Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

Pārbaudes laiks. Gundars Ignats

Gundars Ignats "Pārbaudes laiks"

Dienas grāmata 2013. gads, 214 lpp.

Kas notiek?! Ja tā turpināsies, vairs nevarēs sūdzēties par latviešu literatūras neinteresantumu, gaudulību vai pārlieku augsto intelektuālismu, kas ļauj to izbaudīt tikai elitārai grupai. Jānis Joņevs, Ieva Melgalve, Toms Kreicbergs, Daina Tabūna un nu arī Gundars Ignats, kurš vispār ir dulls: paņēmis galīgi garlaicīgu tēmu – ierēdņu ikdienu – un pārvērtis to par ko ļoti lasāmu.

Nekaunība, uzdrošināšanās, pareizās atbildes un Ingars ir ticis pie darba kādas ministrijas Uzraudzības departamentā. Kas tas īsti par darbu līdz pašām beigām paliek neskaidrs ne tikai lasītājam, bet arī Ingaram pašam. Departamentā ir darba grupas, viņi veido kaut kādu projektu, taisa atskaites, kaut ko analizē, pārbīda un pārstrukturē, pārkopē tukšus argumentus no vienas tabulas citā, tiekas sanāksmēs un atkal pārbīda, konsolidē un saskaņo. Tā bez sava gala. Iekšējā datorsistēma brēc par neizpildītiem uzdevumiem jau pirmajā darba minūtē, priekšniece deviņos no rīta bļauj, ka viņai vajag atskaiti. Kāpēc nav vakar iesniegta, kā – neviens nebija paziņojis? Visi, cik vien spēj, izvairās no atbildības, galvenais neparakstīties. Ja apgūst sistēmu, var ļoti labi dzīvot, kā to dara Ingara kolēģe Linda. Viņa pamanās darba laikā gan pa bodēm izskriet, gan pie friziera aiziet, kamēr apzinīgais Ingars līdz astoņiem vakarā taisa kārtējās mistiskās tabulas, līdz iemācās kā efektīvi izvairīties no reālas strādāšanas.

Paralēli darbam risinās Ingara privātā dzīve. Labi sākušās, attiecības ar mīļoto meiteni saiet grīstē, jo viņa Ingara darba nogurumu un vēlmi pēc mierīgas atpūtas, neko nedarot un nevienu nesatiekot, uztver kā vienaldzību pret sevi un nepatiku pret viņas radiem. Te nekā pārsteidzoša, bet autors tik dabiski uzrakstījis, ka prieks lasīt. Ticami dialogi, ticamas attiecības, sadzīviski sīkumi.

Ja neskaita nelaimīgos, pārlieku mākslinieciski tēlainos salīdzinājumus grāmatas sākumā, ko tā vien gribējās izravēt (latviešu autori, izbeidziet vienreiz kopēt literatūras sacerējumu stilu!), autora valoda ir vienkārša, izteiksmē precīza un tekstu patīkami lasīt. Ministrijas darbinieki un pārējie tēli nostājas acu priekšā kā dzīvi. Tas bezjēdzīgais ierēdņu slengs vien ir uzslavas vērts. Precīzi notverta darba kolēģu un radinieku uzspēlētā draudzība, tukšās sarunas un neveiklie brīži. Tie ir cilvēku tipi, ko varam sastapt ikdienā.

Neesmu spēcīga satīrā, bet “Pārbaudes laiks” ož pēc valsts iestāžu karikatūras. Romānam viennozīmīgi par labu nāk autora paša pieredze valsts darbā. Puspajokam šo romānu varu ieteikt kā obligāto literatūru topošajiem ierēdņiem.

Vērtējums: 4,5/5

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5

Īsās atsauksmes #11

Īsi par trim ātri izlasāmām grāmatām.

Krišjānis Zeļģis "Zvēri"

Zvēri. Krišjānis Zeļģis

Neputns 2016. gads, 152 lpp.

