Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Lapzeme, kriminālromāns, Lauku avīzeIzdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Malvilas pils. Robērs Merls

Robēra Merla Malvilas pils

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5

Zazī un metro. Reimons Keno

Zazī un metroApgāds Daugava 2001. gads, 186 lpp.

Zazī, meitene no laukiem, pirmo reizi mūžā nokļūst Parīzē, kur tiek uzticēta onkulim Gabrielam, “dejotājai” geju klubā. Taču tā ir mūsdienu Parīze, gluži citāda nekā izsapņotā, Parīze, kur metro nedarbojas, jo izcēlies streiks. Tā ir Parīze, kuras iedzīvotāji, šķiet, zaudējuši identitāti, un loģika viņus ir pametusi, paradoksi un metaforas min lasītājiem uz papēžiem, valoda met kūleņus, stāv kājām gaisā, humors plūst pāri grāmatas lappusēm, tādēļ – lasot iekārtojieties ērtāk, lai nesamirkst kājas, untātik lasietunlasietunlasiet…(no oficiālās anotācijas)

Blogeru dāvanas ir traki labas ar to, ka tiec pie labām grāmatām, kuras citādāk nemaz nepamanītu. Tieši tā ir ar Reimona Keno romānu, ko man iedāvināja Baltais Runcis.

Atbaidošais vāks slēpj ļoti interesantu un trakulīgu saturu. Pilnīgs apsurds. Īsc franču balagāns pāris stundu garumā. Romāns sastāv gandrīz tikai no dialogiem, tāpēc lasās ļoti ātri. Lasot man bija sajūta, ka skatos vāju franču komēdiju, kurā bars francūžu bļauj, lamājas, žestikulē, strīdas, smejas, gvelž muļķības un apspriež existenciālus jautājumus vienlaicīgi. Uzrodas blēdis, kurš varbūt ir kruķis, sajūsminātu tūristu bariņš metas pakaļ tēvocim Gabrielam, kāda atraitne metas pakaļ visam šim baram un loģika nolīdusi kaktā nervozi kurīt. Itkā ar to nepietiktu, vēl ir papagailis, kurš isšķirīgos brīžos issaka savu verdiktu: “- Tu pļāpā, – sacīja Zaļumiņš, – tu pļāpā, tas ir viss, ko tu proti.” Vis tik tāpēc, ka divpatsmitgadīgā Zazī grib redzēt metro, bet metro ir slēgc. Ja nav metro, tad vis pārējais viņai pie pakaļas. Nēnuvis kā dzīvē, ja?

Burvīgākais, ka šajā haosā autors īstenībā visu ir līdz pēdējam izdomājis un izkalkulējis. Vārds pa vārdam, līdz notikumi vairs nau apturami un pāri lasītājam gāžas vesela vārdu lavīna. Atvilkt elpu nau laika. Varoņi runā kā dzīvē – smalka terminoloģija mijas ar žargonu, un tas vis ir pierakstīc fonētiski. Romānā autors realizējis savu vēlmi parādīt kā ikdienas franču valoda strauji nomāc raxtīto pareizo franču valodu. Reimons Keno vispār ir slavens ar saviem daudzveidīgajiem praktiskajiem experimentiem literatūrā. Tulkotājs ir feini pastrādājis, pārnesot franču valodas ačgārnības uz latviešu. Man tik labi nesanāk, bet, ja domājat, ka essu pēkšņi sajukusi, rakstot te ar tik daudz kļūdām, tad tas tā nau. Tas ir mans mēģinājums parādīt, kāds ir Keno texc.

Es nesmējos un Zazī rupjības mani kaitināja, tomēr romāns patika tās karnevāla sajūtas un valodas spēļu dēļ. Pēc laika pat varētu pārlasīt. Reizēm var kaukas nepatikt grāmatā, tomēr pēc izlasīšanas paliek sajūta, ka izlasīc labs un kvalitatīvs darbs. “Zazī un metro” tāds ir. Ņemiet unlasietunlasietunlasiet…..

Vērtējums: 4/5

Ģimenes gara sērija. Žanīna Buasāra

Tā ir liela laime, ja īstā grāmata atnāk īstajā laikā. Man tā bija ar Žanīnas Buasāras “Ģimenes gara” sēriju, kuru pirmo reizi lasīju 16 vai 17 gadu vecumā. Tieši īstajā laikā, lai Moro ģimenes meitas uztvertu kā savas māsas un līdz mielēm saprastu viņu dzīves un mīlestības alkas, šaubas, sava ceļa meklējumus un trauksmi. Tolaik grāmatiņas pārlasīju kādas reizes divas vai trīs. Ar šodienas pieredzi baidījos, vai spēšu tās saprast un mīlēt tāpat kā agrāk, tomēr šī izrādījās brīnumjauka atkalsatikšanās. Stāsts par Moro ģimeni sniedza gaismu un spēja atgriezt prieku arī pavisam skumjā brīdī.

