Melnspārnis. Eds Makdonalds

Prometejs 2022. gads, 350 lpp. Raven’s Mark #1, Kraukļa zīme #1

Visi runā par “Kāpu”, bet īsi pirms tās, decembra sākumā, “Prometejs” izdeva vēl vienu grāmatu – Eda Makdonalda “Melnspārni”. Kāpas ēnā (speciāla vārdu spēle) šī ziņa varētu būt nepelnīti paslīdējusi garām lasītāju prātiem. Būtu žēl, jo romāns ir labs, izklaidējošs.

Jau pēc pirmajām rindkopām iesaucos “Aberkrombij, tas tu?!”, jo jutu lielu līdzību ar šī autora stilu. Manās acīs tas šoreiz ir pluss, uzreiz “jutos kā mājās”. “Melnspārnis” varētu būt Aberkrombija romāns, ja viņš nerakstītu tik daudz (ja atceraties, tad Aberkrombija grāmatas ir diezgan biezas). Makdonalds ar daudz mazāku teksta apjomu pamanās uzburt ļoti interesantu pasauli un satraucošus notikumus, kuros tiek iemesti kolorīti tēli.

Drūma pasaule, naidīga maģija, slepkavnieciski noskaņoti cilvēki un burvji, salauztas dzīves, bet kādam šī pasaule ir jāglābj. Šī ir viena no grāmatām, ko es vairāk “skatījos” nekā lasīju. Bija ļoti viegli spilgti iztēloties Postažu, tur mītošās briesmas (gilingi vien ir ko vērti), mūždien dzerošo Raihaltu, nikno Nennu bez deguna, briesmīgo Dārgumiņu (te spilgti parādās autora melnā humora izjūta) un visu pārējo. Reiz iztēlojos, ka varētu būt burvji, kas spēku savām spējām iegūst no mēnesgaismas un te viņi ir. Man patika, ka ir dažāda veida maģija, dažāda veida spējas.

Galvenais varonis Raihalts Galherovs ir drīzāk antivaronis, kurš tikai meklē kā nopelnīt, lai varētu nomaksāt parādus un piedzerties krogā. Vai vismaz tā sākumā izskatās. Patīkami, ka autors viņa pagātni atklāj pakāpeniski, pamazām audzējot tēla dziļumu, citādi būtu diezgan neticami, ka Raihalts kādam palīdz, cenšas kaut ko sargāt un glābt. Ar pārējiem tēliem gan viņš īpaši nenopūlas. Nevaru teikt, ka Raihalts (vai citi tēli) raisa īpašas simpātijas, bet man simpatizēja tas, ka Raihalts ļoti labi apzinās, ka pats ir sačakarējis savu dzīvi un pats pie visa vainīgs. Tas, ka brīžos, kad viņam svilst pakaļa, viņš dienām dzer krogā, šķiet pilnīgi neloģiski, bet, ja tā padomā, viņš ir alkoholiķis un kā alkoholiķi realitātē rīkojas? Varētu būt, ka tieši tā – aiziet piedzerties, lai kādu brīdi nebūtu jādomā par visiem sūdiem savā dzīvē.

Domāju, ka tikai sērijas turpinājumā labāk izpratīsim apmērus dzelmes karaļu un bezvāržu cīņai. Kurš būs spēcīgāks un viltīgāks, kurš uzvarēs? Cilvēki šajā cīņā ir tikai skudras, smilšu graudiņi. Viņi ir bezvērtīgi, ja vien nevar kaut kā noderēt vienai vai otrai pusei. Kā jau rakstīju – drūma, interesanta pasaule.