Kādā atmiņas stūrī bija aizķēries, ka no jauno dzejnieku krājumiem “Zvēri” ir lasāms. Lasāms tiešām ir, pie tam pārsvarā ar lieliem burtiem. Daži dzejoļi ir četrrindes izplestas pa visu lapaspusi. Pozitīvi, ka krājumam ir vienota tēma – pilsētnieks, pilsēta un daba. Lasot prātā pazibēja Čaks un haikas. Diezgan nesakarīgi, bet kaut kādas līdzīgas nianses uztvēru pilsētas tēlā un dzejoļu aprautībā. Man patika stils, bet spēju “sakonektēties” tikai ar dažiem dzejoļiem. Nodaļas “zvēri” un “tu smaržo pēc priedes” patika vairāk, jo likās pārdomātākas un dzejoļiem stingri izteikts motīvs. Pārējās nodaļas šķita haotiskākas. Īpaši atzīmēju dzejoli par putniem, kas izvelk cilvēkam no somas pusdienas, dzejoli par drūmu ainu vilcienā, “Kundziņsalu” un šo:

xxx

starp kanēli un kafiju tu stāvi

bērnības lūpām

tikpat skaista kā atceros

caur aizkaru

un laukā žūstošiem deķiem

laiks kā telefona numurs garš

Vērtējums: 3/5

Himna. Aina RendaHimna. Aina Renda

Ascendum 2014. gads, 128 lpp.

Pirmais, ko gribas pateikt par “Himnu” – īpatnējs zinātniskās fantastikas darbs. Būtībā tā ir antiutopija – kārtējā pasaule, kurā diezgan primitīva sabiedrība ir stingri sakārtota un sadalīta pēc noderības, nekādas brīvas izvēles. Atšķirībā no citām distopijām, šajā ideoloģija neparedz pat visniecīgāko savu “es”, tāds jēdziens pat nepastāv, jebkurš sabiedrības loceklis domā kā “mēs”: “visi cilvēki ir viens un nav citas gribas kā vien visu cilvēku kopīgā griba”. Protams, atrodas viens ziņkārīgs brīvdomātājs Vienlīdzība 7-2521 (mēs lasām viņa dienasgrāmatu), kurš pamazām no “mēs” pārtop par “es” un šis sevis apzināšanās process ir platforma autores racionālā egoisma idejas paušanai. Interesants ir Ilmāra Šlāpina priekšvārds, kas nezinātājam ļoti palīdz izprast Ainas Rendas daiļradi. Kas attiecas uz viņas radikālo filozofiju, tā nevar nošokēt cilvēku, kuru pusaudžu gados nosauca par egoisti, jo viņa cukurbiešu vagās smagā darbā sapelnīto naudu gribēja izlietot sev jaunām kurpēm.

Himna ir plāna grāmata ar “biezu” saturu un idejām, par kurām vērts padomāt. Žēl, ka pašas beigas ar varoņa politiski ideālistiskajiem nākotnes plāniem drusku nokāva labo sajūtu.

Vērtējums: 3/5

Pirmā reize. Daina TabūnaPirmā reize. Daina Tabūna

Mansards 2014. gads, 152 lpp.

Salasījos tik daudz labu atsauksmju par Dainas Tabūnas stāstu krājumu, ka baidījos lasīt pašus stāstus. Tagad varu teikt – visām labajām atsauksmēm ir taisnība. Tabūna raksta ļoti dzīvīgi, viegli un ticami par vienkāršo un reizē tik sarežģīto pieaugšanu un mirkļiem, kas maina dzīvi, ka stāsti kļūst reāli. Stāstu varones atrodas uz tā neredzamā sliekšņa, kad šķiet – tūlīt, tūlīt notiks kas liels. Dažkārt notiek, dažkārt nē, bet arī man ir bijusi šī gaidīšanas sajūta, tāpēc spēju ar stāstiem identificēties. Neatceros otru stāstu krājumu, kurā visi stāsti šķistu gandrīz vienlīdz labi. Labs ir pat īsākais stāsts “Tekstu meitene”, kurš man šķita mazliet par īsu.

Gards kumosiņš, kas ļauj atgūt ticību mūsdienu latviešu literatūrai. Tiešām, ja patika “Jelgava 94”, tad patiks arī šis.

Vērtējums: 4,5/5

Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

Lopu ekspresis Toms KreicbergsZvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp.

Līdz šim Toms Kreicbergs lasošajās aprindās bija pazīstams kā zinātniskās fantastikas stāstu rakstnieks. ASV daži viņa stāsti nominēti Nebulas balvai, Latvijā iznācis stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti”. Uz šī fona kā neliela vilšanās nāca ziņa, ka Toma jaunais romāns būs reālistiskā proza ar vēsturiskiem elementiem, nekādas fantastikas. Domāju – nelasīšu. Tagad priecājos, ka atsaucos izdevniecības piedāvājumam un Spīganas pamudinājumam izlasīt “Lopu ekspresi”. Saturu neietekmējoši, bet piebildīšu, ka man ļoti patīk grāmatas vāks.

