R.I.P. XVIII atskaite

Godīgi sakot, man pašai pārsteigums, ka izlasīju visu, ko biju ieplānojusi izlasīt. Neviens izvēlētais literārais darbs nebija šermuļus uzdzenošs, kas varbūt labi, citādi bail naktī iet uz labierīcībām. Viss vairāk grozījās ap tumšo fantāziju, mītiem un tēliem, kam mēs piedēvējam nāves, tumsas, briesmu, ļaunuma īpašības. Kopumā tāda eklektiska kolekcija, kas ļāva nenogurt no šī izaicinājuma. Turpinājumā īsumā par katru izlasīto grāmatu.

andris kolbergs, kriminālromānsMeklējiet sievieti. Andris Kolbergs

Zvaigzne ABC 2023. gads, 480 lpp.

Pieļauju, ka daļa no jums skatījās pašmāju daudzsēriju filmu “Krimināllieta iesācējam”, kas uzņemta pēc šī romāna motīviem. Iespējams, ka tāpēc Zvaigzne ABC šo romānu izdevusi atkārtoti. Katrā ziņā, man filma bija tiešs pamudinājums izvēlēties šo Kolberga romānu, jo filma ļoti patika.

Teikšu tā – šoreiz filma labāka. Zinu, šokējoši. Varbūt tā neteiktu, ja vispirms lasītu grāmatu, bet filma bija spraigāka. Grāmatā Kolbergs ļoti pamatīgi stāsta par visu. Tas sākumā ir interesanti, daudz var uzzināt par čekas aģentu darbu un 1990. gadu sākumu, legālajiem zagļiem, izmeklētāju sūro ikdienu, bet uz beigām viņš ik pa laikam aizmaldās (pēkšņi rindkopas par jezuītiem, kaut kādas pārdomu pērles, terminu skaidrojumi u. tml.). Viņš burkšķ arī par politisko un ekonomisko situāciju, kas ir pamatoti un tomēr nelabi ož pēc autora personīgajiem uzskatiem, kas man šķita traucējoši. Nevaru izlemt, kuras beigas man patīk labāk – grāmatas vai filmas, abas savā veidā ticamas un labas.

Vērtējums: 3,5/5

pirateThe Last Pirate of New York: A Ghost Ship, a Killer, and the Birth of a Gangster Nation. Rich Cohen

Random House 2019, 256 lpp.

Šausmīgi garš nosaukums fascinējošam stāstam par Albertu Hiksu, kuru notiesāja kā Ņujorkas pēdējo pirātu (vai varbūt pirmo gangsteri?). Šķīru lapas kā aizraujošā trillerī, jo autoram ir stāstnieka talants. Varbūt viņš šo to piepušķoja, bet tas noteikti palīdzēja pilnvērtīgi uzburt Ņujorkas ielas, nabadzīgo kvartālu, ostu, noziegumu un visu pārējo.

Hiksa dzīve bija vienkārši traka un man bija jādomā par to, ka viņu nevarētu notiesāt, ja viņš nebūtu tik nepiesardzīgs savas pašpārliecinātības dēļ. Tajā laikā bija ļoti grūti pierādīt slepkavību, ja nebija līķu. Pūlis bija šokā par tik nekaunīgu noziegumu, bet viņi bija arī šokā, ka Hiks neatbilst vizuālam priekšstatam, kāds izskatās noziedznieks. Daļa sabiedrības viedokļa aizgāja tik tālu, ka sāka viņu uztvert kā elku un attaisnot viņa rīcību. Izskatīgs cilvēks taču nevar būt tik ļauns kā prese, policija un tiesa viņu mēģina pataisīt. Par šo bija tikpat interesanti lasīt kā Hiksa dzīvesstāstu pilnu ar slepkavībām, pirātismu un alkoholu. Ļoti daudz interesantu detaļu pastāstīts arī par 1860. gadu Ņujorku un Ameriku vispār, uzzināju daudz jauna. Vienīgā iebilde, ka autors savu lielo aizrautību ar gangsteriem tā drusku aiz matiem mēģina savilkt kopā ar Hiksa dzīvesstāstu un viņa potenciālo nākotnes ietekmi uz citiem bandītiem.

Vērtējums: 4,5/5

skeleta juhana gaitasSkeleta Juhana gaitas. Trīnu Lāna

Liels un mazs 2022. gads, 60 lpp.

