Sarkanā sacelšanās. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās. Pīrss BraunsIzdevniecība “Prometejs” 2015. gads, 408 lpp. Sarkanās sacelšanās triloģija #1 (Red Rising #1)

Šoruden izdevniecības lutina lasītājus ar daudzām labām grāmatām. Starp tām fantastikas cienītājiem noteikti jāpievērš uzmanība Pīrsa Brauna aizraujošajam romānam “Sarkanā sacelšanās”. Tā ir triloģijas pirmā daļa un it kā pozicionēta jauniešiem, bet ar savu dziļumu mierīgi “paņem” pieaugušos. Izdevniecība “Prometejs” ar Brauna romānu solīja izaicināt un apklusināt manu kašķīgo un drūmo noskaņojumu un jāsaka, ka tas pilnībā izdevās.

“Sarkanā sacelšanās” ir kārtējais romāns, par ko grūti uzrakstīt bez maitekļiem, tāpēc ņemšu palīgā saīsinātu anotācijas versiju: Derovs ir kalnracis un sarkanais, zemākās kastas loceklis krāsās klasificētajā nākotnes sabiedrībā. Līdzīgi kā viņa sarkanie biedri, Derovs visu dienu pavada rokot, ticēdams, ka viņš un viņa ļaudis palīdz planētas virsmu padarīt apdzīvojamu turpmākajām paaudzēm. Drīz vien viņš atklāj, ka cilvēce jau pirms vairākiem gadsimtiem ir tikusi līdz virszemei. Taisnības meklējumu iedvesmots un zaudētas mīlestības dzīts, Derovs pievienojas pretošanās kustībai, lai iefiltrētos valdošajā šķirā, un sagrautu sabiedrību no iekšienes.

Skaidrs, ka uz Marsa ož pēc revolūcijas. Sarkanie ir apspiestie vergi, zelts – valdošā šķira, galaktikas iekarotāji, kas cenšas līdzināties dieviem. Kā kļūt par dievam līdzīgo? Tikai, ja jaunietis ir tik daudzsološs, ka viņu uzaicina mācīties Institūtā. Ņemot vērā, ka valdošā šķira savos uzskatos un rīcībā daļēji līdzinās Spartai, paši varat iedomāties, ka Institūts nav ne Hogvarta, ne Breikbila. O nē, dāmas un kungi, jūs gaida pavisam kas cits. Nežēlīgs un bezgala aizraujošs piedzīvojums, kurā ienaidnieku ir vairāk kā draugu un būs jāpieņem sasodīti grūti lēmumi. Viens ir iegūt varu, pavisam kas cits – to saglabāt.

Dzīve pazemē ir skarba un darbs raktuvēs bīstams. Raktuvēs sāk strādāt no 13 gadu vecuma, precās 16 gadu vecumā, bet 35 gados jau sarkanais skaitās vecs. Ja klans neizpilda uzliktās hēlija-3 savākšanas normas, tad jācieš bads. Galvenais varonis Derovs ir ļoti nobriedis saviem sešpadsmit gadiem, kas ir saprotami, bet pagaidiet, kad viņš nokļūs valdošajā šķirā. Mmmm. Tās lietas, kas viņam jādara un lēmumi, kas jāpieņem – to var tikai spēcīgs un biedējošs varonis, kādu redzam uz grāmatas vāka ar sirpjasmeni rokās. Tajā pašā laikā Derovs ir ļoti cilvēcīgs, viņš kļūdās, mīl, baidās, skumst un mācās. Viņa rīcība spilgti parāda, ko nozīmē izlemt, kad visi varianti ir vienlīdz slikti. Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu uzzināt, kā viņam veiksies ar grandiozā mērķa realizēšanu. Manuprāt, tas būs smagi, jo grūti nekļūt par vilku, dzīvojot vilku barā. Runājot par vilkiem, tiem romānā ir liela nozīme un man ļoti patika, kā autors izmantoja vilku bara elementu. Ļoti interesanta stratēģija, ko aizsāk viens traki interesants tēls – Sevro.