Romānu veido divas sižeta līnijas. Jauna latviešu puiša Pētera gaitas Volstrītā 2007. – 2008. gadā (sākusies finanšu krīze) un attiecības ar meitenēm veido romāna pamatu. Paralēlā līnija ir Pētera veidotais melnbaltais komikss “Lopu ekspresis”, kur viņš stāsta par savas vecmāmiņas Lauras un pārējās ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju. Pēteris ir matemātiķis un darbu Volstrītas bankā “Arnis” pielīdzina labi apmaksātai aktierspēlei. Tikai vēlāk nāk apjausma, ka tā gluži nav. Vai Pēterim pietiks spēka un drosmes laikus izkāpt no šī vilciena? Interesanti vērot, kā Pēteris aug, kā satiktie cilvēki pieklusina vai maina viņa ideālistiski kategoriskos uzskatus par politiku un ekonomiku. Ikdienā piedzīvotais viņam palīdz veidot komiksu, tāpat kā vecmāmiņas pieredzētais ļauj labāk ieraudzīt aukliņas, kas rausta viņa kolēģus un viņu pašu.

Interesantas bija gan baņķieru mahinācijas (nav obligāti jāsaprot banku darbība un terminoloģija, lai saprastu sižetu), gan Pētera attiecības ar trim meitenēm. Šis nu reiz ir romāns, kurā nav jābaidās no iemīlējušos pāru saldās romantikas. Man pat gribētos autoram pajautāt, kāpēc Pēterim tā neveicas, jo pēc visa spriežot – normāls džeks. Attiecībā uz darbu bankā milzīgs pluss romānam ir autora paša pieredze strādājot Volstrītā. Es nesaku, ka Pētera tēls ir autobiogrāfisks, bet romāns noteikti būtu mazāk ticams bez šīs reālās pieredzes.

Vecmāmiņas stāstam latviešu literatūrā ir simts līdzīgu, smagāku un izvērstāku stāstu, tomēr Toms spēja mazliet savādākā leņķī parādīt jau tik daudz aprakstīto okupācijas sākumu un izsūtīšanu. Vienkāršā veidā tiek uzsvērts, ka sliktie nebija tikai “viņi” vien, ka mēs paši arī bijām tie sliktie, ka cieta arī “viņi”, ka bilde nav melnbalta. Domāju, šī ir zināma patiesība un noteikti lasāma arī citos darbos par attiecīgo tēmu, tomēr ir labi šo patiesību atkārtot. Iespējams, es par maz esmu lasījusi citus izsūtīto dzīvesstāstus, bet man tiem nav spēka. Visvairāk mani pārsteidza kā nekas netika darīts. Ļaudis nojauta, zināja, kas būs, bet neko nedarīja, vienkārši nolemtībā gaidīja, jo tam visam taču jābūt kādam mērķim, kāds augšā taču zina, ko dara. Caur Volstrītas baņķieriem autors parāda, ka “augšām” rūp tikai savas pakaļas un savs labums. Tā bija tad un tā ir tagad. Lasot romānu, reizēm pārņem sajūta, ka tā darbība risinās pašlaik. Skumji un biedējoši.

Apdomāšanas vērtas ir arī vecāku sarunas ar Pēteri, jo viņa mamma ir krieviete. Jāsaka, ka pāris dialogi šķita samāksloti, lai paustu autoram vajadzīgo vēstījumu. Es to nepamanītu, ja visi pārējie dialogi nebūtu tik dabiski. Kopumā dialogi autoram padodas ļoti labi, tie rada dzīvīgu un patiesu iespaidu. To gan var teikt par visu romānu, jo es noticēju visam, izņemot pāris ar Pētera vecākiem saistītās vietas un epizodes no Lauras bērnības pirms 1939. gada. Atkal – viss pārējais bija tik labi, ka Lauras saulainā bērnība atstāja emocionālas uzspēlētības sajūtu. Iespējams, tā domāta kā skaista prelūdija politiskā režīma ne tik saulainajai pusei (šeit Tomam nav ilūziju, paldies par to) un tam sekojošām Sibīrijas šausmām.

Toms Kreicbergs pie “Lopu ekspreša” strādājis 4 gadus – rakstot, pārrakstot, tulkojot kopā ar Laumu T. Lapu un atkal šo to pārrakstot. Gribu teikt – bija vērts tā nopūlēties. Rezultātā sanācis pārdomāts, ticams, mazliet filozofisks un spēcīgs romāns par drosmi izvēlēties. Lai gan tas stāsta par 2007. – 2008. gada Volstrītu un 1940. gadu represijām, romāns ir tik aktuāls mūsdienu apstākļos, ka es to iesaku izlasīt.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Grāmatnīcās romāns nonāks augustā.