Zvaigzne ABC 2015.gads, 320 lpp.
Speciāli ieplānoju tā, lai jauno gadu sāktu ar labu grāmatu – jauno Ievas Melgalves romānu “Mēness teātris”. Par savu izvēli biju ļoti pārliecināta pēc Asmo atsauksmes un nenācās vilties, lai gan romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas par izlasīto.
“Mēness teātrī” autore uzbūrusi noslēgtu pasauli, kas pati par sevi nosaka varoņu rīcību. Var teikt, ka teātris, ar daudzām skatuvēm, aizkulisēm, noslēpumainā tumsā tīto skatītāju zāli, bezpersoniskajiem mīmiem un īpatnējiem likumiem, ir grāmatas galvenais varonis. Šis teātris tā iemītniekiem – aktieriem, statistiem, scenāristiem un mīmiem – ir visa pasaule. Mīmi varētu atcerēties pasauli pirms teātra, bet viņi ir tikai komandu izpildītāji, nevis dzīvas un domājošas būtnes. Savukārt aktieri dzīvo tikai lomām un sen aizmirsuši, ka reiz ir bijis savādāk. Vai vispār ir tāda pasaule pirms, vai ārpus teātra? Reti kurš uzdod jautājumus par teātra pasaules sistēmu, cilvēki pielāgojas un baidās izcelties, jo izcelties ir bīstami. Ir bīstami vēlēties sev vārdu, vēlēties būt kādam ārpus skatuves lomas.
Grāmatas galvenie varoņi Leonora jeb Malda, Aktieris, Vladis jeb Maikls, Lapsa un Gurds katrs ar teātri sadzīvo pa savam. Viens sapņo par teātra gāšanu, cits cenšas spēlēt savu lomu pēc iespējas labāk, izpildīt visus noteikumus. Vēl ir mīms, kurš sācis domāt un just. Es neteiktu, ka varoņi ir dziļi izstrādāti vai smalki aprakstīti, bet šoreiz tas nemaz nav svarīgi. Viņi ir tikai zobratiņi teātra mehānismā, domā un rīkojas atbilstoši un ticami.
Man patika teātra pasaule, patika ierobežotās zināšanas par to. Tas, ka teātrī un varoņu rīcībā varēja ieraudzīt tik daudz no realitātes. Gribētos gan noskaidrot dažas lietas par teātra tīri tehnisko funkcionēšanu. Piemēram, no kurienes ēdiens daudzu gadu garumā? Vai teātrī speciāli tika veidoti pārtikas krājumi 100 gadiem? Tomēr nepiesienos, jo tehniskās nianses nav izšķirošās stāsta ticamībai (atšķirībā no krītošās Augšlondonas stāvēšanas uz akmens pīlāriem). To “Lapsa dziļi ievilka elpu” gan varēja paravēt ārā un lietot mazāk.
Kā jau rakstīju, romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas. Sākumā lasīju lēni un visu laiku redzēju paralēles ar mūsu pasauli, vēlāk aizrāvos ar sižetu un aizmirsu par stāstu, bet “Mēness teātrī” galvenais ir stāsts starp rindiņām. Šīs aizraušanās dēļ, sākotnēji romāna nobeigumu uztvēru kā vilšanos – kur drāmas kulminācija, kur jēga, kur atrisinājums? Vēlāk sapratu, cik viss tomēr pareizi. Fantastiski! Kāda jēga, kāda drāma, ja sistēmai patiesībā vienalga un cilvēki paši sev radījuši šo būri, šo bezidentitātes eksistenci? Jau šo var uztvert kā maitekli, tāpēc neturpināšu, tikai teikšu – lasiet uzmanīgi, domājiet. Ieva ir radījusi ko krietni vairāk par parastu fantastikas romānu.
Vērtējums: 5/5
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
P.S. Pievērsiet uzmanību grāmatas vākam. Artūram Bērziņam šoreiz ir izdevies.
