Ūdens atmiņa. Emmi Iteranta

jauniešu romānsJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.

Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.

Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.

Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.

Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās, Prometejs, fantastika, jaunums

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Vilka stunda. Andrjus Tapins

Andrujs Tapins "Vilka stunda"

Apgāds Jumava 2015. gads, 526 lpp. Steam and Stone Saga #1

Es un šīs grāmatas vāks bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc tam nāca ļoti pozitīvas atsauksmes par šo lietuviešu stīmpanka romānu un sāku “Vilka stundu” medīt bibliotēkā. Šajā rudenī beidzot nomedīju. Izrādījās, ka smuks ir ne tikai vāks, ir piedomāts arī pie iekšējā noformējuma. Pat papīrs ir raupjš un piestāv saturam krietni labāk par spoži balto un slīdīgo “radinieku”.

Pievēršoties romāna saturam, aina vairs nav tik sajūsminoša, lai gan ļoti centos nesakāpināt gaidas. Es nezinu, kas notika rakstīšanas procesā. Varbūt tā bija autora ideja, vai kāds viņam pateica “tev taču tur ekšens, tad tēliem dziļumu nevajag”. Rezultātā sanācis noslēpumains un dinamisks sižets, interesanta un detalizēta pasaule, bet varoņi kā kartona lelles. Ne klišejiskas, ar saviem noslēpumiem, kurus var atklāt, rūpīgi lasot, tomēr vienaldzīgas sižeta marionetes. Uzskatu, ka ir palaista vējā iespēja piedzīvojumiem bagātu romānu padarīt par ko dziļāku, saviļņojošu un atmiņā paliekošu. Iespējams, ka problēma slēpjas daudzajos varoņu skatu punktos – ne lasītājs paspēj pieķerties, ne autors pievērst pienācīgu uzmanību raksturu izstrādei un varoņu iekšējai pasaulei.

Sižeta centrā it kā ir zinātnieka meita Mila un Viļņas legāts Antans Sudrabs, bet tas top skaidrs tikai ap grāmatas vidu. No Sudraba būtu sanācis lielisks skarbais izmeklētājs, par kura pagātni nobirdināt asariņu un satraukumā kost pirkstos, kad viņš lēkā pa māju jumtiem. Man bija interese vēl par pāris tēliem, bet tie uzrodas un drīz atkal pazūd.

Jārēķinās, ka pirmās apmēram 150 lpp paiet diezgan lielā neziņā, kas un kāpēc notiek. Šajā ziņā cepuri nost – autors prot kāpināt notikumus līdz rībošai kulminācijai. Politiskās intrigas šausmīgi paredzamas un nepatīkami reālistiskas. Sabiedrības musināšana, pūļa manipulēšana un melu izplatīšana notiek tik viegli, ka bail. Ļoti interesanti palasīt, cik viegli šitās dranķības apcirpt, rīkojoties ātri, radoši un drosmīgi. Kriminālintriga bija laba, šo to varēja paredzēt, bet bija sižeta līnijas, kas palika pārsteigums līdz pašām beigām. Vienīgi nepārliecināja ap dzīvajām rotaļlietām radītais konflikts. Zinot, cik bīstami tās rādīt atklātībā, Milas vazāšanās ar tām apkārt šķiet vienkārši muļķīga. Varēja izdomāt kaut ko mazāk bērnišķīgu. Var jau būt, ka manus iebildumus pret staigājošām un runājošām rotaļlietām veicina atmiņas par zināmās lasītāju aprindās slaveno mērkaķīti citā stīmpankā.

Varoņi liek vēlēties vairāk, bet 1905. gada Alianses brīvpilsēta Viļņa ir īsts stīmpanka sapnis un sajūsminās katru detalizētu fantāzijas pasauļu cienītāju. Teikšu vēl vairāk – manuprāt, Viļņa ir “Vilka stundas” galvenais varonis, kas izrīko visus pārējos. Šī augošā, grabošā, dūmojošā un kūsājošā pilsēta ir kā dzīvs organisms, tās rajoni kā dazādas kolorītas personības. Pilsētas debesis piepilda dūmi no Tvaikpilsētas un dirižabļi no citām pilsētām, dažādus sīkus darbus pilda automatoni un golemi, algoti leģionāri uztur kārtību, bet alķīmiķi un mehāniķi rūpējas, lai pilsētā viss darbotos. Ielas un ēkas pilnas ar dažādiem tehniskiem brīnumiem un cilvēki rautin raujas uz Viļņu cerībā uz labāku dzīvi. Tas ir pa virsu. Apakšā ir krievu spiegi, dažādas politiskas inrigas, nelegālie darboņi un pa kādam līķim. Īpatnēja, tumša un valdzinoša pasaule, gandrīz īsta un sataustāma. Tāpēc jo vairāk žēl nerealizētā varoņu potenciāla.

Ja daudzdimensionālu varoņu tēli nav būtiski un nespēj sabaidīt grāmatas sākuma trīskāršais brīdinājums, ka tas ir fantastikas romāns, pie tam vēl stīmpanks (tiešām ir tik traki ar latviešu lasītājiem?), tad jūs gaida diezgan aizraujoši klejojumi alternatīvās Viļņas ielās. Salīdzinot ar latviešu stīmpanku, lietuviešu ir tiešām lielisks. Tagad gaidu apžilbinošu igauņu atbildi.

