Mums neredzamā gaisma. Entonijs Dors

vēsturisks romāns

Zvaigzne ABC 2016. gads, 544 lpp.

Entonija Dora romāns “Mums neredzamā gaisma” jau labu laiku ārzemju grāmatu blogeru aprindās tiek slavēts kā ļoti labs, izcils, neaizmirstams un tamlīdzīgi. Romāns par aklu meiteni okupētajā Francijā ir aizkustinājis daudzu sirdis, ieguvis vairākus apbalvojumus un pēc grāmatas motīviem tapšot filma. Tāpēc nav brīnums, ka Dora veikums nonācis arī līdz latviski lasošajiem. Paskatīsimies, kas tad “lācītim vēderā”.

Romānu veido divas sižeta līnijas, kas vēlāk savijas kopā un aptver laika posmu no 2. pasaules kara sākuma līdz tā beigām, pēc tam pārlec laikā uz priekšu un pastāsta kā daži varoņi dzīvo pēc daudziem gadiem. Tāpēc noteikti neskatieties grāmatas pēdējās nodaļas. Pirmā sižeta līnija pieder padsmitgadīgajai aklajai Marīlorai, kuras tēvs ir Parīzes Nacionālā dabaszinību muzeja atslēgu meistars. Ļoti, ļoti talantīgs sava aroda pratējs, godīgs un mazliet naivs. Karam sākoties, viņam tiek uzticēts kāds muzeja dārgums un abi ar meitu bēg no Parīzes uz nelielu piekrastes pilsētiņu Senmalo pie pustraka tēvoča. Kas bija domāts kā dažu nedēļu patvērums kļūst par vairāku gadu neziņas un satraukumu pilnu dzīvi sešstāvu namā Senmalo vecpilsētā. Otrā sižeta līnija stāsta par Verneru – sīciņu vācu bāreni ar milzīgu interesi un talantu veidot radioaparātus. Viņš (vēl galīgi bērns!) nonāk elitārā vācu karaskolā, kur profesora vadībā izveido jaunu radio raidītāju atrašanās vietas noteicēju. Ilgu laiku Verners akli eksistē propagandas radītajā ilūzijā par to, kas ir pareizi, un tikai krietni vēlāk viņš saņemas lemt pats un dzīvot, pat, ja tas nozīmē mirt.

Katru reizi, kad paņemu lasīt grāmatu par karu, domāju, kāpēc sevi tā spīdzinu, jo parasti sižets ir smags un sāpīgs un man galīgi negribas visu to ārprātu laist caur sevi. Savādi, bet “Mums neredzamā gaisma” emocionālais smagums nespiež pie zemes, jo lasītājs ir nolikts novērotāja pozīcijā. Stāstījums veidots trešās personas tagadnē bez plašiem emociju izklāstiem vai morālu dilemmu analīzes. Cilvēki rīkojas saskaņā ar savu pārliecību un tā brīža apstākļiem; viņi ir personības, katrs ar savām sāpēm un sapņiem, bet autors neliek par radītajiem tēliem īpaši pārdzīvot. Šo vērotāja no malas sajūtu pastiprina lakoniskais teksts, īsie teikumi un nodaļas. Dors rūpīgi izvēlējies vārdus, lai ar pēc iespējas mazāk vārdiem pateiktu pēc iespējas vairāk. Kā dzīvi pretī pa ielu nāk francūži no maiznīcas, garām iet vācu karavīri, sals kniebj vaigos, debesīs mirdz zvaigznes līdz tās aizsedz lidmašīnas. Tad pienāk brīdis, kad jāizvēlas kā rīkoties un vai rīkoties. Par šo ir brīnišķīga epizode starp tēvoci Etjēnu un viņa saimniecības vadītāju. Vēl ir otra epizode, kurā Marīlora neuzskata, ka ir drosmīga, viņa vienkārši dzīvo un rīkojas, jo citu variantu nav. Būdama akla, viņa redz skaidrāk par redzīgajiem.

Ļoti gribas pieminēt otrā plāna tēlus. Mazrunīgais milzenis Folkheimers – ārēji ideāla vācu kara mašīna, kurš nedomājot ziemas spelgoņā var gūsteknim atņemt ziemas drēbes un apavus, ja pašam der, vai nogalināt pa labi un pa kreisi. Galīgi nesimpātisks tips, bet tad autors parāda, kas ir zem viņa ārējās čaulas – klasiskā mūzika un biezi meži tēva saimniecībā, – un tēla melnums lasītāja acīs ieplaisā. Smalkais, vardarbīgajai pasaulei nepiemērotais Frederiks ar spēcīgu morālo kompasu aizkustina daudz vairāk par Verneru, kuram it kā būtu jājūt līdzi. Vēl ir dumpinieciskās franču kundzītes ar Etjēna saimniecības vadītāju priekšgalā. Tie sīkumi, ko viņas dara (pārgroza ceļazīmes, nosūta oficierim puķes, no kurām viņam alerģija) it kā neko nemaina, bet viņas iegūst sajūtu, ka nav bezspēcīgas, ka ir kaut ko darījušas, lai pretotos. Un Marīlora, aklā Marīlora, kuras mierinājums un glābiņš ir Žila Verna grāmata un velve pilsētas mūrī pilna ar gliemežiem. Lasiet un iedomājieties sevi viņas vietā.

Autoram var pārmest kara estetizāciju un nonivelēšanu. Izņemot atsevišķas vardarbības ainas un Senmalo bumbošanu, viss ir diezgan skaisti un pat sentimentāli. No otras puses, romāns nav strīdīgs, tas necenšas traumatizēt, parāda notikušo no citas perspektīvas, ir viegli lasāms un tāpēc patīk tik daudziem. Citējot Verna darbu, laikam ir gribēts ienest stāstā kādu smalku filozofisku stīgu, ko īsti neuzķēru. Mazliet mulsināja glabāšanā uzticētā dārgakmeņa mistiskais piesitiens. Manuprāt, pārspīlēts triks.

Ir grāmatas, kuras kļūst labākas pēc izlasītā apdomāšanas. Man tāda ir “Mums neredzamā gaisma”. Sajūsmā nelauzīšu krēslus, bet romāns liek aizdomāties un tikai pēc izlasīšanas nāk apjausma par stāsta skaisto traģiku. Stāsts, kas plašāks par grāmatas 544 lappusēm, tas ir vesels laikmets, veselas dzīves (un nav svarīgi, ka izdomātas, jo varētu būt arī īstas). Romāns, kas māca skatīties, domāt, ticēt, saglabāt cerību un nezaudēt cilvēcību.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

5 thoughts on “Mums neredzamā gaisma. Entonijs Dors

  1. Es apbrīnoju Dora spēju radīt dzīvus un spēcīgus grāmatu varoņus. Un pilnībā jāpiekrīt tev- tādi ir ne tikai pirmā plāna tēli.
    Patiešām, “Grāmatu zagle” laikam sajūtu ziņā ir vistuvākā šim romānam! Tā kara tematika Dora romānā nav pārāk nospiedoša.

    Like

  2. Jā, šis ir labs. Nodaļas ir patīkami īsas. Vēl vienu, vēl vienu, vēl vienu- tas nav grūti. Un tad, kad pienāk brīdis apstāties (kādreiz jau pienāk arī), nav pārlieku jānopūlas, lai sasniegtu grāmatzīmi-ieliekamu vietu.
    Man ļoti patika Marīloras tēvs. Naivs jau bija, protams, bet viņš pietiekami labi aptvēra, kā jāaudzina meita, lai viņa spētu izdzīvot.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s