Sanatorija. Sāra Pīrsa

Sāra Pīrsa, kriminālromānsHelios izdevniecība, 2022. gads, 440 lpp, Detective Elin Warner #1

Es maz lasu kriminālromānus, tomēr pietiekoši, lai būtu ar ko salīdzināt un varu teikt, ka “Sanatorija” nav starp labākajiem žanra pārstāvjiem. Sižeta pieteikums ir ļoti daudzsološs – moderna viesnīca bijušā tuberkulozes dziednīcā, nomaļa vieta kalnos, sniega vētra, noslēpumaina slepkavība pašā grāmatas sākumā – un varēja izvērsties aizraujošā šausmenē, bet nesanāca. Varbūt to var norakstīt uz faktu, ka šis ir autores debijas romāns. Spriedze pamazām tiek kāpināta, tekstā daudz tiek darīts, lai veidotu neomulības sajūtu par viesnīcu un apkārtni, bet es vairāk jutos nokaitināta nekā satraukusies. Centīšos bez maitekļiem, bet esiet brīdināti, ka tādi maziņi maiteklīši šoreiz varētu būt.

Vispirms par labo. Man patika izvēlētā darbības vieta. Tā tiek labi aprakstīta. Kā zināms no filmām, spēlēm un citiem literārajiem darbiem, nevajag līst vai kaut ko ierīkot vecās, pamestās ārstniecības iestādēs. Tādā vietā ir liela iespējamība zaudēt dzīvību. Turklāt autore iedvesmojusies no reāla raksta par Kronmontanas apkaimes sanatoriju vēsturi. Pozitīvi arī tas, ka vainīgo nevarēja viegli uzminēt, labu laiku manas aizdomas krita uz citu personu. Arī detektīves Ēlinas sarežģītās attiecības ar brāli, kas pamatā veido otru sižeta līniju, radīja papildus spriedzes un aizdomu slāni.

Te mēs nonākam pie sliktā. Tās pašas sarežģītās attiecības ar brāli manās acīs bija liels stāsta klupšanas akmens. Ēlina tik ļoti koncentrējas uz pagātnes traģēdiju un savā prātā iedomātu brāļa rīcību, ka tas ir vienkārši kaitinoši, jo aizņem 2/3 grāmatas un arī viņas pagātnes, lai gan abi sen jau varēja izrunāties. Un galu galā, ja pamet mājienu, ka brālis ir veikls cilvēku manipulators, tad kāpēc pilnvērtīgi neizmanto šo iespēju tālāk sižetā? Ja mērķis bija parādīt Ēlinu kā muļķi, tad tas izdevās. Lai viss būtu vēl kaitinošāk, plaši un daudzas reizes tiek aprakstītas Ēlinas problēmas ar vēl vienu pagātnes notikumu. Šo divu iemeslu dēļ viņas dzīve ir diezgan sačakarēta un viņa ir tik emocionāli nestabila fantazētāja, ka es tādam cilvēkam neuzticētu izmeklēšanu. Tāpat kā privātajā dzīvē, arī izmeklēšanā viņa balstās emocijās nevis faktos, kas noved pie aplamiem secinājumiem un nevajadzīga riska. Varētu pat teikt, ka viņa ir vienkārši stulba. Brīnums, ka autore “pierakstījusi” viņai diezgan sakarīgu draugu, lai gan, kā diskutējām ar citiem lasītājiem, arī viņa rīcība reizēm ir savāda un robežojas ar pilnīgu empātijas trūkumu. Ja iedziļinās, grāmatas tēliem vispār reakcija uz notikumiem ir tāda savdabīga, sauksim to tā.

Manuprāt, arī sanatorijas vēstures bija par maz. Gaidīju, ka šausminošas vēstures detaļas un tagadnes slepkavības būs vismaz puse no romāna, bet nekā. Tā vietā ir Ēlinas privātā drāma. Kāpēc viņa neapmeklē psihoterapeitu? Un kāpēc viņa neaizdomājas, kurš no viesnīcas darbiniekiem būtu spējīgs sabojāt videonovērošanu? Šie ir tikai divi no daudzajiem jautājumiem, kas man radās lasīšanas laikā. Labāk nemaz nesākšu izteikties par slepkavību motīviem.