Vērtējums: 3,5/5 (puszvaigzne par Viļņu)

ripelevenŠī ir R.I.P.XI izaicinājuma grāmata. Tumšā atmosfēra, slepkavības, metāls, dūmi, pazeme, mazliet maģijas, nāvējošas intrigas. Jā, “Vilka stunda” iederas, lai gan patiesi biedējošas sajūtas negūsiet. Tās drīzāk ir gotiskas noskaņas, bailīgs skatiens pār plecu vai debesīs. Neizskaidrojams nemiers, ka kaut kam tūlīt jānotiek. Un šausmīgas lietas arī gandrīz notiek.

Īsās atsauksmes #11

Īsi par trim ātri izlasāmām grāmatām.

Krišjānis Zeļģis "Zvēri"

Zvēri. Krišjānis Zeļģis

Neputns 2016. gads, 152 lpp.

Kādā atmiņas stūrī bija aizķēries, ka no jauno dzejnieku krājumiem “Zvēri” ir lasāms. Lasāms tiešām ir, pie tam pārsvarā ar lieliem burtiem. Daži dzejoļi ir četrrindes izplestas pa visu lapaspusi. Pozitīvi, ka krājumam ir vienota tēma – pilsētnieks, pilsēta un daba. Lasot prātā pazibēja Čaks un haikas. Diezgan nesakarīgi, bet kaut kādas līdzīgas nianses uztvēru pilsētas tēlā un dzejoļu aprautībā. Man patika stils, bet spēju “sakonektēties” tikai ar dažiem dzejoļiem. Nodaļas “zvēri” un “tu smaržo pēc priedes” patika vairāk, jo likās pārdomātākas un dzejoļiem stingri izteikts motīvs. Pārējās nodaļas šķita haotiskākas. Īpaši atzīmēju dzejoli par putniem, kas izvelk cilvēkam no somas pusdienas, dzejoli par drūmu ainu vilcienā, “Kundziņsalu” un šo:

xxx

starp kanēli un kafiju tu stāvi

bērnības lūpām

tikpat skaista kā atceros

caur aizkaru

un laukā žūstošiem deķiem

laiks kā telefona numurs garš

Vērtējums: 3/5

Himna. Aina RendaHimna. Aina Renda

Ascendum 2014. gads, 128 lpp.

Pirmais, ko gribas pateikt par “Himnu” – īpatnējs zinātniskās fantastikas darbs. Būtībā tā ir antiutopija – kārtējā pasaule, kurā diezgan primitīva sabiedrība ir stingri sakārtota un sadalīta pēc noderības, nekādas brīvas izvēles. Atšķirībā no citām distopijām, šajā ideoloģija neparedz pat visniecīgāko savu “es”, tāds jēdziens pat nepastāv, jebkurš sabiedrības loceklis domā kā “mēs”: “visi cilvēki ir viens un nav citas gribas kā vien visu cilvēku kopīgā griba”. Protams, atrodas viens ziņkārīgs brīvdomātājs Vienlīdzība 7-2521 (mēs lasām viņa dienasgrāmatu), kurš pamazām no “mēs” pārtop par “es” un šis sevis apzināšanās process ir platforma autores racionālā egoisma idejas paušanai. Interesants ir Ilmāra Šlāpina priekšvārds, kas nezinātājam ļoti palīdz izprast Ainas Rendas daiļradi. Kas attiecas uz viņas radikālo filozofiju, tā nevar nošokēt cilvēku, kuru pusaudžu gados nosauca par egoisti, jo viņa cukurbiešu vagās smagā darbā sapelnīto naudu gribēja izlietot sev jaunām kurpēm.

Himna ir plāna grāmata ar “biezu” saturu un idejām, par kurām vērts padomāt. Žēl, ka pašas beigas ar varoņa politiski ideālistiskajiem nākotnes plāniem drusku nokāva labo sajūtu.

Vērtējums: 3/5

Pirmā reize. Daina TabūnaPirmā reize. Daina Tabūna

Mansards 2014. gads, 152 lpp.

Salasījos tik daudz labu atsauksmju par Dainas Tabūnas stāstu krājumu, ka baidījos lasīt pašus stāstus. Tagad varu teikt – visām labajām atsauksmēm ir taisnība. Tabūna raksta ļoti dzīvīgi, viegli un ticami par vienkāršo un reizē tik sarežģīto pieaugšanu un mirkļiem, kas maina dzīvi, ka stāsti kļūst reāli. Stāstu varones atrodas uz tā neredzamā sliekšņa, kad šķiet – tūlīt, tūlīt notiks kas liels. Dažkārt notiek, dažkārt nē, bet arī man ir bijusi šī gaidīšanas sajūta, tāpēc spēju ar stāstiem identificēties. Neatceros otru stāstu krājumu, kurā visi stāsti šķistu gandrīz vienlīdz labi. Labs ir pat īsākais stāsts “Tekstu meitene”, kurš man šķita mazliet par īsu.

Gards kumosiņš, kas ļauj atgūt ticību mūsdienu latviešu literatūrai. Tiešām, ja patika “Jelgava 94”, tad patiks arī šis.

Vērtējums: 4,5/5