ģimenes gara sērija

Sēriju veido sešas plānas grāmatiņas, kas stāsta par Moro ģimeni, kas dzīvo Parīzes piepilsētā lielā mājā – tēvu ārstu, māti mājsaimnieci, četrām meitām smalko princesi Klēru (21), bravūrīgo jātnieci Bernadetu (19), sapņaino Polīnu (17) un Sesilu (12), ko visi sauc par Sodību, kaimiņu Visāvisumā, zirgu manēžas īpašnieku Negalu, radiem Monbārā, draugiem un puišiem, kas pamazām ienāk meitu dzīvē. Notikumi sākas 1976. gadā. Pirmās četras grāmatas sarakstītas no Polīnas skatupunkta, piektā un sestā – no Sesilas skatupunkta.

ģimenes garsĢimenes gars (L`esprit de famille #1)
Apgāds Daugava 1995. gads, 236 lpp.

Pirmā grāmata, kurā lasītāji tiek iepazīstināti ar visu ģimeni un risinās dažādi notikumi: Sesila izdomā plānu kā glābt Bernadetas zirgu no apēšanas desās, Šarls kopj dārzu, Klēra atsakās mācīties vai strādāt, Sesila kolekcionē indīgas sēnes un Polīna pirmo reizi iemīlas.

Skaidrs, ka ar četrām meitām dzīve nekad nav garlaicīga. Katrai no tām ir atšķirīga personība, bet viņas vieno ģimenes ieaudzinātie tikumi, sirsnība, mīlestība un Lamareta – ģimenes māja, kas kā bāka tumsā vienmēr rāda ceļu. Man vienmēr ir gribējies būt daļai no Moro ģimenes.

Vērtējums: 4,5/5

Bernadetas nākotne (L`esprit de famille #2)
Apgāds Daugava 1995. gads, 308 lpp.

Divi galvenie notikumi – ģimenes brauciens uz Ameriku un Bernadetas sarežģītās attiecības ar Stefanu un viņa aristokrātisko ģimeni.

Bernadeta man vienmēr ir patikusi. Viņa ir stiprā, lepnā un saprātīgā māsa, kura stāv ar abām kājām uz zemes, iet augstu paceltu galvu un uzspļauj tam, kādai būtu jābūt sievietei. Viņai nenākas viegli saprast, ka attiecību vārdā savs lepnums ir mazliet jānoliek malā un jāpiekāpjas.

Vērtējums: 4,5/5

Klēra un laime (L`esprit de famille #3)
Apgāds Daugava 1995. gads, 285 lpp.

Trešajā grāmatā visu uzmanības centrā ir Klēra un viņas izvēle. Ziemassvētki tiek svinēti Monbārā pie vecmāmiņas un tā ir viena no visjaukākajām epizodēm visā sērijā. Vēl viens svarīgs notikums – Polīna iepazīstas ar rakstnieku Polu Demožē.

Tagad es vairāk kā agrāk spēju novērtēt Klēras vēlmi pēc skaistā, nevēlēšanos sevi aprakt pirmajā vienmuļā darbā, kas gadās. Viņa vēlas dzīvot, nevis eksistēt. Žēl, ka autore viņai velta tik maz uzmanības pēdējās trīs daļās.

Vērtējums: 5/5

es-polīnaEs – Polīna (L`esprit de famille #4)
Apgāds Daugava 1995. gads, 211 lpp.

Pienācis Polīnas laiks. Viņa iestājas žurnālistu skolā, ciemojas pie draudzenes tantes uz salas Bretaņā, mīl, cieš un vēlas kļūt par rakstnieci.

Polīnai ir deviņpadsmit un beidzot viņas eksaltētais tonis un neizlēmība mazinās. Tas bija zināms atvieglojums, jo iepriekšējās daļās viņas krasi mainīgās emocijas mazliet nogurdināja. Tomēr Polīnas balss ir īstā, lai stāstītu par Moro ģimeni, jo viņai piemīt liels jūtīgums un smalkums. Domājot par sevi, viņa tomēr spēj redzēt arī visu apkārt notiekošo.

Vērtējums: 5/5

Sesila meklē sevi (L`esprit de famille #5)
Apgāds Daugava 1996. gads, 237 lpp.