Kopumā šī ir ļoti nepārliecinoša debija kriminālromānu lauciņā, bet, ja meklējat vieglu page turner, bez pārliekas spriedzes (vismaz es tādu nejutu) un patīk sižeta līnija par izmeklētāja privātās dzīves problēmām, tad šai grāmatai var dot iespēju. Lasot “Sanatoriju” beidzot spēju līdz galam noformulēt, kas mani kaitina mūsdienu kriminālromānos: visi šie detektīvi/izmeklētāji un tādā garā ir ar kaut kādām savām problēmām un personīgajām drāmām un romānos uz to tiek likts pārāk liels akcents. Tas nav tas, ko sagaidu no šī žanra. Kā vienu sakarīgu izņēmumu varu iedomāties Straika sēriju, tur tās personīgās problēmas nenomāc galveno ideju. Tā kā tā ir mana ļoti subjektīvā nepatika, neņemu par to nost vienu zvaigzni. Par spīti daudziem iebildumiem, no romāna bija grūti atrauties un tas sniedza manam prātam nepieciešamo vieglo izklaidi un atslodzi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Labāk pasniegt aukstu. Džo Aberkrombijs


Džo AberkrombijsPrometejs 2021. gads, 704 lpp., First Law World #4

Domāju, ka daudziem fantāzijas literatūras cienītājiem Aberkrombija vārds nav svešs. Viņš ir brutāls kā Džordžs R.R. Mārtins, bet ne tik traks grafomāns un ar labu melnā humora devu. Ja lasījāt “Pirmā likuma” trilogiju, tad jums ir skaidrs, ko sagaidīt no Aberkrombija šajā romānā.

Notikumi turpinās tajā pašā pasaulē, tikai citā pasaules daļā – Stīrijā – mazliet vēlāk un ar citiem varoņiem, lai gan tiek pieminēti daži triloģijas tēli un daži citi, piemēram, Vitari darbojas arī šajā romānā. Godīgi sakot, man pietrūka Deviņu Nāvju un Gloktas, bet tur nu neko. Lai gan nežēlīgi slepkavas, es viņiem pieķēros, iemīļoju, pat sapratu. Ar “Labāk pasniegt aukstu” galvenajiem tēliem Drebuli un Monzu man tas īsti nesanāca. It kā tēli labi izstrādāti, rīcība skaidra, bet līdzpārdzīvojums izpalika. Dažas tēlu atklāsmes beigās gan man patika. Interesantāki un savā ziņā dzīvāki šķita Koska (jā, tas pats trakulīgais dzērājs, ko Glokta nolīga pilsētas aizstāvībai) un nerunīgais Draudziņš, arī epizodiskais Šenkts (vispār mistisks un intriģējošs tēls, sagādāja vairākus pārsteigumus).

Tātad, kas notiek? Notiek slepkavošana lielos apjomos. Turklāt Stīrijā sākas pavasaris un tas nozīmē karošanu starp hercogistēm. Sižetu veido bijušās Tūkstoš zobenu ģenerālkapteines Monzas Murkato (tautā “mīļi” sauktas par Kaprīles miesnieci) atriebība 7 cilvēkiem, kuri nogalināja viņas brāli un gandrīz arī viņu pašu. Uzdevums nav viegls un viņa sev palīgos salasa spilgtu slepkavu kompāniju. Man personīgi šķiet, ka ļoti izdevies bija indētāja tēls ar ekselentu notikumu pavērsienu grāmatas beigās.

Atriebības sakarā “Labāk pasniegt aukstu” tika salīdzināts ar “Grāfu Monte Kristo”. Kā liela šī A. Dimā romāna cienītāja es tomēr saku, ka tie ir dažādi. Jā, abos romānos ir iespaidīgs atriebības stāsts, tomēr Edmunds Dantess atriebību paveic daudz izsmalcinātāk un “cilvēciskāk”, beigās šķiet, ka atriebībai bija jēga. Monzas un viņas palīgu slaktiņš tomēr ir kaut kas cits. Par beigu atziņām nerunāšu, jo tad sanāks atklāt pārāk daudz.

