Vilna. Hjū Hovijs

Prometejs 2014. gads, 528 lpp. Wool #1-5, Silo #1

Nākotnē, sagruvušā un naidīgā pasaulē, ko ir nepaveicies piedzīvot tikai dažiem, milzīgā pazemes elevatorā mitinās kopiena. Kopienas ļaudis dzīvo noslēgtā vidē, ļaudami likumiem un noteikumiem, noslēpumiem un meliem diktēt viņu dzīves. Lai izdzīvotu, ir jāievēro likumi. Taču daži to atsakās. Šie ir cilvēki, kas uzdrīkstas cerēt un sapņot un kas ar savu optimismu inficē pārējos. Sods par to ir vienkāršs un nāvējošs. Viņiem ļauj iziet ārā. (no oficiālās anotācijas)

Par “Vilnu” uzzināju pirms kāda laika no Asmo ļoti pozitīvās atsauksmes un atzīmēju kā reiz izlasāmu. Tāpēc dikti sapriecājos uzzinot, ka “Vilnu” izdos latviski un izdevniecība piedāvāja man to izlasīt. Vispār es par “Prometeju” turu īkšķus un ar nepacietību gaidu, kādu grāmatu viņi izdos nākamo.

Romāns sākas mierīgi, bet vienlaikus dramatiski. Elevatora šerifs piesakās doties ārā tīrīt sensorus. Tas būtībā ir nāves spriedums, jo ārpus elevatora sienām klimats ir ļoti toksisks un nāvējošs. Pēc šī skumjā notikuma, mērs dodas elevatora dziļumos uz Mehānisko daļu pierunāt neatlaidīgo un drosmīgo mehāniķi Džuljetu kļūt par jauno šerifu. Viņa beigās piekrīt, bet tas nesaskan ar IT nodaļas interesēm. IT nodaļai ir vara un zināšanas, bet Džuljetai – draugu atbalsts un neizmērojama vēlme dzīvot, nepadoties un aizrakties līdz patiesībai. No šī brīža notikumi elevatorā, ārēji saglabājot mieru, kļūst aizvien satraucošāki un bīstamāki.

“Vilnai” ārēji trūkst tā episkuma, kas raksturīgs citiem zinātniskās fantastikas darbiem, ja tie aptver plašu postapokaliptisko pasauli un notikumus, kas ietekmē lielu cilvēku skaitu. Romāns ir ierobežots telpā un laikā. Darbība notiek milzīgā elevatorā, kurā 147 stāvos dzīvo vairāki tūkstoši cilvēku (skaits ir mans pieņēmums, neatceros, ka tas būtu minēts). Nav nekādu futūristisku ierīču un milzīgu zinātnes sasniegumu. Par pagātni praktiski nekas nav zināms. Kaut kāda iemesla dēļ šie cilvēki jau simtiem gadu dzīvo elevatorā, pēc pēdējās sacelšanās visa pagātnes informācija tikusi izdzēsta un par ārpasauli un vēsturi aizliegts runāt. Elevatorā ir stingra kārtība un noteikti likumi, un cilvēki zina ļoti maz. Tā ir drošāk, jo katra brīvdomība var kļūt bīstama elevatora pastāvēšanai.

Taču brīdī, kad lasītājs kopā ar IT nodaļas tehniķi Lūkasu beidzot uzzina to, kas un kāpēc noticis ar pasauli, šīs zināšanas burtiski uzspridzina prātu un viss notiekošais iegūst krietni plašāku nozīmi. (Turpmāko balto tekstu lasiet, ja nebaidāties no neliela spoilera jeb maitekļa) Uzzinot, kas ir “tur ārā”, saproti, cik ļoti nozīmīgs ir šis elevators, idejiski tas pēkšņi izplešas pasaules izmērā. Kādu brīdi tāpat kā Lūkass sēdēju apstulbusi un domāju “nē, tas ir pārāk šausmīgi, neviens taču to nedarītu apzināti”, bet tad pamazām “jā, daži ārkārtīgi varaskāri, augstprātīgi, iedomīgi rasistiski politiķi un militāristi to varētu izdarīt, lai uzvarētu visus pārējos reiz par visām reizēm”. Domāju, ka šeit arī slēpjas viena no “Vilnas” panākumu atslēgām. Citos postapokalipses darbos apokalipse iestājas no cilvēkiem neatkarīgu apstākļu dēļ vai arī tā ir vairāk tā kā neapzināti un neapdomīgi izraisīta un pēc tam nākas cīnīties ar sekām. Hjū Hovijs iet citu ceļu. Viņa apokalipse ir pilnīgi apzināti izplānota, izraisīta un vadīta, tāpēc tā ir vēl necilvēcīgāka un šausminošāka un…. reālāka. Šī apziņa aizskar līdz kaulu smadzenēm.

Autors ir ļoti pārdomāti izplānojis dzīvi elevatorā, radījis ļoti ticamus apstākļus un psiholoģiski pamatotu varoņu rīcību. Cik smalki sadalīti pienākumi un vara, nodalītas zināšanas, ierobežota komunikācija, kā tiek manipulēts ar informāciju un cilvēkiem. Trakākais, ka iespējams attaisnot šādu kontroli, jo kad tā zūd, rezultāts ir skumjš. Neviens varonis nešķiet tikai labs, vai tikai slikts. Katram ir savi iemesli un motivācija. Lasītājam tiek uzdots jautājums – vai tiešām vienmēr jāzina visa patiesība, ja tas var radīt apdraudējumu cilvēku eksistencei. No otras puses – cik svarīgi ir nezaudēt sevi, nepadoties netaisnības priekšā, rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu. “Vilna” liek domāt.

Romāns ir aizraujoši un kvalitatīvi sarakstīts un labi iztulkots. Ierobežojot notikumus telpā, autoram izdevies radīt spēcīgu un dziļu sižetu, kas uz mēles atstāj metālisku piegaršu un liek pa galvu maisīties dažādām domām par cilvēces iespējamo nākotni. Esmu sajūsmā, ka beidzot izdevies izlasīt ko tik labu. Iesaku nopietnas un labas zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.