Sākšu ar mazu atkāpi kā es iekritu sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” nagos. Man bija plāns novembrī lasīt latviešu literatūru. Grāmatu klubā šo vēstures grāmatu sēriju aktīvi lasīja un nolēma novembrī uzaicināt ciemos Mārtiņu Mintauru – vienu no vēsturniekiem – un izdevniecības Aminori pārstāvi Initu Saulīti-Zanderi. Būtu kauns ierasties neko nezinot, tāpēc arī es paņēmu izlasīt vienu no sērijas grāmatām, kurā Māris Zanders sarunājas ar jau pieminēto Mārtiņu Mintauru. Grāmata izrādījās tik interesanta, ka uz karstām pēdām paņēmu izlasīt vēl 2 šīs sērijas grāmatas. Tās visas skar vienu laika periodu – Latvijas 19. gadsimtu un 20. gadsimta pirmo pusi un labi viena otru papildina. Tāpēc tagad par visām trim.
U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie. Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders
Aminori 2023, 347 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas
Šajā grāmatā vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs sarunājas ar žurnālistu Māri Zanderu par tēmām, cilvēkiem un faktiem laika posmā no 19. gs. līdz 2. pasaules karam, ko esam piemirsuši vai izvēlējušies piemirst tāda vai citāda iemesla dēļ. No grāmatu kluba tikšanās sapratu, ka saruna varēja būt vēl trīsreiz garāka.
Vidusskolā cītīgi mācījos vēsturi un man šis priekšmets patika, vēlāk tam esmu pievērsusi pārāk maz uzmanības, un varbūt tāpēc no abu kungu sarunas uzzināju daudz jauna un pārsteidzoša. Domāju arī, ka līdz šim vairāk esmu redzējusi un dzirdējusi to vienu – “pareizo” – vēstures versiju, bet realitāte bija sarežģītāka, raibāka un ne vienmēr ērta. Reizēm kaut kas notika vienkārši tāpat vai sagadīšanās pēc, reizēm tas bija gadiem briedis strāvojums un ietekme no ārpuses. Kaut vai jaunlatvieši. No literatūras stundām atceros, ka viņi it tā radās tukšā vietā, ne no kurienes. Par to arī Zanders jautā – kā tas var būt? Mintaurs izskaidro, ka nebija tukša vieta, tikai nav ērti atcerēties, ka baltvācieši būtībā veicināja mūsu kultūras un nacionālās pašapziņas veidošanos. Viņiem gan bija savi savtīgi mērķi un rezultāts sanāca ne tāds kā viņi cerēja. Otrs veicinošais spēks bija Krievijas impērijas pusē un arī to pirmajā brīdī var būt grūti pieņemt. To var labāk saprast izlasot “Latvieši, vācbaltieši un Krievija” un Augusta Deglava “Rīgu”.
Es varētu te minēt veselu sarakstu ar faktiem un notikumiem, kas mani pārsteidza, bet tas būs gari un iesaku pašiem izlasīt grāmatu. Te jārunā arī par vēsturisko atmiņu. Kāpēc mēs kaut ko atceramies, bet ko citu aizmirstam? Grāmatā tas tiek aprunāts un domāju, ka ir svarīgi atcerēties – vēsturnieki ne tikai pēta pagātni, viņi tajā “atrod” vēsturi, “sacerot” to atbilstoši savām interesēm vai sabiedrības pieprasījumam. Jāatceras arī, ka vēsture ir pretrunīga, dažādi uztverama un skaidrojama.
Ļoti, ļoti interesanta grāmata. Viegli lasīt, jo teksts nav sauss, tas veidots kā intervija, ir arī daudz vizuālā materiāla. Vienīgi man šķita par īsu, varēja vēl.
Vērtējums 5/5
Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna. Gints Apals, Māris Zanders
Aminori 2020, 158 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas
Pēc Mintaura grāmatas nolēmu turpināt ar tēmu, kas gan turpina, gan papildina “U.c.” iesākto sarunu par baltvāciešiem/vācbaltiešiem un arī par Krieviju. Gints Apals lieto “vācbaltieši”, Mintaurs – “baltvācieši” un domas dalās, kā būtu pareizi. Ja mani atmiņa neviļ, tad gadiem ir iegājies tā, ka latvieši lieto “baltvācieši”, savukārt šeit dzīvojušie un vēlāk izceļojušie vācieši lietoja “vācbaltieši”.
