The Diary of Anaïs Nin: 1956. Anaïs Nin

Manu kādreiz lasāmo grāmatu sarakstā stāv Anaïs Nin “Delta of Venus”. Par šo rakstnieci biju dzirdējusi atkal un atkal, bet neko vairāk par dažiem nosaukumiem. Sagribējās aizpildīt balto plankumu.

Kā noskaidrojās, Anaïn Nin (1903. – 1977.) būtiskākais darbs ir viņas “Dienasgrāmata”, kuru Anaïs raksta no 11 gadu vecuma. Kādā noliktavā glabājas daudzas kastes pilnas ar aprakstītām burtnīcām. Anaïs pati šīs burtnīcas rediģēja pirms publicēšanas un beigās “Dienasgrāmata” iekļāvās 7 sējumos. Pirmais sējums iznāca 1966.gadā. “Dienasgrāmata” ir nozīmīga XX gs. kultūras dzīves atspoguļotāja, jo autore draudzējās ar daudziem māksliniekiem un rakstniekiem. To var lasīt gan kā laikmeta liecību, kā smalku literāru darbu, kā dzīvesstāstu, vai kā spilgtu pašanalīzes piemēru. Dienasgrāmatu Anaïs sāka rakstīt tēvam, jo ļoti pārdzīvoja vecāku šķiršanos, bet tā drīz pārtapa patvērumā no dzīves, kas nodarīja sāpes. Ilgu laiku tas bija ļoti personisks ceļojums pašai sevī.

1955. – 1966. – tie ir gadi, kad viņa tiekas ar Lorensu Darelu, Henriju Milleru, Tenesī Viljamsu un citiem tā laika kultūras darbiniekiem, kā arī garīgā brieduma un drīzās nāves priekšnojautas gadi. Manās rokās nonāca tikai pirmo reizi krieviski izdotais 1956. gads (internetā palasīt var šeit). Nebija īsti pareizi sākt “Dienasgrāmatu” no beigām, bet man nebija daudz laika, un šis mazais gabals noderēja ieskatam. Nepazīstot autores dzīvi (nelasot par viņas dzīvi no sākuma), bija diezgan garlaicīgi lasīt viņas psihoanalītiskās pārdomas. Nav viegli saprast māksliniecisku personību. Viņa tiekas ar dažiem cilvēkiem, rediģē burtnīcas, gatavojot “Dienasgrāmatu” izdošanai, mazliet gremdējas atmiņās par jaunību un cenšas saprast, vai viņas slimība nav tikai iedomas.

Иногда мне кажется, что Дневник – незаконченное произведение, и нужно заполнить пробелы

Jāsaka, ka pēc tam izlasīju dažas lapas no “Dienasgrāmatas” pirmā sējuma par 1931. – 1934. gadu (internetā palasīt var šeit), kad Anaïs ir precējusies un dzīvo Parīzē, kur grozās daudzi slaveni un mazāk slaveni rakstnieki un mākslinieki. Sākums mani ieinteresēja un domāju pie “Dienasgrāmatas” vēl atgriezties, jo gribas iepazīt Anaïs, kad viņa pa dienu bija smalka namamāte, pa nakti izdzīvoja bohēmas spožumu un postu, kad viņu plosīja vētrainas un pretrunīgas jūtas pret vīru, pret viņas draugu Henriju Milleru, pret Henrija sievu Džūnu, pret tēvu un galu galā pašai pret sevi.

Es saprotu “Dienasgrāmatas” lielo vērtību, bet tīri skalā garlaicīgi-interesanti lieku gabalam par 1956.gadu 2/5.