Sanatorija. Sāra Pīrsa

Helios izdevniecība, 2022. gads, 440 lpp, Detective Elin Warner #1

Es maz lasu kriminālromānus, tomēr pietiekoši, lai būtu ar ko salīdzināt un varu teikt, ka “Sanatorija” nav starp labākajiem žanra pārstāvjiem. Sižeta pieteikums ir ļoti daudzsološs – moderna viesnīca bijušā tuberkulozes dziednīcā, nomaļa vieta kalnos, sniega vētra, noslēpumaina slepkavība pašā grāmatas sākumā – un varēja izvērsties aizraujošā šausmenē, bet nesanāca. Varbūt to var norakstīt uz faktu, ka šis ir autores debijas romāns. Spriedze pamazām tiek kāpināta, tekstā daudz tiek darīts, lai veidotu neomulības sajūtu par viesnīcu un apkārtni, bet es vairāk jutos nokaitināta nekā satraukusies. Centīšos bez maitekļiem, bet esiet brīdināti, ka tādi maziņi maiteklīši šoreiz varētu būt.

Vispirms par labo. Man patika izvēlētā darbības vieta. Tā tiek labi aprakstīta. Kā zināms no filmām, spēlēm un citiem literārajiem darbiem, nevajag līst vai kaut ko ierīkot vecās, pamestās ārstniecības iestādēs. Tādā vietā ir liela iespējamība zaudēt dzīvību. Turklāt autore iedvesmojusies no reāla raksta par Kronmontanas apkaimes sanatoriju vēsturi. Pozitīvi arī tas, ka vainīgo nevarēja viegli uzminēt, labu laiku manas aizdomas krita uz citu personu. Arī detektīves Ēlinas sarežģītās attiecības ar brāli, kas pamatā veido otru sižeta līniju, radīja papildus spriedzes un aizdomu slāni.

Te mēs nonākam pie sliktā. Tās pašas sarežģītās attiecības ar brāli manās acīs bija liels stāsta klupšanas akmens. Ēlina tik ļoti koncentrējas uz pagātnes traģēdiju un savā prātā iedomātu brāļa rīcību, ka tas ir vienkārši kaitinoši, jo aizņem 2/3 grāmatas un arī viņas pagātnes, lai gan abi sen jau varēja izrunāties. Un galu galā, ja pamet mājienu, ka brālis ir veikls cilvēku manipulators, tad kāpēc pilnvērtīgi neizmanto šo iespēju tālāk sižetā? Ja mērķis bija parādīt Ēlinu kā muļķi, tad tas izdevās. Lai viss būtu vēl kaitinošāk, plaši un daudzas reizes tiek aprakstītas Ēlinas problēmas ar vēl vienu pagātnes notikumu. Šo divu iemeslu dēļ viņas dzīve ir diezgan sačakarēta un viņa ir tik emocionāli nestabila fantazētāja, ka es tādam cilvēkam neuzticētu izmeklēšanu. Tāpat kā privātajā dzīvē, arī izmeklēšanā viņa balstās emocijās nevis faktos, kas noved pie aplamiem secinājumiem un nevajadzīga riska. Varētu pat teikt, ka viņa ir vienkārši stulba. Brīnums, ka autore “pierakstījusi” viņai diezgan sakarīgu draugu, lai gan, kā diskutējām ar citiem lasītājiem, arī viņa rīcība reizēm ir savāda un robežojas ar pilnīgu empātijas trūkumu. Ja iedziļinās, grāmatas tēliem vispār reakcija uz notikumiem ir tāda savdabīga, sauksim to tā.

Manuprāt, arī sanatorijas vēstures bija par maz. Gaidīju, ka šausminošas vēstures detaļas un tagadnes slepkavības būs vismaz puse no romāna, bet nekā. Tā vietā ir Ēlinas privātā drāma. Kāpēc viņa neapmeklē psihoterapeitu? Un kāpēc viņa neaizdomājas, kurš no viesnīcas darbiniekiem būtu spējīgs sabojāt videonovērošanu? Šie ir tikai divi no daudzajiem jautājumiem, kas man radās lasīšanas laikā. Labāk nemaz nesākšu izteikties par slepkavību motīviem.

