Labāk pasniegt aukstu. Džo Aberkrombijs


Džo AberkrombijsPrometejs 2021. gads, 704 lpp., First Law World #4

Domāju, ka daudziem fantāzijas literatūras cienītājiem Aberkrombija vārds nav svešs. Viņš ir brutāls kā Džordžs R.R. Mārtins, bet ne tik traks grafomāns un ar labu melnā humora devu. Ja lasījāt “Pirmā likuma” trilogiju, tad jums ir skaidrs, ko sagaidīt no Aberkrombija šajā romānā.

Notikumi turpinās tajā pašā pasaulē, tikai citā pasaules daļā – Stīrijā – mazliet vēlāk un ar citiem varoņiem, lai gan tiek pieminēti daži triloģijas tēli un daži citi, piemēram, Vitari darbojas arī šajā romānā. Godīgi sakot, man pietrūka Deviņu Nāvju un Gloktas, bet tur nu neko. Lai gan nežēlīgi slepkavas, es viņiem pieķēros, iemīļoju, pat sapratu. Ar “Labāk pasniegt aukstu” galvenajiem tēliem Drebuli un Monzu man tas īsti nesanāca. It kā tēli labi izstrādāti, rīcība skaidra, bet līdzpārdzīvojums izpalika. Dažas tēlu atklāsmes beigās gan man patika. Interesantāki un savā ziņā dzīvāki šķita Koska (jā, tas pats trakulīgais dzērājs, ko Glokta nolīga pilsētas aizstāvībai) un nerunīgais Draudziņš, arī epizodiskais Šenkts (vispār mistisks un intriģējošs tēls, sagādāja vairākus pārsteigumus).

Tātad, kas notiek? Notiek slepkavošana lielos apjomos. Turklāt Stīrijā sākas pavasaris un tas nozīmē karošanu starp hercogistēm. Sižetu veido bijušās Tūkstoš zobenu ģenerālkapteines Monzas Murkato (tautā “mīļi” sauktas par Kaprīles miesnieci) atriebība 7 cilvēkiem, kuri nogalināja viņas brāli un gandrīz arī viņu pašu. Uzdevums nav viegls un viņa sev palīgos salasa spilgtu slepkavu kompāniju. Man personīgi šķiet, ka ļoti izdevies bija indētāja tēls ar ekselentu notikumu pavērsienu grāmatas beigās.

Atriebības sakarā “Labāk pasniegt aukstu” tika salīdzināts ar “Grāfu Monte Kristo”. Kā liela šī A. Dimā romāna cienītāja es tomēr saku, ka tie ir dažādi. Jā, abos romānos ir iespaidīgs atriebības stāsts, tomēr Edmunds Dantess atriebību paveic daudz izsmalcinātāk un “cilvēciskāk”, beigās šķiet, ka atriebībai bija jēga. Monzas un viņas palīgu slaktiņš tomēr ir kaut kas cits. Par beigu atziņām nerunāšu, jo tad sanāks atklāt pārāk daudz.

Pieļauju, ka kādu var nobiedēt grāmatas apjoms, bet patiesībā, ja ir laiks lasīt, tad izlasīt var ātri, jo Aberkrombijs šeit nevelk laiku garumā ar aprakstiem, viss rit strauji, līķis pēc līķa un tik uz priekšu. Uz grāmatas beigām temps palēninās, bet būtiski notikumi neļauj atslābt. Lai gan šoreiz tik emocionāli nesaslēdzos ar tēliem, šis bija lielisks piedzīvojums, kas beigās liek prasīt vēl. Pasaule asiņaina, tēli brutāli, bet no grāmatas lapām negribējās “izkāpt”.

Vērtējums: 4,5/5

Ļaunestība. V. E. Švāba

izdevniecība prometejs, fantastikas grāmataPrometejs 2020. gads, 344 lpp., Villains #1

Šo grāmatu biju pamanījusi jau sen jauniešu literatūras apskatos un jūsmīgās atsauksmēs, tomēr līdz lasīšanai nesanāca tikt līdz “Prometejs” izdeva latviski. Lai gan par romānu zināju, tomēr kaut kā pamanījos izvairīties no satura aprakstiem un sāku lasīt neko nezinot. Tā es daru tikai retos gadījumos un jāsaka, ka šoreiz tas neziņas moments nospēlēja patīkamu pārsteigumu. Man nebija nekādu gaidu, nezināju, kas ir galvenie tēli, sanāca tāda jauka minēšana par tēmu “kas tas ir, ko es lasu”.

