Godīgi sakot, man pašai pārsteigums, ka izlasīju visu, ko biju ieplānojusi izlasīt. Neviens izvēlētais literārais darbs nebija šermuļus uzdzenošs, kas varbūt labi, citādi bail naktī iet uz labierīcībām. Viss vairāk grozījās ap tumšo fantāziju, mītiem un tēliem, kam mēs piedēvējam nāves, tumsas, briesmu, ļaunuma īpašības. Kopumā tāda eklektiska kolekcija, kas ļāva nenogurt no šī izaicinājuma. Turpinājumā īsumā par katru izlasīto grāmatu.
Meklējiet sievieti. Andris Kolbergs
Zvaigzne ABC 2023. gads, 480 lpp.
Pieļauju, ka daļa no jums skatījās pašmāju daudzsēriju filmu “Krimināllieta iesācējam”, kas uzņemta pēc šī romāna motīviem. Iespējams, ka tāpēc Zvaigzne ABC šo romānu izdevusi atkārtoti. Katrā ziņā, man filma bija tiešs pamudinājums izvēlēties šo Kolberga romānu, jo filma ļoti patika.
Teikšu tā – šoreiz filma labāka. Zinu, šokējoši. Varbūt tā neteiktu, ja vispirms lasītu grāmatu, bet filma bija spraigāka. Grāmatā Kolbergs ļoti pamatīgi stāsta par visu. Tas sākumā ir interesanti, daudz var uzzināt par čekas aģentu darbu un 1990. gadu sākumu, legālajiem zagļiem, izmeklētāju sūro ikdienu, bet uz beigām viņš ik pa laikam aizmaldās (pēkšņi rindkopas par jezuītiem, kaut kādas pārdomu pērles, terminu skaidrojumi u. tml.). Viņš burkšķ arī par politisko un ekonomisko situāciju, kas ir pamatoti un tomēr nelabi ož pēc autora personīgajiem uzskatiem, kas man šķita traucējoši. Nevaru izlemt, kuras beigas man patīk labāk – grāmatas vai filmas, abas savā veidā ticamas un labas.
Vērtējums: 3,5/5
The Last Pirate of New York: A Ghost Ship, a Killer, and the Birth of a Gangster Nation. Rich Cohen
Random House 2019, 256 lpp.
Šausmīgi garš nosaukums fascinējošam stāstam par Albertu Hiksu, kuru notiesāja kā Ņujorkas pēdējo pirātu (vai varbūt pirmo gangsteri?). Šķīru lapas kā aizraujošā trillerī, jo autoram ir stāstnieka talants. Varbūt viņš šo to piepušķoja, bet tas noteikti palīdzēja pilnvērtīgi uzburt Ņujorkas ielas, nabadzīgo kvartālu, ostu, noziegumu un visu pārējo.
Hiksa dzīve bija vienkārši traka un man bija jādomā par to, ka viņu nevarētu notiesāt, ja viņš nebūtu tik nepiesardzīgs savas pašpārliecinātības dēļ. Tajā laikā bija ļoti grūti pierādīt slepkavību, ja nebija līķu. Pūlis bija šokā par tik nekaunīgu noziegumu, bet viņi bija arī šokā, ka Hiks neatbilst vizuālam priekšstatam, kāds izskatās noziedznieks. Daļa sabiedrības viedokļa aizgāja tik tālu, ka sāka viņu uztvert kā elku un attaisnot viņa rīcību. Izskatīgs cilvēks taču nevar būt tik ļauns kā prese, policija un tiesa viņu mēģina pataisīt. Par šo bija tikpat interesanti lasīt kā Hiksa dzīvesstāstu pilnu ar slepkavībām, pirātismu un alkoholu. Ļoti daudz interesantu detaļu pastāstīts arī par 1860. gadu Ņujorku un Ameriku vispār, uzzināju daudz jauna. Vienīgā iebilde, ka autors savu lielo aizrautību ar gangsteriem tā drusku aiz matiem mēģina savilkt kopā ar Hiksa dzīvesstāstu un viņa potenciālo nākotnes ietekmi uz citiem bandītiem.
Vērtējums: 4,5/5
Skeleta Juhana gaitas. Trīnu Lāna
Liels un mazs 2022. gads, 60 lpp.
