Books for Living. Will Schwalbe

Books for LivingTwo Roads 2017, 288 pages

Nopirku šo grāmatu reiz grāmatu izstādē, jo man patika Švalbes iepriekšējā grāmata “The End of Your Life Book Club“. Pēc tam ilgu laiku pirkums nostāvēja lasāmo grāmatu plauktā līdz sagaidīja savu īsto brīdi.

Būdams žurnālists un kaislīgs lasītājs, kā arī strādājis izdevējdarbībā, Vils Švalbe tiešām šo to saprot no grāmatām un lasīšanas prieka. Nodzīvotais pusgadsimts arī ļāvis uzkrāt zināšanas un izpratni par pasauli un cilvēku dabu. Tas viss kopā viņa pārdomas par dažādām tēmām, gūstot tām iedvesmu vai atbildes grāmatās, padara interesantas un vērtīgas, ļaujot arī lasītājam gūt prieku no teksta un vienlaikus apdomāt dzīvi un savus uzskatus par kādu jautājumu. Tajā pašā laikā šis tomēr nav tāds nopietnais, pamācošais vai pašpalīdzības darbs, jo autors pārsvarā runā par savu pieredzi, atceras jau mirušos draugus. Tas nav arī tik personīgs teksts, lai daudz ko nevarētu attiecināt arī uz citu cilvēku piedzīvoto.

Protams, daudz tiek rakstīts arī par grāmatām un beigās par daļu pieminēto grāmatu uzzināju pietiekami, lai pati nelasītu. Viņš piemin dažas sen iznākušas grāmatas, kuras visdrīzāk nekad nenonāktu manā redzeslokā, tāpēc tas ir papildus labums. Piemēram, “Epitaph of a Small Winner” vai “A Journey Around My Room”. Iespējams, ka pati svarīgākā grāmata ir Lin Yutang “The Importance of Living”, kuru Švalbe piemin atkal un atkal. Izdota 1937. gadā, tā daudzviet savā filozofijā ir aktuāla arī mūsdienu straujajā dzīves ritmā. Visu mūžu lasot, Švalbe literatūrā ir apzināti meklējis atbildes uz saviem jautājumiem. Reizēm tās ir bērnu grāmatas, reizēm kāds romāns un tikai retu reizi kāds filozofisks vai pašpalīdzības gabals.

Our search for meaning isn’t limited to thoughts that were created to be meaningful and packaged in verse or easily extractable chunks. We can find meaning in everything – and everything is fair game. Your brain is, in fact, the ultimate commonplace collection, and everything you’ve ever read is in there somewhere, ready to come back into your consciousness when you want or need it.

Grāmata ir sadalīta tematiskās nodaļās: viena tēma + viens tēmu rezonējošs literārais darbs. Piemēram, apskaušanās un “A Little Life”, uzticēšanās un “The Girl on the Train”. Vienojošais elements ir autora atmiņas, pārdomas un lasītprieks. Man patika kā viņš caur divām grāmatām nonāca līdz domai, ka lasīšana ir māksla, prasme, kas jāizkopj visu mūžu.

“Books for Living” ļauj atkal un atkal novērtēt literatūras lielo spēku un nozīmi, tās spēju mūs mierināt, izklaidēt un parādīt ceļu. Švalbes kungam ir izdevies uzrakstīt grāmatu, kas silda lasītāja sirdi.

Vērtējums: 5/5

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

igauņu literatūraJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kailsals. Daina Sirmā

dzeja, dzejoļu krājums, dzejniece no ValmierasPētergailis 2012. gads, 88 lpp.

Valmieras bibliotēkā jauni un vēl samērā jauni dzejas krājumi gozējas atsevišķā plauktā, un tieši šādam bibliotēkas izkārtojumam varu pateikties par iepazīšanos, kaut neregulāru un haotisku, ar jaunāko latviešu dzeju. Dzejas dienu iespaidā cilāju plaukta saturu līdz plaukstā iegūla “Kailsals”. Rudenīgi dzestrs gaiss, krītošas lapas, drīz ziema…. Ļoti iederīgs nosaukums.