Teorētiski šī pat varētu būt klasiska sižeta līnija – divi draugi kļūst par ienaidniekiem un mēģina viens otru iznīcināt. Zinot, kāda žanra literatūru izdod “Prometejs”, viss, protams, nav tik vienkārši un ātri vien kļūst ļoti aizraujoši. Grāmatas sākums bija tāds lēnāks, bet ap vidu notikumi sāk risināties tik strauji, ka spēj tik šķirt lapas. Autore prot kāpināt spriedzi. Īpaši man patika beigas, šķita ļoti atbilstošas un būtībā arī stāstu noslēdzošas, jo tālāk var katrs pats fantazēt, ja ir tāda vēlme. Ja pameklēsiet informāciju, tad pamanīsiet, ka vispār paredzēta triloģija, otrā grāmata angliski izdota 2018. gadā un trešā vēl top. Es patiesībā biju pārsteigta, jo man šis šķita kā stand-alone darbs, bez turpinājumiem un arī, izlasot grāmatu, tāds nemaz īsti neprasās. Droši var lasīt tikai pirmo triloģijas daļu.

Par galvenajiem tēliem Viktoru un Eliju (Eliotu) man sakāms tas, ka tie ir divi egoistiski un patmīlīgi tipi. Viktora skaudība aizsākt sāncensību, bet Elija paštaisnums un uzskats, ka viņš ir labāks un pareizāks par citiem, noved pie traģēdijām. Kā tajā teicienā: “ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli”. Man vairāk patika Viktors, jo viņš nemēģina izlikties par labāku nekā patiesībā. Tēli varēja būt dziļāk izstrādāti, bet tas nav kritisks trūkums, jo uzsvars vairāk ir uz dažādām darbībām, nevis psiholoģisku drāmu. Neesmu pārliecināta, ka šis romāns klasificējas kā jauniešu literatūra, jo cīņa notiek starp pieaugušajiem, bet tas tāds sīkums. Nav liela jēga skatīties uz vecuma kategorijām – ja sižets interesē, ņem un lasi.

Vispār “Ļaunestības” lasīšanu savā prātā salīdzināju ar pistāciju ēšanu. Garšīgi un neiespējami apstāties, kaut no čaumalu lobīšanas jau pirksti jēli. Šī grāmata manā prātā nepaliks kā kaut kas ļoti īpašs par ko vēl nedēļām ilgi domāt, bet tā sniedza lielisku atpūtu un izklaidi – tieši to, kas man bija vajadzīgs. Turklāt tik smuks vāks grāmatai.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kara suņi. Adrians Čajkovskis

Kara suņi

Prometejs 2020. gads, 320 lpp.

Līdz latviešu lasītājiem nonācis vēl viens smadzenes kustinošs Čajkovska romāns. Jau atkal autors ar savu iztēli un ķirurģiski precīzo bioloģisko formu uzvedības izpratni palien zem lasītāja ādas un mazliet uzspridzina smadzenes.

“Laika bērnos” tie bija zirnekļi, skudras un tāltāla nākotne kosmosā. Šoreiz tā ir tehnoloģiski spēcīgi attīstīta nākotne tepat uz Zemes. Cilvēki radījuši bioformas: dzīvu būtņu un tehnoloģiju krustojumus, bet paši gan neko saprātīgāki nav kļuvuši: rada briesmoņus, paši pēc tam šausminās, jo vieglāk taču ir novelt vainu uz kaut ko citu, nevis sevi. Varbūt kādā brīdī Čajkovskis iedomājās par Mazo Princi un pārkausēja viņa domu par “mēs esam atbildīgi par tiem, kurus radām”. Tas novedis pie daudzslāņaina romāna ar vairākiem sarežģītiem jautājumiem. Romāna darbība ir strauja un spraiga kā asa sižeta filma, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri.