“Melnspārnis” lasās ļoti ātri, notikumi risinās strauji un visu laiku gribas zināt – kas tālāk? Man tagad gribas kraukļa tetovējumu, bet, protams, ne tādu kā grāmatā. Vēl man gribas zināt kas notiks, kā viss beigsies. Jāgaida, kad izdos turpinājumu. Īsumā – es labi izklaidējos. Šis būs gards kumosiņš tumšās fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Aptiekārs Melhiors un bendes meita. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2022. gads, 380 lpp. Apteeker Melchior #3

Vēl nesen kaut kur izteicos, ka gribētos sagaidīt kārtējo aptiekāra Melhiora tulkojumu. Mans pārsteigums bija liels, kad novembra beigās ieraudzīju – ir iztulkots un jau pārdošanā. Skrēju pakaļ un ķēros pie lasīšanas. Šī bija patīkama atkaltikšanās ar apķērīgo aptiekāru, dažiem viņa draugiem un kolorīto viduslaiku Tallinas vidi. Rudens Tallinā iesākas nelāgi: gadatirgus laikā notiek slepkavības mēģinājums. Upuris izdzīvo, bet neko neatceras. Visi nesapratnē kasa galvas, arī Melhiors apjucis.

Apmēram līdz grāmatas vidum sižets virzās ļoti lēni. Tiek spriests, ko par atmiņas zudumiem raksta dominikāņiem pieejamās grāmatās, tiek iztaujāts nelaimīgais puisis un bendes meita, kura redzēja uzbrukumu, bet šķiet, ka autors vairāk aizrāvies ar vēlmi padalīties ar visiem faktiem, ko uzzinājis par to laiku politisko saspīlējumu, naudas maiņu, teoloģiskiem disputiem un tādā garā. Gandrīz sāku garlaikoties, jo vienīgā izklaide bija viduslaiku ārstniecības metodes. Toties ap grāmatas vidu sākas strauja darbība, kas neatlaiž lasītāju līdz pat pēdējai lapai un noved pie asprātīga atrisinājuma. Te beidzot ir mans mīļais Melhiors visā savā varenībā un traģiskumā.

Lai gan sākumā drusku piktojos par autora vēlmi tik pamatīgi stāstīt par to seno laiku dzīvi, tomēr tieši daudzās detaļas, ko uzzinu no šīs detektīvsērijas, man patīk un vilina. Kur gan vēl es tik viegli uzzinātu par pilsētnieku pirts paražām un noteikumiem, par pusaizliegtām kauliņu un kāršu spēlēm, bendes darbu, siļķu tirgu un daudz ko citu? “Man kā vēsturniecei” ļoti patīk. Protams, man patīk arī Melhiors un viņa godīguma un taisnīguma izjūta, kas gan netraucē būt viltīgam, kad tas vajadzīgs. Viņa dzimtas lāsts šķiet diezgan traks autora fantāzijas auglis. Interesanti, vai Harglam ir padomā tam kāds atrisinājums.

Starp visiem brutālajiem un vardarbīgajiem skandināvu detektīviem sērija par Melhioru ir patīkams izņēmums. Protams, slepkavo un diezgan brutāli, bet noskaņa ir savādāka. Gaidu un ceru, ka iztulkos un izdos arī ceturto daļu.

Vērtējums: 3,5/5

Sanatorija. Sāra Pīrsa

Helios izdevniecība, 2022. gads, 440 lpp, Detective Elin Warner #1

Es maz lasu kriminālromānus, tomēr pietiekoši, lai būtu ar ko salīdzināt un varu teikt, ka “Sanatorija” nav starp labākajiem žanra pārstāvjiem. Sižeta pieteikums ir ļoti daudzsološs – moderna viesnīca bijušā tuberkulozes dziednīcā, nomaļa vieta kalnos, sniega vētra, noslēpumaina slepkavība pašā grāmatas sākumā – un varēja izvērsties aizraujošā šausmenē, bet nesanāca. Varbūt to var norakstīt uz faktu, ka šis ir autores debijas romāns. Spriedze pamazām tiek kāpināta, tekstā daudz tiek darīts, lai veidotu neomulības sajūtu par viesnīcu un apkārtni, bet es vairāk jutos nokaitināta nekā satraukusies. Centīšos bez maitekļiem, bet esiet brīdināti, ka tādi maziņi maiteklīši šoreiz varētu būt.