Rozā ir perfekta krāsa tumšā laika lasīšanas izaicinājumam, vai ne? Nu ja, es arī tā padomāju. Reti lasu bērnu grāmatas, bet šī mani ar vāka dizainu piesaistīja jau pirms gada, tad saklausījos labas atsauksmes un nolēmu, ka šis rudens ir īstais laiks iepazīties ar Juhanu.

Iespējams, ka Trīnu kāds jautāja “kāpēc?”, bet viņa atbildēja “kāpēc ne?!” un radīja asprātīgu un pieņemošu stāstu par pensionēta skeleta Juhana gaitām, kurš, noguris no darba skolā, vecumdienas pavada pie pensionēta pāra laukos. Dzīve tur izvēršas gana interesanta – gan jāpalīdz tētei un māmukam, viņus arī savu reizi mierinot, gan jāaizbiedē zagļi, jāiet pirtī un jādara vēl citas lietas. Ļoti atbilstošas Marjas Līsas Platsas ilustrācijas. Izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā un tagad gribētos dzirdēt to ezera dziedāšanu. Grāmata, kas var patikt gan lieliem, gan maziem.

Vērtējums: 4/5

literāras esejasFabulous Monsters: Dracula, Alice, Superman, and Other Literary Friends. Alberto Manguel

Yale University Press 2020, 256 lpp.

Vēl viena grāmata ar garu nosaukumu. Šoreiz ne gluži vilšanās, pat nezinu, ko gaidīju, bet tas nebija tas, ko saņēmu. Varbūt tāpēc, ka nesapratu – kur solītie monstri, bet varbūt tāpēc, ka mūsu intelekta plauktiņi ir atšķirīgi, man vēl jāaug.

Šī bija intelektuāla lasāmviela, kur interesantas vietas mijās ar tādām, kurās autors mani pazaudēja, jo nespēju savilkt viņa apgalvojumus ar literāro tēlu. Tomēr interesanta iespēja paskatīties uz Alisi, Drakulu, Supermenu un citiem (arī nezināmiem) tēliem dziļāk, tā teikt – no kurienes tēlam vai literārajam darbam aug kājas, kā var interpretēt tēla rīcību un reizēm pat, kādu ietekmi tas atstājis vēsturē. Tāda pamatīga literārā analīze. Vienas no interesantākajām bija apceres par Donu Kihotu un tā autoru (politiski pielādēts jautājums, vai Servantess tiešām ir īstais autors), Hamleta māti Ģertrūdi (kas viņa ir un ko viņa domā; Hamlets domā par daudz un tā ir viņa problēma) un Emile (kāds, ko mēs uztvertu kā sociālu problēmu). Monstrīguma patiesībā maz, vairāk ir grotiskais, neglītais, slēptais, kas kārtējo reizi parāda – lielākie monstri ir reāli cilvēki nevis iedomu tēli.

Vērtējums: 3/5

fantāzija, geimens, prečetsGood Omens: The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch. Terry Pratchett, Neil Gaiman

Harper 2007, 384 lpp.

Vēl viens garš nosaukums, tiešām savādi. Zvēru, ka ne speciāli izvēlējos grāmatas ar gariem nosaukumiem. Kurš gan nezina “Good Omens”? Pēc sarunām sapratu, ja kāds nav lasījis, tad vismaz seriālu ir skatījies noteikti.

Šis bija asprātīgi, smieklīgi un pilnīgi dulli. Brīnišķīgs kopdarbs, kurā Geimens un Prečets starp pilnīgām muļķībām ievij sociālo kritiku, reliģijas un ētikas jautājumus. Atkal jau – lielākais ļaunums ir cilvēki paši. Krovlijs spriež, ka viņš mēģina izdomāt visādas sliktas lietas, bet nespēj pārspēt to, ko cilvēki paši sev nodara. Vispār daudz spožu epizožu. Krovlija un Azirafaela sadarbība, elles suns bija traki mīlīgs, epizode ar citplanētiešiem smieklīga, kā Krovlijs kopj savus telpaugus un tie ir pārbijušies, Apokalipses jātnieku (pardon, motociklistu, jo mūsdienas) un motociklistu bandas satikšanās, un tad vēl beigās lielā atklāsme.

Sākumā lēkāšana starp tēliem drusku bremzēja ielasīšanos, bet tas bija vajadzīgs, jo tēlu diezgan daudz un nozīmīgi. Jālasa uzmanīgi, lai nepalaistu garām nianses. Tiklīdz aptver, kas notiek, sāk palikt ļoti interesanti. Grāmatas otrajā pusē dažas vietas šķita tukšas pļāpas, ko mierīgi varēja izrediģēt, jo kad joku par daudz, vairs nešķiet tik smieklīgi. Tomēr kopumā – lieliski, brīnišķīgs, sarkastisks fantāzijas lidojums.