Romāna galvenais tēls Rekss – milzīga, brutāla kara “mašīna” – tikai vēlas būt Labs suns un darīt to, ko Saimnieks liek. Apjausma, ko nozīmē būt brīvam, viņam nenāk viegli. Ir smeldzīgi sekot līdzi viņa atklāsmēm par labo, ļauno un brīvības cenu. Arī ārkārtīgi gudrā Peciņa ir interesants tēls, tomēr vairāk paliek fonā. Būtisks ir trešais augsti attīstītais prāts, kas top saprotamāks tikai grāmatas pēdējā trešdaļā. Čajkovskis nenoņemas ar skaidrošanu un man drusku pietrūka iedziļināšanās fona informācijā. Gribējās zināt vēsturi šai pasaulei. Vienlaikus interesants un neomulīgs man šķita tehnoloģiju pielietojums. Kāpēc cilvēki ir tā tendēti uz destrukciju? Kāpēc pirmā doma ir radīt ieroci? Vai tāpēc, ka tas sniedz varu un naudu?

Man daži cilvēki lūdza pastāstīt, vai var šo grāmatu lasīt, ja dzīvnieku ciešanas ir trigeris (man tā ir). Domāju, ka var. Protams, gadās skumjāki brīži, bet autors nespiež uz tāda veida emocijām, viņa pašmērķis nav dzīvnieku ciešanas un vardarbība. Čajkovski interesē ētikas un filozofijas jautājumi, bet esiet gatavi atrasties augsti attīstīta suņa prātā. Lasot “Kara suņus”, es vēl biežāk samīļoju savu suni un teicu, ka viņš ir labs suns. Man gribas ticēt, ka esmu laba saimniece un viņam nav čipa, tomēr viņam ir būtiski zināt, ka tiek mīlēts un viņa uzvedība ir pareiza.

Rekss ir Labs suns un šī ir laba grāmata.

Vērtējums 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Siena, ko nosiltināt. Inga Pizāne


Siena, ko nosiltināt

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 64 lpp.

Kopš Ingas pirmā dzejoļu krājuma pagājuši kādi gadi un baidījos, ka viena no mums būs mainījusies un viņas dzeja mani vairs neuzrunās kā agrāk. Pārmaiņas nedaudz ir, bet mums joprojām saskan. Centos dzejoļus dozēt, bet tāpat izlasījās ļoti ātri.

Man šķiet, ka tāpat kā gaiss, Ingas dzeja vienkārši ir. Tā necenšas kaut ko pierādīt, mainīt vai pieprasīt. Tā elpo, dzīvo, jūt un klusām ievibrē lasītāja dvēseles stīgas. Šoreiz mazliet apcerīgāk un smeldzīgāk. Šo noskaņu papildina lakoniskās, melnbaltās Līgas Kitchen ilustrācijas.

Nav gluži pareizi teikt, ka “Siena, ko nosiltināt” ir par šķiršanos, tomēr tāds apakštonis ir sajūtams. Pāri visam arī šajā krājumā ir sevis un to otru silto roku meklējumi. Jau atkal liriski trausli un skaisti par mīlestību. Šķiet, ka tiek izdzīvots vesels gads no rudens skumjām, jo “jau gadu es eju projām no tevis”, līdz nākamajam rudenim, kad “es tevī varētu ieskūpstīties uz dzīvi”. Pa vidu ir mamma – miera, mīlestības un atmiņu osta, kur patverties, un viņas jaunības džemperis (pavisam reāls, gan jau būsiet redzējuši).

Patīkami, ka Inga ir tik īsta un drosmīga atkailināt savu iekšējo pasauli bez lieka trokšņa un skaļiem vārdiem. Tādi klusi, dziļi ūdeņi. Nianšu māksliniece. Es jau gaidu trešo dzejas krājumu.

Vērtējums: 4,5/5

Brīnišķīgā draudzene. Elena Ferrante

Neapoles cikls. ģimenes sāga, grāmata par Itāliju

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. L`amica geniale #1, The Neapolitan Novels #1

Noslēpumainās Elenas Ferrantes “Neapoles cikls” iemantojis lielu popularitāti gan Itālijā, gan citur pasaulē un nonācis arī līdz latviešu lasītājiem. Šo romānu slavu kaldina autores talantīgais stāstījums par divām meitenēm, pagātnes sāpju, tradīciju, klusas agresijas un atklātas vardarbības caurstrāvotā 1950. gadu Neapolē. Kritiķi un tie, kuri centās noskaidrot (un varbūt noskaidroja) Elenas Ferrantes īsto personu, apgalvo, ka romānu cikls ir autobiogrāfisks. Iespējams, jo tas, kā viņa raksta,  – tas nav romāns, tā ir dzīve, atkailināta līdz nervu galiem, pretrunīgām emocijām un dzīviem cilvēkiem pilna.