Pasaule atklājas pamazām tādā mērā, ko par to sākotnēji zina Derovs, pēc tam ierauga savām acīm un viņam pastāsta citi. Derovam nonākot starp zeltiem, spriedze ir nemitīga. Lasīju ar lielu aizrautību un jāsaka, ka šo romānu tiešām grūti nolikt malā. Bija sajūta, ka skatos filmu. Vienīgi neesmu pārliecināta, vai pazemē dzīvojošam cilvēkam būtu dabiski salīdzināt baltus pirkstu kauliņus ar ledu, bet, acīmredzot, sarkano zināšanas ir ļoti plašas un aprobežojas tikai ar to, ka viņi nezina, kas patiesībā notiek uz Marsa virsmas. Mazliet mulsina arī atsevišķu vārdu pieraksts – sirpjAsmenis, arhiGubernators – un tādā garā. Kas ir ar tiem lielajiem burtiem vārdu vidū? Varbūt kaut ko pasaules skaidrojumā palaidu garām. Sākumā tas leca acīs, pēc tam pieradu.

Laikam jau, jo vairāk lasi, jo liekas, ka kas līdzīgs jau ir lasīts. Lasot “Sarkano sacelšanos”, prātā nāca “Vilna”, “Endera spēle”, “Mušu valdnieks” un “Bada spēles”. Neteikšu, ka ir tieša līdzība, un nezinu, vai autors tiešām ir iespaidojies no šīm grāmatām, bet ir atsevišķi līdzīgi elementi, ko Brauns savij, apstrādā un pasniedz pa savam tā, ka atliek vien priekā noelsties. Mazāk talantīgam rakstniekam tas varētu beigties bēdīgi, bet Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” ir brīnišķīgs romāns pats par sevi un mierīgi var stāvēt blakus “Endera spēlei” vai “Bada spēlēm” kā līdzvērtīgs.

Kopumā jāsaka, ka šis ir viens traks un sasodīti labs romāns ar lieliskiem varoņiem, intrigām un izdzīvošanas taktikām, draudzību, nodevību, varu, dubļiem un asarām, kas neatstāj vienaldzīgu. Turu īkšķus par Derovu.

Nobeigumam vērtīgs Derova padoms:

Allaž tirgojies ar pārtiku.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

11 thoughts on “Sarkanā sacelšanās. Pīrss Brauns

  1. Par ledu – man šķiet, ka sarkanajiem rādīja filmas, kurās attēlota mirstoša Zeme. Propaganda, lai šamie turpinātu rakt un nepurpinātu pārlieku daudz, iespējams, ka tur arī ledus ir pavīdējis.

    Un par to dīvaino vārdu rakstību es ar pabrīnījos. Angļu valodā gan tas laikam izskatās neuzkrītošāk.

    Like

  2. Nupat iesāku- pāris pirmās domas, kamēr neaizmirstas.
    ” Jūs, bērni bez rētām, neko neesat pelnījuši. Jūs nepazīstat sāpes. Jūs nezināt, ko jūsu tēvi ziedoja, lai paceltu jūs šajos augstumos.” Tas nu ir kā kulaks uz acs- šito vajadzētu citēt katru gadu 11. novembrī. Un 18. arī.
    Un knapi 40 lappušu tālāk dialogs par miršanu stāvus un dzīvošanu uz ceļiem… nu bāc! Kurš normāls cilvēks tad tā izsakās, dieva dēļ! Tas skan tik klišejiski, tik… tik boļševistiski, ka apzīmējums ‘sarkanie’ pavisam automātiski rada tikai vienu vienīgu asociāciju. Pie kam dīvainā kārtā prātā saslēdzas pat ne ar Ļeņinu, bet viņa vecāko brāli Aleksandru un atentātu… Nu, es jau esmu padomju bērns, visām trim zemākajām ideoloģijas pakāpēm cauri gājis- ko padarīsi. Bet no viena jauna āmrikāņu autora šito gan negaidīju. Atlikušajās lappusēs Areja dēliem un Derovam nāksies krietni pacensties, lai radītu citas asociācijas.