Vērtējums: 4,5/5

vilkači, fantāzija, mistikaKurzemes vilkaču nostāsti. Ralfs Kokins

Zvaigzne ABC 2007. gads, 150 lpp.

Uzreiz teikšu, ka no visām izaicinājuma grāmatām šī mani pārsteidza un saviļņoja visvairāk. Negaidīta pērle. Nosaukums vēsta, ka šie ir nostāsti un tas ir labi darīts, jo šie nav pilnībā izdomāti stāsti. Te kopā savijušās autora bērnības atmiņas, citu cilvēku stāstītais un mācītāja pārdomas. Kokins prot uzburt baiļu atmosfēru ar vārdiem. Vienlaikus viņš skaisti stāsta par mežu, apsver mītiskās un reālās pasaules uztveri. Kā teologs viņš pasauli uztver kā brīnumu un ļauj arī mums noticēt, ka ne viss ir un ne visam jābūt racionāli izskaidrojamam. “Melnsila stāstā” viņš apsver to, ka katrā no mums ir kādas neskaidras atmiņas un iedzimtas zināšanas par pirmlaiku mītiskajām būtnēm, par kaut ko sensenu, ko pat nemākam izskaidrot. Tikpat mistiski biedējošs un šos jautājumus cilājošs ir “Draņķozola stāsts”.

Kā tas vispār iet kopā – mācītājs un vilkači?! Mums nebūtu šo stāstu, ja Kokins jau no bērnības nezinātu, ka “pasaule nesastāv no mums redzamā un izskaidrojamā vien”, neuzaugtu Engures mežos ar visādiem stāstiem. Mani pārsteidza arī tas, ka Kurzemes vilkači nav nekādi parastie cilvēki, kas pilnmēness naktīs ar rituāla palīdzību pārvēršas. Tīri tehniski ņemot, ne visi nostāsti ir par vilkačiem, bet tie tik un tā ir labi. Vietām Kokins diezgan daudz reflektē par mūsdienu materiālismu un seklumu, arī par ticības lietām, piemēram, “Zvērenvalka stāstā”, bet īpatnējā kārtā tas nekļūst atgrūdoši, viņš neuzbāžas lasītājiem ar savu viedokli. Vismaz tāda bija mana sajūta.

Negaidīju neko tādu no šīs grāmatas.

Vērtējums: 4,5/5

šausmu stāsti, fantāzijaThe King in Yellow. Robert W. Chambers

Pushkin Press 2017, 160 lpp.

Kā pēdējo izlasīju vecmodīgu šausmu stāstu krājumu. Šeit atrodami četri ērmīgi un viegli neomulīgi stāsti, kuru vienojošais motīvs ir aizliegta luga “The King in Yellow”, kas lasītājus novedot līdz ārprātam. Tīri labi patika, tikai šķiet, ka autors nevarēja īsti izdomāt, kas tik šausmīgs ir tajā lugā. Pieteikums ar stāstu “The Reaper of Reputations” par diviem jukušajiem (bonusā vēl alternatīvā vēsture) ir ļoti labs, bet viss paliek mājienu līmenī par dzeltenām zīmēm un teksta milzīgo, ļaundabīgo iespaidu, kas izteikti sevi manifestē stāstā “The Yellow Sign” ar savādu sapni un biedējošu baznīcas sargu. Varbūt noslēpumaino ietekmi būtu vieglāk saprast, ja autors mazliet vairāk pastāstītu par lugu.

Pirmo reizi stāsti publicēti 1895. gadā un iedvesmojuši dižo Lavkraftu. Es par šo kulta klasiku un Čambersa kungu (1865 – 1933) nezināju neko. Tagad baltais plankums aizpildīts ar melnām zvaigznēm Karkosas debesīs.

Vērtējums: 3/5

Tas viss. Paldies par uzmanību.

Īsās atsauksmes #19

Tāds ieildzis klusums nebija plānots. Nezinu, kaut kā sanāca. Lasu, lasu, bet rakstīties nerakstās. Tāpēc šoreiz īsās atsauksmes. Tēma – māksla.

Looking at Pictures

Looking at Pictures. Robert Walser

New Directions / Christine Burgin 2015, 144 lpp.