Kopumā šī ir ļoti nepārliecinoša debija kriminālromānu lauciņā, bet, ja meklējat vieglu page turner, bez pārliekas spriedzes (vismaz es tādu nejutu) un patīk sižeta līnija par izmeklētāja privātās dzīves problēmām, tad šai grāmatai var dot iespēju. Lasot “Sanatoriju” beidzot spēju līdz galam noformulēt, kas mani kaitina mūsdienu kriminālromānos: visi šie detektīvi/izmeklētāji un tādā garā ir ar kaut kādām savām problēmām un personīgajām drāmām un romānos uz to tiek likts pārāk liels akcents. Tas nav tas, ko sagaidu no šī žanra. Kā vienu sakarīgu izņēmumu varu iedomāties Straika sēriju, tur tās personīgās problēmas nenomāc galveno ideju. Tā kā tā ir mana ļoti subjektīvā nepatika, neņemu par to nost vienu zvaigzni. Par spīti daudziem iebildumiem, no romāna bija grūti atrauties un tas sniedza manam prātam nepieciešamo vieglo izklaidi un atslodzi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #18

Bija uznākusi vēlme palasīt kādus vieglākus, dāmīgākus romānus angliski, bet, protams, nekādas garākas atsauksmes pēc lasīšanas neuzrakstīju. Tagad lasītais pabalējis no atmiņas un sanāk vien īsas piezīmes. Reizēm domāju, vai kāds lasa ko garāku? Lai nu kā, te būs domas par dažiem romāniem.

Grown Ups. Marian Keyes

Penguin 2021, 637 lpp.

Šo grāmatu nopirku spontāni brīdī, kad gribējās kādu apjomīgāku ģimenes drāmu. Uzskatu, ka vāks ir pārāk slavinošs, bet nebija arī slikti. No vienas puses: sākumā diezgan ilgu laiku šķita garlaicīgi, nejutu arī uz vāka solīto humoru un ko tik vēl nē. Viscaur grāmatai vietām bija sajūta, ka lasu sliktu tulkojumu, vai autore kaut ko aizmirsusi uzrakstīt. Drusku tāds grafomānes vaibs. No otras puses: brīdī, kad Keisiju dzimtas situācija vairāk iepazīta un sākās kopīgās brīvdienas, pēkšņi kļuva interesanti un gribēju zināt kā viss beigsies.

Izlasīju samērā ātri un bija interesanti sekot līdzi tam kā mainās radu attiecības, atklājas visādi netīrie noslēpumi. Viss ir reālistiski, ar kāpumiem un kritumiem, katrā tēlā kas labs un slikts, tāpēc izveidotie tēli šķita ticami. Trīs dažādas sievietes, katra ar savām problēmām un tāpat trīs dažādi vīrieši – brāļi. Īpaši atmiņā palikusi sieviete ar emocionālās ēšanas traucējumiem. Sākumā viss no ārpuses izskatās tīri smuki un pieklājīgi, tad kāršu namiņš sāk brukt. Ja patīk reālistiski, ikdienišķi notikumi, parastas dzīves, tad šī grāmata ir laba izvēle.

Vērtējums: 3,5/5

Nine Perfect Strangers. Liane Moriarty

Penguin 2019, 437 lpp.

Uzķēros uz smuko vāku un anotāciju par luksus viesnīcu nekurienē un 9 svešiniekiem, kuri tur pavadīs 10 dienas. Turklāt šī autore tiek slavēta par citiem romāniem. Solījās būt traki aizraujošs romāns ar spriedzi un noslēpumiem. Varbūt es gaidīju pārāk daudz, varbūt sākums pārāk lēns vai vispār teksta par daudz, bet tā spriedze sanāca tāda diezgan švaka, tomēr uz beigām bija tāds labs stresa brīdis un kulminācija.

Vairāk atmiņā palikusi galvenā varone romantisko romānu rakstniece Frensisa un noslēpumainā kūrorta vadītāja, bet citi jau sen pazuduši no atmiņas. Par tēliem interesantāka šķita pati ideja, ka cilvēki parakstās uz tādu dīvainu pasākumu. Viņiem tik ļoti gribas, lai šādi būtu iespējams atrisināt visas viņu problēmas, ka ir gatavi sevi pakļaut drastiskiem noteikumiem. Patika ideja pēc lielā atrisinājuma parādīt kā šiem cilvēkiem klājas pēc nedēļām un gadiem. Kā vasaras romāns kopumā labs. Varbūt kaut kad izlasīšu arī slaveno “Big Little Lies” cerībā, ka tā aizraus vairāk.

Vērtējums: 4/5

The St. Tropez Lonely Hearts Club. Joan Collins

Constable 2016, 320 lpp.

Bagātnieki, Sentropēza, ballītes, noziegumi – laba kombinācija vieglam vasaras izklaides romānam. Ja vien Džoanna Kolinsa nebūtu tik sūdīga rakstniece. Šis ir tas gadījums, kad ir tik slikti, ka jau ir labi. Totāla smadzeņu atslēgšana. Romāns atgādina vāju Holivudas filmu ar stipri padzīvojušiem B klases aktieriem (tas nebūtu nekas, bet viņi turklāt spēlē slikti), vai arī “dzelteno” presi, ko lasi tikai frizētavā.