Vispirms par labo. Man patika izvēlētā darbības vieta. Tā tiek labi aprakstīta. Kā zināms no filmām, spēlēm un citiem literārajiem darbiem, nevajag līst vai kaut ko ierīkot vecās, pamestās ārstniecības iestādēs. Tādā vietā ir liela iespējamība zaudēt dzīvību. Turklāt autore iedvesmojusies no reāla raksta par Kronmontanas apkaimes sanatoriju vēsturi. Pozitīvi arī tas, ka vainīgo nevarēja viegli uzminēt, labu laiku manas aizdomas krita uz citu personu. Arī detektīves Ēlinas sarežģītās attiecības ar brāli, kas pamatā veido otru sižeta līniju, radīja papildus spriedzes un aizdomu slāni.

Te mēs nonākam pie sliktā. Tās pašas sarežģītās attiecības ar brāli manās acīs bija liels stāsta klupšanas akmens. Ēlina tik ļoti koncentrējas uz pagātnes traģēdiju un savā prātā iedomātu brāļa rīcību, ka tas ir vienkārši kaitinoši, jo aizņem 2/3 grāmatas un arī viņas pagātnes, lai gan abi sen jau varēja izrunāties. Un galu galā, ja pamet mājienu, ka brālis ir veikls cilvēku manipulators, tad kāpēc pilnvērtīgi neizmanto šo iespēju tālāk sižetā? Ja mērķis bija parādīt Ēlinu kā muļķi, tad tas izdevās. Lai viss būtu vēl kaitinošāk, plaši un daudzas reizes tiek aprakstītas Ēlinas problēmas ar vēl vienu pagātnes notikumu. Šo divu iemeslu dēļ viņas dzīve ir diezgan sačakarēta un viņa ir tik emocionāli nestabila fantazētāja, ka es tādam cilvēkam neuzticētu izmeklēšanu. Tāpat kā privātajā dzīvē, arī izmeklēšanā viņa balstās emocijās nevis faktos, kas noved pie aplamiem secinājumiem un nevajadzīga riska. Varētu pat teikt, ka viņa ir vienkārši stulba. Brīnums, ka autore “pierakstījusi” viņai diezgan sakarīgu draugu, lai gan, kā diskutējām ar citiem lasītājiem, arī viņa rīcība reizēm ir savāda un robežojas ar pilnīgu empātijas trūkumu. Ja iedziļinās, grāmatas tēliem vispār reakcija uz notikumiem ir tāda savdabīga, sauksim to tā.

Manuprāt, arī sanatorijas vēstures bija par maz. Gaidīju, ka šausminošas vēstures detaļas un tagadnes slepkavības būs vismaz puse no romāna, bet nekā. Tā vietā ir Ēlinas privātā drāma. Kāpēc viņa neapmeklē psihoterapeitu? Un kāpēc viņa neaizdomājas, kurš no viesnīcas darbiniekiem būtu spējīgs sabojāt videonovērošanu? Šie ir tikai divi no daudzajiem jautājumiem, kas man radās lasīšanas laikā. Labāk nemaz nesākšu izteikties par slepkavību motīviem.

Kopumā šī ir ļoti nepārliecinoša debija kriminālromānu lauciņā, bet, ja meklējat vieglu page turner, bez pārliekas spriedzes (vismaz es tādu nejutu) un patīk sižeta līnija par izmeklētāja privātās dzīves problēmām, tad šai grāmatai var dot iespēju. Lasot “Sanatoriju” beidzot spēju līdz galam noformulēt, kas mani kaitina mūsdienu kriminālromānos: visi šie detektīvi/izmeklētāji un tādā garā ir ar kaut kādām savām problēmām un personīgajām drāmām un romānos uz to tiek likts pārāk liels akcents. Tas nav tas, ko sagaidu no šī žanra. Kā vienu sakarīgu izņēmumu varu iedomāties Straika sēriju, tur tās personīgās problēmas nenomāc galveno ideju. Tā kā tā ir mana ļoti subjektīvā nepatika, neņemu par to nost vienu zvaigzni. Par spīti daudziem iebildumiem, no romāna bija grūti atrauties un tas sniedza manam prātam nepieciešamo vieglo izklaidi un atslodzi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.