Pēc anotācijas spriežot, šī grāmata būtu par manu tēmu – mākslu. Mazajā, elegantajā izdevumā apkopotas ekscentriskā šveiciešu ģēnija esejas par mākslu. Viņš uz mākslas darbiem skatījās no sava īpatnēja skatu punkta un šīs viņa pārdomas par Van Goga, Sezāna, Rembranta un citu mākslinieku darbiem nelīdzinās ierastajai mākslas kritikai. Tiktāl viss skaisti, tikai es gandrīz neko nesapratu. Spēju novērtēt izdomu, bet laikam mani un Valsera kungu šķir pārāk liels attālums laikā un viņa intelekts ir no cita plauktiņa. Protams, skumji, ka es nespēju novērtēt uzrakstīto. Vislabāk man patika pirmā eseja – garais stāsts par kādu jūtīgu mākslinieku, kuru bagāta sieviete uzaicina gleznot un dzīvot viņas īpašumā. Patika grāmatas noformējums – mākslas darbu reprodukcijas grāmatā kā mazas glezniņas pielīmētas pie lapas.

Vērtējums: 2/5

mākslas grāmata

The Book of the Flower: Flowers in Art. Angus Hyland, Kendra Wilson

Laurence King Publishing 2019, 160 lpp.

Skaista un vienlaikus arī informatīva “kafijas galdiņa” grāmata. Tāda, ko paņemt, pašķirstīt, izlasīt kādu interesantu faktu un atkal nolikt līdz nākamajai reizei. Grāmatā apkopots plašs ziedu gleznu spektrs, ilustrācijas un fotogrāfijas, pārstāvēti ļoti dažādi mākslinieki: Džordžija O`Kīfa ar saviem iespaidīgajiem ziedu tuvplāniem, Džordžs Singers Sardžens ar “Carnation, Lily, Lily, Rose”, kas bija pagrieziena punkts viņa karjerā, Keika Hasegawa ar krizantēmām, Eduārs Manē un viņa pēdējo dzīves gadu ziedu klusās dabas un daudzi citi. Acis priecē rūpīgi izstrādātas botāniskās ilustrācijas, klasiski ziedu gleznojumi un gandrīz abstrakti, ātriem triepieniem veidoti darbi, kas pārsteidz ar krāsu un formu plūdumu, mākslinieku izdomu un talantu. Droši vien lieki teikt, ka šī grāmata ir bauda dvēselei un acīm. Reizēm pāršķirstu un priecājos.

Vērtējums: 4/5

Kā māksla var mainīt dzīvi. Sūzija Hodža

Jāņa Rozes apgāds, 2022. gads, 192 lpp.

Šī ir vizuāli un saturiski skaista grāmata. Mani ļoti uzrunāja autores ideja sasaistīt mākslu ar emocijām un skaidrot mākslas darbus caur to, kādas emocijas vēlējušies paust mākslinieki un kādas emocijas var pārņemt mūs uzlūkojot konkrētos darbus. Caur šo prizmu atklāju sev jaunus darbus un ieguvu jēgu dažiem jau zināmajiem, kas man pirms tam maz ko izteica. Vienīgais mīnuss: autore vairākkārt piemin psiholoģiskajos pētījumos gūtās atziņas par mākslas labvēlīgo ietekmi, pilnai laimei pietrūka tikai šos pētījumus vai citus avotus pieminēt literatūras sarakstā, bet ir norādīti tikai tie, uz kuriem viņa atsaucas priekšvārdā.

Grāmata ir sadalīta nodaļās pa emocijām. Piemēram, mazināt stresu, gūt iedvesmu, pārvarēt bailes, atrast cerību un tamlīdzīgi. Īsi un koncentrēti tiek pastāstīts par katru mākslinieku un konkrēto izvēlēto mākslas darbu. Piemēram, nodaļā par trauksmi ir Gustavs Klimts un 1913. gadā tapusī glezna “Malčezīna pie Gardas ezera”. Tā ir gaismas pielieta, miera pilna ainava ar kuru Klimts mudina uz pašrefleksiju. Reizēm mākslinieki vēlas izraisīt skatītājos noteiktas emocijas, bet reizēm viņi rada darbus, lai tiktu galā ar savām emocijām. Pauls Klē ir teicis “Es gleznoju, lai neraudātu”. Tagad es saprotu Marka Šagāla “Promenādi”, kas agrāk man šķita diezgan jocīgs darbs, bet patiesībā pauž mākslinieka optimismu un vēlmi dzīvot par spīti visam.