Ievadvārdos Ronalds Briedis raksta, ka “kaut kas ledaini stindzinošs ir katrā autores vārdā”, un tiešām Dainas Sirmās dzejā skan ziemīgas notis: kailsals gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Purvs, ūdeņi, ledus, ziemas smaržas, aukstums, bet tad nāk pavasaris, cerības uz siltumu un mīlestību. Gan skaudri poētiski, gan dziļi intīmi, gan varbūt vien autorei zināmu zemtekstu – tik dažādi ir dzejoļi šajā krājumā. Dzeja ar zemes un ziemas smaržām un krāsām, latviskās identitātes noti, savu sakņu apzināšanos. Neko nezinot par autori, man bija sajūta, ka lasu zaudējumu skarta, bet garīgi spēcīga un nosvērta cilvēka dvēseli. Ļoti personiska dzeja, drosmīga atkailināšanās.

sals iestiklo upi
iestiklo peļķi
iestiklo sienu starp mums

Tikai vēlāk uzzināju, ka “Kailsals” ir dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un viņa pati pa daļai valmieriete. Man, kā parastam lasītājam, krājums šķita noslīpēts un pārdomāti sakārtots, ar savu izteiktu balsi. Es nebūtu uzminējusi, ka tā ir debija. Ne visus dzejoļus spēju uztvert, bet kopējā noskaņa man patika un lika aizdomāties. Šī ir dzeja, ko vislabāk lasīt rudenī vai ziemā.

Vērtējums: 3/5

Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

Pārbaudes laiks. Gundars Ignats

Gundars Ignats "Pārbaudes laiks"

Dienas grāmata 2013. gads, 214 lpp.

Kas notiek?! Ja tā turpināsies, vairs nevarēs sūdzēties par latviešu literatūras neinteresantumu, gaudulību vai pārlieku augsto intelektuālismu, kas ļauj to izbaudīt tikai elitārai grupai. Jānis Joņevs, Ieva Melgalve, Toms Kreicbergs, Daina Tabūna un nu arī Gundars Ignats, kurš vispār ir dulls: paņēmis galīgi garlaicīgu tēmu – ierēdņu ikdienu – un pārvērtis to par ko ļoti lasāmu.

Nekaunība, uzdrošināšanās, pareizās atbildes un Ingars ir ticis pie darba kādas ministrijas Uzraudzības departamentā. Kas tas īsti par darbu līdz pašām beigām paliek neskaidrs ne tikai lasītājam, bet arī Ingaram pašam. Departamentā ir darba grupas, viņi veido kaut kādu projektu, taisa atskaites, kaut ko analizē, pārbīda un pārstrukturē, pārkopē tukšus argumentus no vienas tabulas citā, tiekas sanāksmēs un atkal pārbīda, konsolidē un saskaņo. Tā bez sava gala. Iekšējā datorsistēma brēc par neizpildītiem uzdevumiem jau pirmajā darba minūtē, priekšniece deviņos no rīta bļauj, ka viņai vajag atskaiti. Kāpēc nav vakar iesniegta, kā – neviens nebija paziņojis? Visi, cik vien spēj, izvairās no atbildības, galvenais neparakstīties. Ja apgūst sistēmu, var ļoti labi dzīvot, kā to dara Ingara kolēģe Linda. Viņa pamanās darba laikā gan pa bodēm izskriet, gan pie friziera aiziet, kamēr apzinīgais Ingars līdz astoņiem vakarā taisa kārtējās mistiskās tabulas, līdz iemācās kā efektīvi izvairīties no reālas strādāšanas.

Paralēli darbam risinās Ingara privātā dzīve. Labi sākušās, attiecības ar mīļoto meiteni saiet grīstē, jo viņa Ingara darba nogurumu un vēlmi pēc mierīgas atpūtas, neko nedarot un nevienu nesatiekot, uztver kā vienaldzību pret sevi un nepatiku pret viņas radiem. Te nekā pārsteidzoša, bet autors tik dabiski uzrakstījis, ka prieks lasīt. Ticami dialogi, ticamas attiecības, sadzīviski sīkumi.

Ja neskaita nelaimīgos, pārlieku mākslinieciski tēlainos salīdzinājumus grāmatas sākumā, ko tā vien gribējās izravēt (latviešu autori, izbeidziet vienreiz kopēt literatūras sacerējumu stilu!), autora valoda ir vienkārša, izteiksmē precīza un tekstu patīkami lasīt. Ministrijas darbinieki un pārējie tēli nostājas acu priekšā kā dzīvi. Tas bezjēdzīgais ierēdņu slengs vien ir uzslavas vērts. Precīzi notverta darba kolēģu un radinieku uzspēlētā draudzība, tukšās sarunas un neveiklie brīži. Tie ir cilvēku tipi, ko varam sastapt ikdienā.

Neesmu spēcīga satīrā, bet “Pārbaudes laiks” ož pēc valsts iestāžu karikatūras. Romānam viennozīmīgi par labu nāk autora paša pieredze valsts darbā. Puspajokam šo romānu varu ieteikt kā obligāto literatūru topošajiem ierēdņiem.

Vērtējums: 4,5/5