Visu rožu roze. Vladimirs Kaijaks

Visu rožu rozeLiesma 1987. gads, 187 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1987. gads

No paskata necilais un plānais stāstu krājumiņš slēpj īstas literārās pērles. Priekšvārdā Andris Jakubāns mazliet pārspīlē, pielīdzinādams šos stāstus Edgara Alana Po, Nikolaja Gogoļa un Franca Kafkas darbiem, tomēr zināma līdzība pastāv. Guntis Berelis “Visu rožu rozi” min kā pirmo, labāko un bezmaz vienīgo vērā ņemamo šausmu literatūras piemēru latviešu literatūrā.

Kaijaka stāsti ir klusu psiholoģisku šausmu pilnas mazas glezniņas. Tie ir stāsti, ko stāstīt tumšos rudens vakaros, kad visi tradicionālie spoku stāsti jau izstāstīti. Gandrīz neticami notikumi pasniegti ārkārtīgi ticami un meistarīgi. Stāstiem ir divas interesantas iezīmes:

  • ļaunumu var apturēt ar cilvēka gribu un darbību un tad izrādās, ka “velns nav tik melns kā to mālē”;
  • sirdsapziņa un citas cēlas lietas tiek tēlotas kā veci, nepatīkami veči un tas atstāj ļoti spēcīgu emocionālo iespaidu.

Krājumā ietverti tikai seši stāsti, tāpēc mazliet pastāstīšu par katru no tiem.

“Šnorhs”padzīvojuša pāra dzīvoklī bāriņā naktī šķind pudeles. Uz sievas satraukto jautājumu, vīrs atrūc, ka tas esot Šnorhs. Šī sadomājas nez ko, sastāsta darbā par briesmoni un notikumi pieņem negaidīti traģikomisku virzienu. Stāsts no sērijas “bailēm lielas acis”. Asprātīgs risinājums un morāle.

“Visu rožu roze”kāds dārznieks, atzīts rožu audzētājs, nolemj izaudzēt vispārāko rozi – tādu, kas būtu visskaistākā un vienlaikus jau kaut kas vairāk par rozi. Rezultāts nav gluži tāds kā cerēts. Fantastiski labs, ļaunuma apdvests stāsts, kas man mazliet atgādināja Stīvena Kinga trakās fantāzijas.

“Uzbrukums”par kādu karā ievainotu karavīru ziemas naktī. Īss un skumjš stāsts gandrīz kā no “Dvēseļu puteņa”.

“Zirneklis”milzīgs zirneklis pārziemo pamestu māju pirtī. Pavasarī mājā ierodas cilvēki un zirneklis iekāro jaunu sievieti. Stāstā jūtams zemteksts, kurš varēja neiziet cauri, ja cenzūra būtu stingrāka. Interesants arī autora pamudinājums stāties pretī ļaunumam.

“Pilsēta, kuras nav”galvenais varonis divreiz ziemas sniegputenī pa logu redz pilsētu, kuras nav, un nolemj par katru cenu šo pilsētu atrast, jo citādi dzīvei nav jēgas. Stāsts par mūsu ilgām un iedomām, vēlmi atgriezties jaunībā un labot kļūdas. Jāatzīstas, ka šis ir vienīgais stāsts krājumā, kas man palika līdz galam nesaprasts un tāpēc ne īsti patīkams. Stāstījums šķita pārāk garš un samudžināts.

“Vecis”pa ciematu klīst vienacains vecs vīrs un ar savu vērošanu padara nemierīgus ciemata iedzīvotājus, līdz daži nolemj no viņa atbrīvoties. Te nu ir manis pieminētā sirdsapziņa veča veidolā. Skaidrs, ka var darīt visu ko, bet no sirdsapziņas atbrīvoties nav iespējams (un labi, ka tā).

Reti gadās, ka stāstu krājums ir viendabīgi labs un tik interesants (pat par spīti “Pilsēta, kuras nav”). Ja lasījāt “Likteņa līdumniekus” un, vienalga vai jums patika, vai nepatika romāns, šis stāstu krājums jums varētu sagādāt patīkamu pārsteigumu. Silti iesaku latviešu literatūras un īso stāstu cienītājiem.

Vērtējums: 4/5

4 thoughts on “Visu rožu roze. Vladimirs Kaijaks

  1. Šo jau labu laiku grasos izlasīt, jo man ļoti patika Kaijaka krājums ”Vecis” (šķiet, iznācis pēc ”Visu rožu rozes”). Bija tur viens tāds stāstiņš par automašīnas visuredzošo aci, kas pamazām aizveda varoni neceļos. Uz sitienu gan nepateikšu nosaukumu, bet tas man ļoti atgādināja vienu no E. A. Po stāstiem. Tad vēl tā noskaņa un padrūmā varoņu psiholoģija, ironija un pat drusciņa absurda – viss, kas vajadzīgs.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s