Tekstā ir tik daudz nianšu, ka grūti izstāstīt un akcenti katram lasītājam noteikti būs savi, bet man bija daudz pārdomu brīžu un jaunas atklāsmes par mākslu, emocijām un abu sasaisti. “Kā māksla var mainīt dzīvi” droši varu ieteikt mākslas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Melnspārnis. Eds Makdonalds

fantāzijas romāns, PrometejsPrometejs 2022. gads, 350 lpp. Raven’s Mark #1, Kraukļa zīme #1

Visi runā par “Kāpu”, bet īsi pirms tās, decembra sākumā, “Prometejs” izdeva vēl vienu grāmatu – Eda Makdonalda “Melnspārni”. Kāpas ēnā (speciāla vārdu spēle) šī ziņa varētu būt nepelnīti paslīdējusi garām lasītāju prātiem. Būtu žēl, jo romāns ir labs, izklaidējošs.

Jau pēc pirmajām rindkopām iesaucos “Aberkrombij, tas tu?!”, jo jutu lielu līdzību ar šī autora stilu. Manās acīs tas šoreiz ir pluss, uzreiz “jutos kā mājās”. “Melnspārnis” varētu būt Aberkrombija romāns, ja viņš nerakstītu tik daudz (ja atceraties, tad Aberkrombija grāmatas ir diezgan biezas). Makdonalds ar daudz mazāku teksta apjomu pamanās uzburt ļoti interesantu pasauli un satraucošus notikumus, kuros tiek iemesti kolorīti tēli.

Drūma pasaule, naidīga maģija, slepkavnieciski noskaņoti cilvēki un burvji, salauztas dzīves, bet kādam šī pasaule ir jāglābj. Šī ir viena no grāmatām, ko es vairāk “skatījos” nekā lasīju. Bija ļoti viegli spilgti iztēloties Postažu, tur mītošās briesmas (gilingi vien ir ko vērti), mūždien dzerošo Raihaltu, nikno Nennu bez deguna, briesmīgo Dārgumiņu (te spilgti parādās autora melnā humora izjūta) un visu pārējo. Reiz iztēlojos, ka varētu būt burvji, kas spēku savām spējām iegūst no mēnesgaismas un te viņi ir. Man patika, ka ir dažāda veida maģija, dažāda veida spējas.

Galvenais varonis Raihalts Galherovs ir drīzāk antivaronis, kurš tikai meklē kā nopelnīt, lai varētu nomaksāt parādus un piedzerties krogā. Vai vismaz tā sākumā izskatās. Patīkami, ka autors viņa pagātni atklāj pakāpeniski, pamazām audzējot tēla dziļumu, citādi būtu diezgan neticami, ka Raihalts kādam palīdz, cenšas kaut ko sargāt un glābt. Ar pārējiem tēliem gan viņš īpaši nenopūlas. Nevaru teikt, ka Raihalts (vai citi tēli) raisa īpašas simpātijas, bet man simpatizēja tas, ka Raihalts ļoti labi apzinās, ka pats ir sačakarējis savu dzīvi un pats pie visa vainīgs. Tas, ka brīžos, kad viņam svilst pakaļa, viņš dienām dzer krogā, šķiet pilnīgi neloģiski, bet, ja tā padomā, viņš ir alkoholiķis un kā alkoholiķi realitātē rīkojas? Varētu būt, ka tieši tā – aiziet piedzerties, lai kādu brīdi nebūtu jādomā par visiem sūdiem savā dzīvē.

Domāju, ka tikai sērijas turpinājumā labāk izpratīsim apmērus dzelmes karaļu un bezvāržu cīņai. Kurš būs spēcīgāks un viltīgāks, kurš uzvarēs? Cilvēki šajā cīņā ir tikai skudras, smilšu graudiņi. Viņi ir bezvērtīgi, ja vien nevar kaut kā noderēt vienai vai otrai pusei. Kā jau rakstīju – drūma, interesanta pasaule.

“Melnspārnis” lasās ļoti ātri, notikumi risinās strauji un visu laiku gribas zināt – kas tālāk? Man tagad gribas kraukļa tetovējumu, bet, protams, ne tādu kā grāmatā. Vēl man gribas zināt kas notiks, kā viss beigsies. Jāgaida, kad izdos turpinājumu. Īsumā – es labi izklaidējos. Šis būs gards kumosiņš tumšās fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5