Marii grāmatplaukts 
Mjā, nujā… pēc Mirušie nepiedod vienu brīdi likās, ka te nu būs autors, kura grāmatām pietiks ar uzvārdu uz vāka, lai nebūtu jāšaubās par tūlītēju nopirkšanu, bet nu… nē, vēl ne. Lai gan neko brāķēt nevar, radītā pasaule ir interesanta, tikai kaut kā neizdevās īsti pieķerties nevienam personāžam. Varbūt tas nemaz arī nebija tā paredzēts, varbūt stāsta galvenā vērtība ir mudinājums aptvert pasauli un sameklēt paralēles, lai pārdomātu savu lomu savā dzīvē. Visādi citādi- slēgta sabiedrība kā jau slēgta sabiedrība- likumi rakstīti un nerakstīti (pārsvarā laikam nerakstīti), ieražas (par tradīcijām laikam runāt nevar), neizbēgamā pretošanās kustība, pat viens provokators; viens apšaubītājs un noslēpto lietu/vietu meklētājs un viens pārbēdzējs no pretējās nometnes… bet varbūt nemaz nav tādas “pretējās nometnes”, varbūt visi ir vienā laivā, kaut gan šķietami dažiem ir vara lemt par citiem. Scenāristi lemj par aktieriem, mīmi izpilda pavēles… paga,- kā pavēles? Kas gan ir tā Visaugstākā vara? Un vai vispār ir?
Lasot uzpeld dažas paralēles ar citu autoru pasaulēm- kaut vai ar Mihailova “Viss sākas ar klusēšanu”. Tur arī bija jautājums- kā gan būs iespējams dzīvot, ja nebūs skaidri zināms, kas notiks nākotnē? Šeit- nav dzīves, ja nesaņem lomas uzstādījumu, un kā risinājums rodas ideja uzrakstīt lomas scenāriju arī ārpuslomas dzīvei. Lai vispār būtu kāda dzīve ārpus lomas…
Iedomājieties- kā būtu, ja vienā jaukā rītā mēs saņemtu anketu: “izvēlēties, kādu operāciju gribat- sejas, acu, sirds?” Un operēs seriālā, kurā laikam nav ne doktora Hausa, pat ne Mendija Patinkina no Čikāgas cerības. Sirdi- pasarg, dies’! Es neparko negribētu riskēt arī ar acīm, bet acīmredzami (tfū, kas par kalambūru!) aktierim vēl neiedomajamāk šķiet riskēt ar seju. Tā ka Aktiera izvēle laikam ir loģiska… ja vien varētu nojaust, kura no mūsu izdarītajām izvēlēm pēkšņi radikāli mainīs visu pasauli…
PatīkPatīk
Jau sāku satraukties, kur Fledis palicis 🙂
Nē, es arī nevienam no personāžiem nevarēju pieķerties, mazliet žēlums par viņiem, bet tas arī viss. Paši taču tādu dzīvi sev radījuši, vairs neatceras ar ko viss sācies un griežās kā vāveres ritenī. Man šķiet, ka daudzas Mēness teātra paralēles var pārnest uz reālo dzīvi, ja piemiedz acis un iztēlojas. Varbūt mūs arī kāds rausta kā tādas lelles marionešu teātrī un Zemes dzīve kādam tur “augšā” ir tikai kārtējais seriāls? Labi, tā tik tāda fantazēšana.
PatīkPatīk
Dzīvs, dzīvs, tikai drusku atkarīgs no rindas bibliotēkā 🙂
Jautājums tikai, kurš ir “tur augšā”. Nu, tai teātrī. Gandrīz vai varētu domāt, ka mīmi kā roboti ieprogrammēti uz pašpietiekamību- atpazīst pazīmes, pēc kurām no aktieru populācijas jāatšķeļ “sabojātie” eksemplāri, un neviens augstāks prāts vairs nav vajadzīgs.
Drusku atgādina iziešanu no elevatoriem- pasaule atvērta, bet kas tajā mitinās un kas iznests līdzi- ej nu sazini…
PatīkPatīk