Rozā ir perfekta krāsa tumšā laika lasīšanas izaicinājumam, vai ne? Nu ja, es arī tā padomāju. Reti lasu bērnu grāmatas, bet šī mani ar vāka dizainu piesaistīja jau pirms gada, tad saklausījos labas atsauksmes un nolēmu, ka šis rudens ir īstais laiks iepazīties ar Juhanu.
Iespējams, ka Trīnu kāds jautāja “kāpēc?”, bet viņa atbildēja “kāpēc ne?!” un radīja asprātīgu un pieņemošu stāstu par pensionēta skeleta Juhana gaitām, kurš, noguris no darba skolā, vecumdienas pavada pie pensionēta pāra laukos. Dzīve tur izvēršas gana interesanta – gan jāpalīdz tētei un māmukam, viņus arī savu reizi mierinot, gan jāaizbiedē zagļi, jāiet pirtī un jādara vēl citas lietas. Ļoti atbilstošas Marjas Līsas Platsas ilustrācijas. Izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā un tagad gribētos dzirdēt to ezera dziedāšanu. Grāmata, kas var patikt gan lieliem, gan maziem.
Vērtējums: 4/5
Fabulous Monsters: Dracula, Alice, Superman, and Other Literary Friends. Alberto Manguel
Yale University Press 2020, 256 lpp.
Vēl viena grāmata ar garu nosaukumu. Šoreiz ne gluži vilšanās, pat nezinu, ko gaidīju, bet tas nebija tas, ko saņēmu. Varbūt tāpēc, ka nesapratu – kur solītie monstri, bet varbūt tāpēc, ka mūsu intelekta plauktiņi ir atšķirīgi, man vēl jāaug.
Šī bija intelektuāla lasāmviela, kur interesantas vietas mijās ar tādām, kurās autors mani pazaudēja, jo nespēju savilkt viņa apgalvojumus ar literāro tēlu. Tomēr interesanta iespēja paskatīties uz Alisi, Drakulu, Supermenu un citiem (arī nezināmiem) tēliem dziļāk, tā teikt – no kurienes tēlam vai literārajam darbam aug kājas, kā var interpretēt tēla rīcību un reizēm pat, kādu ietekmi tas atstājis vēsturē. Tāda pamatīga literārā analīze. Vienas no interesantākajām bija apceres par Donu Kihotu un tā autoru (politiski pielādēts jautājums, vai Servantess tiešām ir īstais autors), Hamleta māti Ģertrūdi (kas viņa ir un ko viņa domā; Hamlets domā par daudz un tā ir viņa problēma) un Emile (kāds, ko mēs uztvertu kā sociālu problēmu). Monstrīguma patiesībā maz, vairāk ir grotiskais, neglītais, slēptais, kas kārtējo reizi parāda – lielākie monstri ir reāli cilvēki nevis iedomu tēli.
Vērtējums: 3/5
Good Omens: The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch. Terry Pratchett, Neil Gaiman
Harper 2007, 384 lpp.
Vēl viens garš nosaukums, tiešām savādi. Zvēru, ka ne speciāli izvēlējos grāmatas ar gariem nosaukumiem. Kurš gan nezina “Good Omens”? Pēc sarunām sapratu, ja kāds nav lasījis, tad vismaz seriālu ir skatījies noteikti.
Šis bija asprātīgi, smieklīgi un pilnīgi dulli. Brīnišķīgs kopdarbs, kurā Geimens un Prečets starp pilnīgām muļķībām ievij sociālo kritiku, reliģijas un ētikas jautājumus. Atkal jau – lielākais ļaunums ir cilvēki paši. Krovlijs spriež, ka viņš mēģina izdomāt visādas sliktas lietas, bet nespēj pārspēt to, ko cilvēki paši sev nodara. Vispār daudz spožu epizožu. Krovlija un Azirafaela sadarbība, elles suns bija traki mīlīgs, epizode ar citplanētiešiem smieklīga, kā Krovlijs kopj savus telpaugus un tie ir pārbijušies, Apokalipses jātnieku (pardon, motociklistu, jo mūsdienas) un motociklistu bandas satikšanās, un tad vēl beigās lielā atklāsme.