“Brīnišķīgā draudzene” ir Elenas (galvenās varones vai grāmatas autores) absolūti nesentimentālās atmiņas par kluso iepazīšanos ar kaimiņmājas meiteni Lilu un ciešo draudzību, kas izaug no kopējām spēlēm. Pirmajā grāmatā viņām ir 5 līdz 16 gadi. Šī ir neparasta draudzība, jo reizēm meitenes nedēļām nesarunājas, reizēm šķiet, ka viņas nevis draudzējas, bet sacenšas mācībās. Šķiet, ka Lilai Elenu nemaz nevajag, kamēr gandrīz viss, ko dara Elena ir tā vai citādi saistīts ar Lilas ietekmi. Elena ir blonda, apaļīga, cītīgi mācās, klausa vecākus un ir vispārēji laba un smuka. Lila turpretim sīka, kalsna, tumsnēja, stūraina, asa, stūrgalvīga un neparasti gudra. Viņa patstāvīgi apgūst grieķu valodu un citus mācību priekšmetus, ko Elena mācās skolā. Un tikai beigās nav īsti skaidrs, vai tas ir ārkārtīgi talantīga bērna ziņkārais prāts vai arī meitenes izmisīgā vēlēšanās neatpalikt izglītībā no draudzenes. Elena domā, ka Lila ir krietni pārāka par viņu, bet varbūt Lila domā tāpat par Elenu. Lila ir lepna, mērķtiecīga un dramatiska, pārāk pieaugusi saviem gadiem. Kopā viņas aug, cenšas saprast pasauli un sevi, cer, mīl un atbalsta viena otru. Pieaugšana ir sarežģīta padarīšana.

Stāsts nav tikai par meitenēm. Caur Elenas bērnības atmiņām ieraugām nabadzīgu Neapoles kvartālu, kur vardarbība ir katrā elpas vilcienā. Strīdi un kautiņi mājās, ģimeņu naids vēl no kara gadiem, goda diktētas atriebības, kaislības un trakojoši hormoni ir tā vide, kurā Elena un Lila dzīvo, mācās un sāk iet uz dejām. Meitenei apprecēties 16 gados skaitījās ļoti labi un, ja teikšana būtu tikai Elenas vecākiem, nekādās augstākās skolās tērēt naudu viņa neietu. Elena par vecākiem stāsta tā, it kā viņi būtu veci, bet īstenībā viņiem ir tikai drusku pāri par 30 gadiem. Dzīve ir skarba tiem, kas mazāk turīgi. Sižetā ir daudzi svarīgi brīži par dažādu dzīves līmeņu un uzskatu, sapņu un realitātes sadursmi: kad pusaudži ieiet bagāto kvartālā, izglītības radīta plaisa, vēlme būt ar kādu/jebkuru kopā, un pati nozīmīgākā – kāzu beigu aina.

Elena Ferrante raksta bagātīgi un ļoti detalizēti. Viņa ir ļoti rūpīgi izpētījusi cilvēku dabu, jo tādu pretrunīgu, bet patiesu emociju gammu tēlos sen nebija nācies lasīt. Viss šķita ļoti reāli, izņemot epizodi ar dzejnieku uz salas. Tā šķita izdomāta, jo bija tik paredzami klišejiska. Lai gan man romāns patika, līdz galam tomēr nespēju iejusties tēlos un vidē. Domāju, ka cikla nākamās daļas man patiks labāk, jo meitenēm sāksies pieaugušo dzīve. Man vispār bija sajūta, ka šo ciklu vislabāk lasīt visas četras grāmatas pēc kārtas – līdzīgi kā klausīties garu dzīvesstāstu. Ceru, ka nākamo daļu izdos drīz.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.