Anotācija dod mājienu par krimiķi un izmeklēšanu, bet izmeklēšana ir vienkārši smieklīga. Vispār viss romāns ir brīnišķīgi smieklīgs. Viss grozās ap bariņu bagātnieku un slavenību Sentropēzā. Vairāki tiek nogalināti, atrisinājumam no krūmiem izstumj vairākas klavieres un beigas ir klišejiskas “happy ever after”. Nepamet sajūta, ka es arī šādā līmenī varētu uzrakstīt, bet ir iemesls, kāpēc es nerakstu neko vairāk par blogu. Ja meklējat riktīgu vasaras trešu, tad šī būs īstā grāmata.

Vērtējums: 2/5

Light Years. James Salter

Penguin 2007, 336 lpp.

Šo grāmatu paņēmu, jo iepatikās nosaukums, vāks un anotācija. Turklāt autors nodēvēts par “an American master of fiction”. Man šķita, ka šis būs romāns par “apzeltītām”, ideālām dzīvēm, kurās pamazām parādās ēnas un plaisas, par zūdošo un par laimes gaisīgumu. Tā arī bija. Kluss stāsts par labu dzīvi, kurš pamazām kļūst aizvien skumjāks un bezcerīgāks, jo saproti, ka nekā dzīvē vairāk nebūs, viss zūd. Precīzi kā rakstīts anotācijā: “novel of lost lives and the elusiveness of happiness”.

Romāna centrā ir ārēji perfekta un labi situēta ģimene, un reizēm domāju, ka viņi paši nezina, ko grib, bet tā jau mēdz būt – it kā viss ir, bet apmierinājuma no tādas dzīves nav. Diemžēl nespēju saslēgties ne ar varoņiem, ne ar tekstu. Proza skaista, bet reizēm šķita pārāk pretencioza, dialogi samāksloti, toties apraksti bija labi, precīzi. Varēja just to apslēpto smeldzi, sajūtu, ka tūlīt viss skaistais beigsies. Nevaru teikt, ka patika vai nepatika, tāds savāds starpstāvoklis. “Light Years” varētu derēt “literary fiction” cienītājiem.

Vērtējums: 3/5

Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām. Krista Anna Belševica

Zvaigzne ABC 2021, 144 lpp.

Kristas Annas Belševicas stāstu krājums vairākas reizes nonāca manā redzeslokā ar atsauksmēm par labi uzrakstītiem stāstiem un skaisto vizuālo noformējumu. Nolēmu atbalstīt mūsu literatūru un iegādājos eksemplāru, ko sev netipiski gandrīz uzreiz arī steidzu lasīt un neesmu vīlusies.

Ar stāstu krājumiem man parasti ir tā, ka visi stāsti nešķiet vienlīdz labi. Domāju, ka tas ir normāli. Šoreiz tikai viens stāsts man šķita tāds nekāds, bet varbūt kādam citam lasītājam “Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi” šķitīs trāpīgi atspoguļojam pazīstamu realitāti. Savukārt “Cilvēki aiz loga” man ārkārtīgi patika līdz vietai par pāri Alžīrijā. Nevarēju uztvert tā pāra dzīvē ieslēpto vēstījumu un tas man mazliet sabeidza stāsta noslēgumu. Tomēr abi minētie stāsti ir nenoliedzami interesanti, labi uzrakstīti, tāpat kā visi pārējie. Mums vienkārši nesaskanēja nianses. Visi citi krājuma stāsti mani sajūsmināja.

Šim stāstu krājumam ir divi trumpji. Pirmais – autores valoda. Teikumu uzbūve un vārdu izvēle reizēm šķita diezgan dzejiska. Katrā ziņā var just (labā nozīmē), ka prozu rakstījusi dzejniece. Cepumiņš viņai par izvairīšanos no krāšņu epitetu un pārspīlētu salīdzinājumu izmantošanas, un latviskā pagātnes sāpju purva, kurā tā mīl ieslīdēt daži citi autori. Atsevišķi stāsti ir ļoti skumji, bet tā nav kārtējā vēsturisku ciešanu izdzīvošana. Otrais trumpis – vienots stāstu motīvs. Vismaz es to tā uztvēru, ka visi stāsti ir par atmiņām, par savām emocijām. Gan uzbūves, gan vēstījuma ziņā ļoti interesants ir pirmais stāsts “Stelles” par sieviešu izvēlēm vai izvēles trūkumu dzemdēt dažādos laikos. Savukārt “Ķieģeļi domā par lietu” ir īss, bet pārsteigumu pilns un spēcīgs stāsts vēstuļu formā. Es pēc tā biju mazliet uz pauzes.

Nobeigumā pieminēšu, ka ilustrācijas veidojusi Alise Krajeviča un katru no tām var pētīt kā mazu stāstu. Droši šo stāstu krājumu iesaku, ja man jautā, ko no latviešu literatūras jaunumiem izlasīt.

Vērtējums: 4/5