirstību, tāpēc man autores radītais stāsts šķita ļoti neparasts un saistošs. Tas arī diezgan lika pakustināt smadzenes gan apdomājot, kā viņas ideja strādā, gan ko es darītu Harija vietā. Man ļoti patīk romāni, kas aizrauj, izklaidē un vienlaikus liek padomāt par ko lielāku. Pieminēšanas vērts ir autores stils un grāmatas sarakstīšanas veids. Bija sajūta, ka lasu reāla cilvēka autobiogrāfiju, kur pamīšus mijas pagātne ar tagadni. Kas diezgan negaidīti – nevaru teikt, ka Harijs kā tēls man šķita simpātisks, starp viņu un mani palika emocionāla siena. Harijs (vai pareizāk teikt – autore) necenšas iepatikties, viņam tas nav svarīgi. Īsti nesapratu, kas tad ir tas, kas Harija sirdij liek pukstēt straujāk, kas dzen viņu uz priekšu. Viņu uztrauc kaut kādas lietas un paši izlasīsiet, kas konkrēti un ko viņš tajā sakarā dara, tomēr tas viss šķiet tā, ka viņš to dara, jo nav nekā cita ko darīt un vajag kādu sarežģītāku piedzīvojumu. Laikam tāds kā dieva sindroms, pret ko Harijs tomēr cīnās, jo savā būtībā ir labs cilvēks. Dieva sindroms varētu būt diezgan likumsakarīgs, ja kāds dzīvo simtiem gadu. Tajā pašā laikā Harijs noteiktos gadījumos šķiet pārāk naivs savam lielajam vecumam un kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Tas man lika saraukt uzacis, tomēr šīs “nepilnības” padara Hariju interesantāku un pieļauju, ka autore ir kārtīgi pārdomājusi, kādu tēlu veidot un ko viņa vēlas panākt. Vismaz man kā lasītājai tāda sajūta radās. Harija draugs Viktors, manuprāt, kā tēls bija diezgan plakans un līdz galam viņa motivāciju nesapratu, bet abu sarežģītās attiecības bija interesants sižeta dzinējspēks. 

Būtībā romāns ir intelektuāls izaicinājums, jo dažkārt Harija un viņa drauga sarunas aizvirzījās tur, kur mans prāts īsti nesniedzas. To es negaidīju no gados jaunās autores, kurai šis ir debijas romāns. Viņa raksta tiešām ļoti labi. Pārsteidza arī izvēlētais darbības laiks un vietas. Viss šķita rūpīgi pētīts un atainots, radot maksimāli reālistisku iespaidu. Pēc beigām gribējās pajautāt “Un kas tālāk, Harij? Ko Tu tagad darīsi savā sešpadsmitajā un turpmākajās dzīvēs?” Nepārprotiet, turpinājumu nevajag, ir ļoti labs nobeigums. Vienkārši stāsts uzreiz nelaiž vaļā un es vēl tagad reizēm par to domāju. 

Vērtējums: 5/5

P.S. Klēra Norta (Claire North) ir britu rakstnieces Catherine Webb pseidonīms ar kuru viņa raksta zinātnisko fantastiku. Viņai ir otrs pseidonīms – Kate Griffin – pieaugušo fantāzijas romāniem.