Kopš “Es – Polīna” notikumiem pagājuši četri gadi. Sesila vienīgā no māsām palikusi Lamaretā, bet pārējās māsas ar ģimenēm bieži ciemojas. Kā jau vēsta nosaukums, Sesila meklē savu vietu dzīvē, kā vienmēr visur bāž savu degunu un mēģina visur saskatīt kādu, kas jāglābj. Šoreiz viņas izvēle krīt uz jaunu puisi Tangī, kurš uzved drūmu teātra izrādi un nemaz negrib tapt glābts.

No visām, šī daļa man patīk vismazāk. Pirmkārt tāpēc, ka stāstītāja vairs nav Polīna. Otrkārt tāpēc, ka visa drāma ar Tangī man šķita samocīta. Arī Polīnas tēls ir atšķirīgs no iepazītā. Gribētos zināt, kas autorei noticis, ka piektā grāmata ir tāda nekāda.

Vērtējums: 3,5/5

Sesila un viņas mīlestība (L`esprit de famille #6)
Apgāds Daugava 1996. gads, 236 lpp.

Sērijas noslēdzošā daļa iesākas ar traģisku notikumu, turpinās ar drosmīgu un spītīgu Bernadetas plānu kā glābt Sentemonu ģimenes pili un beidzas ar cerīgu iemīlēšanos.

Sēriju noslēdzot, Buasāra paņem un salauž lasītājiem sirdis. Labi, ka vismaz uz cīnītāju Bernadetu var paļauties. Jāsaka arī – mani priecē, ka Sesila beidzot gūst dažu labu mācību. Viņas vēlme visur jaukties ir balstīta labos nodomos un reizēm tiešām noderīga, tomēr mēra sajūta meitenei līdz šim trūka.

Vērtējums: 4,5/5

Ir tik patīkami lasīt par normāli funkcionējošu ģimeni, kur viens otru mīl, uzklausa, savu reizi arī strīdas un raud. Tam visam fonā mazliet joku, burvīgais franču šarms un franču virtuves gardumi. Visi sīkie un lielie notikumi, dzimšana, miršana, kāzas, bēres, svētki, prieki un asaras kopā veido dzīves kolorītu visā pilnībā. Manuprāt, Buasārai ir izdevies runāt par pirmo mīlestību, jaunības dumpinieciskumu, ētiskām vērtībām un ģimenes saitēm bez liekas moralizēšanas un pamācīšanas.

Domāju, ka arī tagad “Ģimenes gara” sērija var sniegt prieku, mierinājumu un dažu labu padomu jaunām meitenēm, kuras vēlas atrast un saprast sevi. Vai vienkārši izlasīt ko normālu, kas tapis laikā pirms mārketings izdomāja savus noteikumus jauniešiem domātās literatūras lauciņā.

Noslēpumu sala. Žils Verns

Noslēpumu salaZvaigzne ABC 2013. gads, 640 lpp.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons vētras laikā aiznes uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Tur viņi, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem, cīnās par izdzīvošanu un, liekot lietā savas zināšanas un atjautību, rada visu dzīvei nepieciešamo un atklāj salas noslēpumu.

Viena daļa manas bērnības pagāja lasot un sajūsminoties par piedzīvojumu romāniem. Indiāņi, pirāti, bruņinieki, apslēptas bagātības, jaunu zemju iekarošana, drosmīgi ceļotāji. Ak, kas tas bija par laiku! Pieļauju, ka daļa no tolaik lasītā tagad vairs sajūsmu neraisītu, tomēr Žila Verna „Noslēpumu sala” ir izņēmums. Pirmo reizi izlasīju, aizvēru vāku un tūlīt atkal atvēru, lai izlasītu vēlreiz. Tik ļoti tolaik romāns iespaidoja manu bērna iztēli. Kad tika pārizdots 1978. gada izdevums, man tas bija jāiegūst savā īpašumā, lai tur vai kas, un izdevniecība laipni izpalīdzēja. Grāmatas vāks ir jauns, ieturēts pārējās „Piedzīvojumu sērijas” stilā, bet saturs palicis tas pats vecais un labais: Andreja Upīša tulkojums un Ž. Ferā ilustrācijas. Droši vien lieki teikt, ka šī ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

Romāns sākas ar fantastisku vētru, kas plosās plašā teritorijā. Šajā briesmīgajā laikā pieci drosminieki gaisa balonā aizbēg no Dienvidu armijas gūsta. Vairākas dienas vētra viņus pūš velns viņu zina kur, līdz beidzot vējš pierimst un viņi par mata tiesu izglābjas no nāves okeānā, nonākot uz mazas, klinšainas saliņas. No rīta atklājas, ka saliņa atrodas pie lielākas salas krastiem (viņi, protams, sākumā nezina vai tā ir kontinenta daļa vai sala). Pamazām aizbēgušie izpēta salu, nodēvē to par Linkolna salu un iekārtojas uz dzīvi. Iekārtojas viņi pamatīgi, jo sala atrodas tālu nost no kuģu ceļiem un glābiņu nav ko gaidīt.