Sākumā lēkāšana starp tēliem drusku bremzēja ielasīšanos, bet tas bija vajadzīgs, jo tēlu diezgan daudz un nozīmīgi. Jālasa uzmanīgi, lai nepalaistu garām nianses. Tiklīdz aptver, kas notiek, sāk palikt ļoti interesanti. Grāmatas otrajā pusē dažas vietas šķita tukšas pļāpas, ko mierīgi varēja izrediģēt, jo kad joku par daudz, vairs nešķiet tik smieklīgi. Tomēr kopumā – lieliski, brīnišķīgs, sarkastisks fantāzijas lidojums.
Vērtējums: 4,5/5
Kurzemes vilkaču nostāsti. Ralfs Kokins
Zvaigzne ABC 2007. gads, 150 lpp.
Uzreiz teikšu, ka no visām izaicinājuma grāmatām šī mani pārsteidza un saviļņoja visvairāk. Negaidīta pērle. Nosaukums vēsta, ka šie ir nostāsti un tas ir labi darīts, jo šie nav pilnībā izdomāti stāsti. Te kopā savijušās autora bērnības atmiņas, citu cilvēku stāstītais un mācītāja pārdomas. Kokins prot uzburt baiļu atmosfēru ar vārdiem. Vienlaikus viņš skaisti stāsta par mežu, apsver mītiskās un reālās pasaules uztveri. Kā teologs viņš pasauli uztver kā brīnumu un ļauj arī mums noticēt, ka ne viss ir un ne visam jābūt racionāli izskaidrojamam. “Melnsila stāstā” viņš apsver to, ka katrā no mums ir kādas neskaidras atmiņas un iedzimtas zināšanas par pirmlaiku mītiskajām būtnēm, par kaut ko sensenu, ko pat nemākam izskaidrot. Tikpat mistiski biedējošs un šos jautājumus cilājošs ir “Draņķozola stāsts”.
Kā tas vispār iet kopā – mācītājs un vilkači?! Mums nebūtu šo stāstu, ja Kokins jau no bērnības nezinātu, ka “pasaule nesastāv no mums redzamā un izskaidrojamā vien”, neuzaugtu Engures mežos ar visādiem stāstiem. Mani pārsteidza arī tas, ka Kurzemes vilkači nav nekādi parastie cilvēki, kas pilnmēness naktīs ar rituāla palīdzību pārvēršas. Tīri tehniski ņemot, ne visi nostāsti ir par vilkačiem, bet tie tik un tā ir labi. Vietām Kokins diezgan daudz reflektē par mūsdienu materiālismu un seklumu, arī par ticības lietām, piemēram, “Zvērenvalka stāstā”, bet īpatnējā kārtā tas nekļūst atgrūdoši, viņš neuzbāžas lasītājiem ar savu viedokli. Vismaz tāda bija mana sajūta.
Negaidīju neko tādu no šīs grāmatas.
Vērtējums: 4,5/5
The King in Yellow. Robert W. Chambers
Pushkin Press 2017, 160 lpp.
Kā pēdējo izlasīju vecmodīgu šausmu stāstu krājumu. Šeit atrodami četri ērmīgi un viegli neomulīgi stāsti, kuru vienojošais motīvs ir aizliegta luga “The King in Yellow”, kas lasītājus novedot līdz ārprātam. Tīri labi patika, tikai šķiet, ka autors nevarēja īsti izdomāt, kas tik šausmīgs ir tajā lugā. Pieteikums ar stāstu “The Reaper of Reputations” par diviem jukušajiem (bonusā vēl alternatīvā vēsture) ir ļoti labs, bet viss paliek mājienu līmenī par dzeltenām zīmēm un teksta milzīgo, ļaundabīgo iespaidu, kas izteikti sevi manifestē stāstā “The Yellow Sign” ar savādu sapni un biedējošu baznīcas sargu. Varbūt noslēpumaino ietekmi būtu vieglāk saprast, ja autors mazliet vairāk pastāstītu par lugu.
Pirmo reizi stāsti publicēti 1895. gadā un iedvesmojuši dižo Lavkraftu. Es par šo kulta klasiku un Čambersa kungu (1865 – 1933) nezināju neko. Tagad baltais plankums aizpildīts ar melnām zvaigznēm Karkosas debesīs.
Vērtējums: 3/5
Tas viss. Paldies par uzmanību.
Marii grāmatplaukts 