Tīrs. Endrū Millers

Jāņa Rozes apgāds 2014. gads, 336 lpp.

”Tīrs” ir stāsts par pirmsrevolūcijas Parīzi, ”stāsts, kurā patiešām notikušais savijas ar izdomāto, lai gan Svēto Nevainīgo baznīca un kapsēta nenoliedzami pastāvēja, un gandrīz tā, kā tas še aprakstīts.” Tas bija neaizmirstams gads jaunā, ambiciozā inženiera Žana Batista dzīvē – izaicinājuma, mīlestības un draudzības piesātināts gads. (no oficiālās anotācijas).

Ar šo Millera romānu man saistās kāds kuriozs. Domāju, ka grāmatas nosaukums ir varoņa iesauka, vārds vai uzvārds, iespējams flāmu izcelsmes, līdz atklāju, ka angliski romāns saucas “Pure”. Tāds ietilpīgs nosaukums un negaidīta tēma mani saintriģēja. Bez tam, Tējtasīte iedāvināja romānu Ziemassvētkos, tāpēc ķēros klāt. Bet vispār pirmais pamudinājums bija interesantais Elzas raksts.

Ļoti virspusīgi zināju par dažu labu veco kapsētu izvākšanu no Eiropas lielpilsētām, tomēr nekas konkrētāks par šo tēmu man nebija zināms. Autors min, ka Nevainīgo kapsēta bija un tika likvidēta, bet, vai viss notika tieši tā, negalvo. “Tīrs” ir vēsturiskais romāns, tomēr ne stingri dokumentāls darbs.

Patīkami pārsteidz autora spēja ar īsu, lakonisku aprakstu palīdzību, burtiski dažos teikumos, uzburt kolorītu Parīzes ainu tik lielā mērā, ka, lasot tekstu, pretī nāk ielu trokšņi un smakas. 1785. gada Parīze ir netīra un smirdīga vieta. Izdots likums, kas aizliedz naktspodu saturu izliet ielās pēc sešiem rītā, bet iedomājieties, kas darās pirms tam – vēlu vakarā un naktī? Teātri ir fantastiskas vietas – tur dod ēst un dzert, ložas kaktā var nokārtoties naktspodā un pēc izrādes vēl sirsnīgi izkauties. Un tad vēl tā drausmīgā kapsētas smirdoņa gaisā, kas ieēdusies apkārtējo māju iedzīvotājos, to elpā, drēbēs, ēdienā. Tas vairs nav izturams! Ar steigu tiek atrasts jauns inženieris Žans Batists un viņam uzdots nojaukt baznīcu un izvākt mirstīgās atliekas no kapsētas. Drausmīgs darbs, kuram inženieris nolīgst Normandijas ogļračus.

Paralēli inženiera grūtajam uzdevumam, tiek risināta ar daiļo dzimumu saistīta sižeta līnija. Tās visas ir savdabīgas sievietes. Žanna – ķestera mazmeita, enģelim līdzīga būtne, kura palīdz Žanam noteikt kopkapu atrašanās vietas. Marī – Monāru (ģimene, kuras mājā Žans īrē istabu) kalpone, lūriķe. Zigete – Monāru meita, kura izrādās tik ļoti pieķērusies kapsētai, ka nespēj pārdzīvot tās izārdīšanu. Un vēl ir daiļā Eloīze – tā kā prostitūta, tā kā ne. Uzminiet, kura Žanam iepatīkas? Gandrīz aizmirsu, iezīmējas vēl trešā sižeta līnija – pamazām tautā gruzdošais protests pret valdošo monarhiju. Naktīs slepeni uz vārtiem un māju sienām parādās aģitējoši, revolucionāri uzraksti, kuros zināma dalība arī mūsu jaunajam inženierim.

Te nu nonākam pie iebildēm sižeta sakarā. Ideja ir lieliska, bet izpildījumā pietrūkst miesas uz kauliem. Manuprāt, romānam ir nerealizēts potenciāls. Nav iets dziļumā, kur to varēja darīt. Teiksim, politiskais saspīlējums paliek tikai kā vāji iezīmēts fons. No vienas puses pareizi, jo tēma taču ir Nevainīgo kapsēta, bet tad varēja vispār šo lietu nepīt iekšā stāstā tādā veidā, kā tas tika darīts. Ap kapsētas un baznīcas nojaukšanu sagaidīju vairāk konfliktu. Arī varoņu attiecības šķiet vairāk notikumu diktētas, nevis balstītas personībās.

Kad tas ir pateikts, tomēr gribu norādīt, ka kopumā man romāns patika. Tēma laba un simpatizēja Millera “atskaites” stils, ļoti viegli un ātri lasāms. Iespējams, ka tieši patikas dēļ vēlos, kaut romāns būtu pamatīgāks. “Tīrs” labi derēs, ja vēlaties viegli lasāmu, neromantisku vēsturisko romānu. Noteikti lasāms kapsētu faniem.

Vērtējums: 3,5/5