BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.
Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.
Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.
Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.
Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.
Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.
Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.
Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.
Vērtējums: 3/5
Marii grāmatplaukts 
Es labprāt atgrieztos Grieķija, tikai ne kontinentā, bet salās (ar vienu reizi pietiek, lai novērtētu arheoloģiskās drupas un grieķu bardaku). Salas, kā jau visas Vidusjūras salas, ir labas visiem, kam vajag siltu jūru un dāsnāku sauli. Par pārtiku gan nedomāju neko īpašu – tev jau Valmierā arī ir zemnieks ar siltu tomātu un vietējo sieru, un garšaugi turpat blakus rotājas (un grieķu restorānu jūras veltes var būt tādas pašas atsaldētas kā mūsu restorānos).
Bet grāmatu es nelasīju tulkotājas/redaktores tandēma dēļ, citā grāmatā bija daudz sīku kļūdu, kas beigās tomēr nokaitināja.
PatīkPatīk
Arī man no Grieķijas pētīšanas internetā palicis iespaids, ka tikai salas gribu apmeklēt.
Ir, ir tie vietējie, šad tad pat pieved klāt. Grāmatā tās vairāk bija baudīšanas sajūtas.
Diemžēl jā, kļūdu daudz un noteikti visas nemaz nepamanīju.
PatīkPatīk