Ir tik aizraujoši „vērot” kā jaunizceptie kolonisti, kuriem sākumā nav nekā (pat nazis nav), liekot lietā plašās zināšanas fizikā, ķīmijā, botānikā, matemātikā u.c. un ar zināmu veiksmes daļu un nelielu palīdzību no noslēpumainā salas iemītnieka puses, pamazām iekārtojas tā, ka viņiem trūkst tikai ziņu no mājām. Kompānija ir ideāla: inženieris un zinātnieks Sairess Smits, jauneklis Herberts Brauns ar zināšanām par augiem un dzīvniekiem, jūrnieks Penkrofs, kurš pieprot arī namdara un šuvēja darbus, bijušais vergs Nebs – spēcīgs puisis un labi prot gatavot ēst, reportieris Ģedeons Spilets ar nelielām zināšanām medicīnā un vispār saprātīgs un noderīgs, un medību suns Tops. Turklāt arī sala ir gandrīz ideāla, iespējams atrast visu, kas viņiem vajadzīgs – dažādi minerāli, saldūdens, pārtikā un citur izmantojami augi un dzīvnieki. Vairākas reizes gūglē meklēju Verna aprakstīto floru un faunu, lai pārliecinātos, ka tādi dzīvnieki, koki un augi patiešām eksistēja vai eksistē joprojām. Varētu smīkņāt par tik brīnišķīgām sakritībām, bet Verns to visu pasniedz tik pašsaprotami, ka atliek vien pieņemt viņa izdomāto. Galu galā, tā taču ir fantastika, gandrīz utopija. Gadās arī dažas pamatīgas problēmas, kas pārtrauc salinieki idilli, un tas mazliet atsver pārlieko veiksmi. Pat lielās grūtībās varoņi saglabā optimismu – visi paļaujas uz Sairesa izdomu, Dievu un noslēpumainā svešinieka palīdzību.

Viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglābjami aiziet bojā.

Vernam var pārmest vairākas lietas, kuras bērnībā nepamanīju. Pirmkārt jau Verns mīl atkārtoties, skaidrojot varoņu darbību un aprakstot salu. Vēl viņam dikti patīk skaidrot, kā Sairess Smits iegūst to vai citu vielu vai priekšmetu (šādi skaidrojumi gan ir noderīgi un interesanti). Varoņi ir viendimensionāli, sliktu īpašību viņiem nav vispār. Par kādu procentu sarežģītāks ir bijušais matrozis Airtons, ar kuru iepazīšanās notiek vēlāk. Jebkurā mūsdienu romānā tādas lietas būtu neciešamas, bet Verns to visu savij kopā un pasniedz tā, ka trūkumi kļūst maznozīmīgi. Jebkurā gadījumā jāatceras, ka romāna darbība noris 1860-os gados un Verns romānu sarakstīja 1872. gadā. Lasot „Noslēpumu salu”, tā vien gribas ticēt, ka cilvēki spēj būt labi, spēj sadzīvot, sastrādāties, nekrist izmisumā un rīkoties. Tik patīkami ik pa laikam atpūsties no drāmām un cūcībām.

„Noslēpumu sala” ir daudzkārt ekranizēta, tomēr lielākā daļa filmu un televīzijas sēriju ir tikai daļēji balstītas uz romānu. Reiz skatījos vairāku sēriju filmu, kura man ļoti patika, bet vairs neatceros, cik tuva tā bija romāna oriģinālam un kādas valsts ražojums tas bija. Katrā ziņā, ja redzat, ka filmā uz salas darbojas sieviete, tad tā noteikti nav precīza romāna ekranizācija. Un arī nekādu milzu astoņkāju tur nebija. Vēl jāpiemin, ka romāns ir mazliet saistīts ar „Kapteiņa Granta bērniem” un „20 000 ljē pa jūras dzelmi”.

Lai gan tagad es ievēroju iepriekš minētos trūkumus, tas tomēr nemazināja lasīšanas prieku un kopumā „Noslēpumu sala” raisīja gandrīz tikpat lielu sajūsmu kā bērnībā. Lai kādi būtu Verna trūkumi, viņš ir radījis tik lieliskus piedzīvojumu romānus, ka tie lasītāju prātos dzīvo joprojām un tos turpinās lasīt vēl ilgi.

Vērtējums: 5/5