    Like

      • Ā, tad tas ticis pārnosperts, jo bija pierakstīts arī Doloresai Ibaruri (drusku vēlāk nekā Ļeņina laikos, tas nu gan🙂 ). Bet lai nu kā- iepīt šito frāzi arī divu mīlētāju sarunā… nu, kaut kā tā… Ja vismaz to teiktu Ēo, bet no Derova mutes tanī brīdī- bez pamatojuma un tik ļoti plakātiski, nepavisam neizklausās pēc normālas sarunas. Pirmajās 40 – 60 lappusēs Areja dēli arī drīzāk izskatās pēc teroristiem un Derova motīvi ir tikai atriebīgi, tā ka analoģija ar Sašu Uļjanovu tomēr uzprasās. Vēlāk jau iet labāk.

        Vēl pāris impresiju no vakardienas:
        …vienā kombinācijā lasīju Sacelšanos un sūcu Zelta alu- cik nolāpīti simboliski!…
        …un Šķirmice viņiem arī tur bija…
        …kalambola vietā tomēr kaut kas krutāks- Bada spēles uz pusēm ar Endera spēli…
        …šķita jau, ka atkodu sistēmu par lielajiem burtiem vārdu vidū, bet to izjauca gravgrīda. Vajadzēja taču būt gravGrīdai…
        …Derovs palika ar jon Asmeni vēderā- tur arī paliks līdz vakaram…

        Like

  3. Nujā- lasīt par jebkura veida sacensībām parasti ir aizraujoši. Kad tiek līdz stratēģijai, taktikai un reālai klopei, ideoloģija atkāpjas.
    Tikai- vai būs iespējams vēlāk cīnīties pret tiem, kas plecu pie pleca ir cīnījušies kopā ar tevi un par tevi?
    Par Areja dēliem pirmajā daļā neko daudz neuzzinām. Praktiskās iespējas viņiem, acīmredzami, ir, bet kā ar teorētisko sagatavotību un stratēģisko domāšanu? Ko viņi iesāks pēc uzvaras? Laimi visiem un daudz? Pašlaik neliekas, ka nākotnes plāni viņiem būtu skaidrāki nekā apakšLondonas pirātiem…

    Like

      • Visnomācošāk liekas tas, ka stāsts itin kā par tālu nākotni, bet nekur tālāk par paverdzinātu šķiru sabiedrību neesam tikuši. Nu labi, Jefremova idilliskā komunisma sabiedrība arī nav nekas izcils, bet nu tomēr- diez ko negribas tādu nākotni.

        Like

  4. šo grāmatu nekādā gadījumā pat ne tuvu nevar salīdzināt ar Elevetora sāgu, vai Haosa spēli. Sižets, lai arī visai aizraujošs, tomēr stipri samākslots. Lasot ne mirkli nevaru aizmirst, ka lasu visai naivu fantastiku – tādu, kas vairāk domāta skolas vecuma pusaudžiem. Autors pārāk aizrāvies ar sengrieķu mitoloģiju un seno romiešu aristokrātiju, to visu sajaucot kopā un pārnesot tālā nākotnē. Nekas labs tur nav sanācis. mans vērtējums – 5 no 10 punktiem. Bērnu fantastika.
    Par autoru: Autors “dzīvo Losandželosā, kur kricelē stāstus par kosmosa kuģiem, burvjiem, vampīriem un dažādām senatnīgām vai ekscentriskām lietām.”

    Like

    • Galvenajam varonim ir 16 gadu un skaidrs, ka šī ir vairāk jauniešiem domāta fantastika, bet tāpēc nebūt ne slikta. Jā, Elevatora sāga ir nopietnāka un risina mums vieglāk saprotamas un iedomājamas/ reālākas situācijas. Piebilde par autoru norāda uz dažādiem humora līmeņiem🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s