Mūsu mantojums. Signe Meirāne

mūsu mantojumsAmsmedia 2014.gads, 215 lpp.

“Mūsu mantojums” ir skaists un apsveicams mūsu kulinārā mantojuma iemūžināšanas projekts, tāpēc man noteikti bija jāizlasa. Ja pareizi saprotu, autore ir iecerējusi projekta turpinājumu.

Šajā pavārgrāmatā informācija ir sakārtota pa novadiem, doti īsi konkrētā novada fakti un raksturīgākie ēdieni. Katru novadu pārstāv vairākas omītes vai opīši, kopā divpadsmit. Pēc īsa ievada par konkrēto cilvēku seko vairākas receptes. To visu papildina skaistas fotogrāfijas. Tas būtu īsumā par grāmatas uzbūvi.

Tagad par saturu. Domāju, ka novadu apraksti ielikti ar domu par “Mūsu mantojuma” izdošanu krieviski un angliski, jo latvietim tie ir vispārzināmi fakti, tomēr palīdz tā jauki atsvaidzināt atmiņu. Patīkami, ka pieminēti novada raksturīgākie ēdieni. No lasītāja viedokļa lieki un pat nepatīkami ir daži vāji slēptie lielo pārtikas ražotāju uzņēmumu reklāmraksti (piemēram, pie Vidzemes ir raksts par “Cēsu alu”). Skaidrs, ka sponsori un tā; labi, ka vismaz reklāmbildes izpaliek. Raksti par omītēm un opīšiem ir jauki, tomēr nekonsekventi – vai nu rakstītāji dažādi, vai apmeklētie cilvēki ne visi tik interesanti, lai kaut ko uzrakstītu. Labprāt lasītu vairāk nostāstu par to, kā savulaik viņu ģimenēs gatavots un svinēts. Attiecībā uz receptēm jāsaka, ka tās ir gan jaunākas, gan vecākas, sarežģītībā variējot no jaunajiem kartupeļiem ar lapu salātiem līdz pašu gatavotām desām. Desas diez vai kādreiz mūžā gatavošu (kur vispār mūsdienās pilsētnieks var dabūt cūku zarnas un asinis?), tomēr dažas citas nagi niez un siekalas tek izmēģināt. Man personīgi prasījās tomēr lielāka daudzveidība receptēs, nu nevar būt, ka agrāk tik maz gatavoja no dārzeņiem, visur tikai milti vien.

Lasot visu laiku domās klīdu atpakaļ bērnībā, centos atcerēties vectēva un tantes gatavotos ēdienus. Grāmatā atradu vairākas manas bērnības ēdienu receptes, bet tik daudz kas palicis “aiz borta”. Ak kungs, kā es tagad ēstu zirņu pikas, biešu lapiņu zupu, uz malkas plīts riņķiem ceptas kartupeļu šķēles, kartupeļu klimpiņu zupu! Un kur nu vēl dažnedažādās drumstalu plātsmaizes, plucināto klimpu piena zupa, iecukurotas cidonijas, žāvēti āboli, ceptas reņģes tomātos vai tāpat, galu galā rupjmaizes šķēle ar speķi un ķiplociņu. Man ir neskaidras atmiņas arī par zobenzivs gabalu un noteikti ir vēl tik daudz, ko nevaru atcerēties un nav vairs kam uzprasīt.

“Mūsu mantojums” noteikti ir no tām pavārgrāmatām, ko nolikt plauktā goda vietā kā skaistu relikviju un latvietības simbolu, jo diez vai būs daudz recepšu, ko izmantosiet. Lieliski noderēs arī kā neparasta dāvana ārzemniekiem.

Vērtējums: 4/5

6 thoughts on “Mūsu mantojums. Signe Meirāne

  1. Lietošanai sagatavotas cūku zarnas var nopirkt veikalā. Ar asinīm gan būs grūtāk, būs jāmeklē kāds donors.😀
    Mana bērnība bija tajā nelāgajā laikā, kad nācās mājās pašiem taisīt desas un kūpinājumus, dzīt ļergu, cept trīsstāvīgas tortes, skābēt kāpostus un piemarinēt pagrabu. Svaigus dārzeņus tolaik patiešām uzturā lietoja minimāli – salātus un lociņus ar rūgušpienu pavasarī, gurķus un tomātus ar krējumu vasarā, burkānus un kāpostus ziemā (nekā cita jau nebija). Pārsvarā viss bija trekns un miltains. Nu nemaz pēc tām garšām neilgojos.🙂

    Like

      • Tu vienkārši esi jaunāka par mani. Vienu laiku astoņdesmitajos bija tāds totālais viesību rasolu, karbonāžu un putukrējuma standarts. Bet ēdiena fenderēšana no viesību galda ir pavisam citas līgas pasākums, kurš vairāk iederas kategorijā izklaide.🙂
        Grāmata gan ir noteikti ir laba. Vecas receptes der saglabāt gadījumiem, ja nu atkal ēdienu mode un mūsu iespējas mainās.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s