Pieļauju, ka kādu var nobiedēt grāmatas apjoms, bet patiesībā, ja ir laiks lasīt, tad izlasīt var ātri, jo Aberkrombijs šeit nevelk laiku garumā ar aprakstiem, viss rit strauji, līķis pēc līķa un tik uz priekšu. Uz grāmatas beigām temps palēninās, bet būtiski notikumi neļauj atslābt. Lai gan šoreiz tik emocionāli nesaslēdzos ar tēliem, šis bija lielisks piedzīvojums, kas beigās liek prasīt vēl. Pasaule asiņaina, tēli brutāli, bet no grāmatas lapām negribējās “izkāpt”.

Vērtējums: 4,5/5

Ļaunestība. V. E. Švāba

izdevniecība prometejs, fantastikas grāmataPrometejs 2020. gads, 344 lpp., Villains #1

Šo grāmatu biju pamanījusi jau sen jauniešu literatūras apskatos un jūsmīgās atsauksmēs, tomēr līdz lasīšanai nesanāca tikt līdz “Prometejs” izdeva latviski. Lai gan par romānu zināju, tomēr kaut kā pamanījos izvairīties no satura aprakstiem un sāku lasīt neko nezinot. Tā es daru tikai retos gadījumos un jāsaka, ka šoreiz tas neziņas moments nospēlēja patīkamu pārsteigumu. Man nebija nekādu gaidu, nezināju, kas ir galvenie tēli, sanāca tāda jauka minēšana par tēmu “kas tas ir, ko es lasu”.

Teorētiski šī pat varētu būt klasiska sižeta līnija – divi draugi kļūst par ienaidniekiem un mēģina viens otru iznīcināt. Zinot, kāda žanra literatūru izdod “Prometejs”, viss, protams, nav tik vienkārši un ātri vien kļūst ļoti aizraujoši. Grāmatas sākums bija tāds lēnāks, bet ap vidu notikumi sāk risināties tik strauji, ka spēj tik šķirt lapas. Autore prot kāpināt spriedzi. Īpaši man patika beigas, šķita ļoti atbilstošas un būtībā arī stāstu noslēdzošas, jo tālāk var katrs pats fantazēt, ja ir tāda vēlme. Ja pameklēsiet informāciju, tad pamanīsiet, ka vispār paredzēta triloģija, otrā grāmata angliski izdota 2018. gadā un trešā vēl top. Es patiesībā biju pārsteigta, jo man šis šķita kā stand-alone darbs, bez turpinājumiem un arī, izlasot grāmatu, tāds nemaz īsti neprasās. Droši var lasīt tikai pirmo triloģijas daļu.

Par galvenajiem tēliem Viktoru un Eliju (Eliotu) man sakāms tas, ka tie ir divi egoistiski un patmīlīgi tipi. Viktora skaudība aizsākt sāncensību, bet Elija paštaisnums un uzskats, ka viņš ir labāks un pareizāks par citiem, noved pie traģēdijām. Kā tajā teicienā: “ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli”. Man vairāk patika Viktors, jo viņš nemēģina izlikties par labāku nekā patiesībā. Tēli varēja būt dziļāk izstrādāti, bet tas nav kritisks trūkums, jo uzsvars vairāk ir uz dažādām darbībām, nevis psiholoģisku drāmu. Neesmu pārliecināta, ka šis romāns klasificējas kā jauniešu literatūra, jo cīņa notiek starp pieaugušajiem, bet tas tāds sīkums. Nav liela jēga skatīties uz vecuma kategorijām – ja sižets interesē, ņem un lasi.

Vispār “Ļaunestības” lasīšanu savā prātā salīdzināju ar pistāciju ēšanu. Garšīgi un neiespējami apstāties, kaut no čaumalu lobīšanas jau pirksti jēli. Šī grāmata manā prātā nepaliks kā kaut kas ļoti īpašs par ko vēl nedēļām ilgi domāt, bet tā sniedza lielisku atpūtu un izklaidi – tieši to, kas man bija vajadzīgs. Turklāt tik smuks vāks grāmatai.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.