Divas trešdaļas no šīs grāmatas ir vēsturnieka Ginta Apala monologs, īsa saruna ir tikai pašās beigās. Mani mulsināja atsauču trūkums, bet saņēmu skaidrojumu no redaktores, ka, tā kā šī ir viena no pirmajām sērijas grāmatām, viņi vēl taustījās par vēlamo formātu, bet Apala teiktais balstoties citos viņa pētījumos un publikācijās.
Gints Apals raksta par neērtu tēmu – vācbaltiešu lomu mūsu nacionālās pašapziņas un kultūras attīstībā, dalību Brīvības cīņās, latviešu attieksmi pret viņiem, agrārreformu un kur šajā “ķīselī” pa vidu atrodas Krievija ar savām idejām. Nekāda skaistā un romantiskā aina neveidojas. Grāmatas beigas vispār ir kā pliķis sejā.
Protams, arī šo mēs varam uzskatīt par vēl vienu vēstures versiju. Lasot vietām atmiņā salīdzināju ar Mintaura teikto un pretrunas nemanīju. Abi vēsturnieki ir vienisprātis, ka vācbaltiešiem bija daudz lielāka nozīme mūsu tautas un valsts vēsturiskajos procesos nekā mums patīk atzīt. Jāpiezīmē, ka vācbaltiešiem (vismaz sākotnēji) nebija prātā neatkarīga Latvija, viņi nedomāja tādās kategorijās. Saspīlējums starp abām pusēm bija liels un par to grāmatā tiek diezgan daudz runāts un skaidrots.
Arī šajā grāmatā man bija daudz pārsteidzošu atklājumu, varētu rakstīt vēl un vēl. Atkal jau – grāmata varēja būt biezāka. Bonusā iesaku šo 2020. gada raidierakstu, kura lielākā daļa veltīta sarunai ar Gintu Apalu par grāmatas tēmu.
Vērtējums: 4/5
Ķēpīga tēma. Latvieši – boļševiku balsts? Jānis Šiliņš, Māris Zanders
Aminori 2020, 110 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas
Tālāk pavērsu skatienu austrumu virzienā, jo jau Apals diezgan aizskāra no tās puses nākušo komunistisko ideju ietekmi uz vācbaltiešu stāvokli Latvijā. Šī grāmata ir sarunas veidā un Šiliņš teikto balsta savās publikācijās (publicēto darbu saraksts atrodams grāmatas beigās). Te arī labi piemeklēts vizuālais materiāls, jo bijis vairāk pieejams, par vācbaltiešiem tas šķita drīzāk nejaušs.
Tēma tiešām ķēpīga, bet tagad mazliet labāk saprotu, kas tolaik notika, kāpēc mūsējie tā pieslējās lieliniekiem, kāpēc tik daudzi Krievijā bija labos amatos un čekā. Saprotu arī to, ka kreisumam ir dažādas nokrāsas un viss ir sarežģīti. Grāmatiņa plāna, bet negāja ātri. Varbūt tāpēc, ka nekā patīkama tekstā nav, jānopūlas saprast ideoloģiju un politiskie gājieni kā šahā. Atkal daudz pārsteidzošā. Piemēram, Jukums Vācietis – Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, Pēteris Stučka, kurš stāvēja pie čekas šūpuļa un darīja vēl visu ko citu, ko es gribētu nosaukt par ļaunumu, un vēl citi personāži un notikumi.
Šiliņš mēģina visu sakarīgi izskaidrot, bet vispār tas laiks bija baigā putra un jautājumu gan lasītājiem, gan vēsturniekiem joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Varbūt arī paliksim bez atbildēm, jo tās ir Krievijas slēgtajos arhīvos, bet saruna varēja būt garāka (sāku atkārtoties kā veca plate….).
Vērtējums: 4/5
Lasīju visas trīs grāmatas un domāju, ka reizēm atliek vien pabrīnīties kā mums, par spīti miljons šķēršļiem, svešām varām, iekšējiem kašķiem un visam pārējam, izdevās vienoties par virzienu un tikt pie savas valsts. Liela loma bija literātiem un citiem kultūras darbiniekiem, dažādiem izglītotiem cilvēkiem, kas reizēm nemaz labi nerunāja latviski, sociķiem, jaunlatviešiem, pirmajiem turīgajiem latviešu kapitālistiem un daudziem citiem.
Man ir plāns izlasīt visu sēriju. Tagad ir svaigi iznākusi grāmata par Ulmaņlaikiem, kas labi paturpinās šajās trīs grāmatās iesākto laika posmu un tēmas, tad varētu turpināt ar grāmatu par pielāgošanos padomju gados un beigās atkāpties senākā pagātnē par Livoniju un zviedru laikiem.
Marii grāmatplaukts 