Pats asmens. Džo Aberkrombijs

fantāzijas romāns, Aberkrombija triloģija, grāmatu jaunumiPrometejs 2019.  gads, 568 lpp. The First Law #1

Ir tādas grāmatas, par kurām lasītas un dzirdētas daudzas labas atsauksmes, tās pilnībā sakrīt ar manu lasīšanas gaumi, bet izlasīt nesanāk. Tagad no šī saraksta varu izsvītrot Aberkrombija triloģijas pirmo grāmatu “Pats asmens” un teikt, ka visas tās slavinošās atsauksmes ir pamatotas.

Kas par gabalu! Kas par asiņaini asprātīgu un brutālu gabalu! Džordžs R.R. Mārtins var nervozi smēķēt stūrītī. Ja jau sāku par Mārtinu, ar kura “Troņu spēlēm” šo Aberkrombija tiloģiju salīdzina, tad gribu pateikt – es nedomāju,  ka Mārtins ir labāks, vai, ka Aberkrombijs ir labāks. Tomēr ir nianses. Salīdzinot, Mārtins šķiet pamatīgs grafomāns. Viņš vairāk laika velta pasaulei, aprakstiem. Aberkrombijs īpaši nelutina lasītāju ar aprakstiem, es pat teiktu, ka pēc grāmatas izlasīšanas man joprojām ir diezgan miglains priekšstats par pasauli, tehniskajiem sasniegumiem, maģiju, visiem tiem sūdabrāļiem un tā tālāk. Bet man tas patīk, man nevajag, lai visu ar karoti salej mutē.

Vēl – Aberkrombijam nav izteiktu labo un ļauno varoņu. Visi ir cilvēki ar labajām un sliktajām īpašībām, savu motivāciju un sāpēm. Nu labi, arhidiakons Salts izskatās kā ļaunuma iemiesojums, bet man ir nelabas aizdomas, ka viss nav tik vienkārši. Lotārs var šķist iedomīgs un patmīlīgs stulbenis, tomēr viņā iekšā ir kaut kas labs. Abas puses spilgti sadzīvo Deviņpirkstī, kura prātā autors ļauj vairāk ieskatīties. Īpašs tēls ir inkvizitors Sands dan Glokta, pret kuru vienā teikumā var rasties riebums, nākamajā jāsmejas par viņa cinisko humoru, bet trešajā jau žēlums kņudina pakrūtē. Mārtina grāmatās tomēr vairāk šķiet, ka labie varoņi ir labi un sliktie ir ļauni, bet neesmu izlasījusi visu, tāpēc varbūt kļūdos. Starp citu, “Pats asmens” anotācijā ir ļoti precīzi pateikts: “robeža starp varoni un ļaundari ir tik smalka, ka uz tās var sagriezties”.

Grāmatā ir daudz vardarbības, lai gan sākums ir samērā mierīgs. Ar vājiem nerviem lasot, varbūt nevajadzētu vienlaicīgi arī ēst, jo var gadīties, ka kāds tieši tajā brīdī izdomā kādam citam kaut ko nocirst vai uzšķērst. Esmu vairākkārt bijusi neapmierināta ar rakstnieku paštīksmināšanos vardarbības ainās, bet Aberkrombijs ir smalki pastrādājis – nekādas tīksmes nav, grāmatas tēli vienkārši dara to, ko apstākļi prasa. Tomēr man šķiet, ka viņi vairāk nosaka romāna gaitu, nekā reaģē uz notikumiem un tas ir forši. Domāju, ka psiholoģijas studijas un pieredze televīzijā un filmu veidošanā ir ietekmējusi rakstnieku Aberkrombiju.

Lasītājs notikumiem seko no vairāku varoņu skatu punkta. Tas ļauj aptvert plašāku “lauku”. Spriedze tiek vienmērīgi kāpināta, līdz rodas sajūta, ka šis romāns ir kā ūdens katls, ko pamazām uzkarsē līdz verdošai temperatūrai. Grāmata beidzas brīdī, kad ūdens sāk vārīties. Ja man būtu otrā daļa, es būtu automātiski pasniegusies pēc tās un turpinājusi lasīt. Domāju, ja man būtu vairāk laika lasīt, būtu “Pats asmens”izrāvusi cauri dažās dienās, tik aizraujošs tas ir un lasās ļoti raiti. Protams, Aberkrombijs mani “nopirka” arī ar tumšo humoru. Vienīgi pietrūka pasaules kartes, jo gribējās vizualizēt varoņu gaitas, bet tas tikai tāds subjektīvs iebildums. “Pats asmens” man ļoti patika un tikpat ļoti gribētos izlasīt turpinājumu, bet uz to būs jāpagaida.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Slepkabota dienasgrāmatas. 2. grāmata. Marta Velsa

47949438._SX318_Prometejs 2019. gads, 240 lpp., Slepkabota dienasgrāmatas #3 – 4

Jau pēc pirmās grāmatas man bija sajūta, kas tagad apstiprinājās – Slepkabots pievienojas maniem mīļākajiem grāmatu tēliem. Ļoti iespējams arī, ka šī divu grāmatu sērija ir labākais, ko šogad esmu lasījusi vai līdz gada beigām izlasīšu.

Arī otrajā grāmatā Slepkabotam jāglābj cilvēki. Lai gan viņš vislabprātāk skatītos seriālus, visu laiku sanāk tā, ka jāpalīdz tiem stulbajiem cilvēkiem nenomirt. Nav jau tā, ka viņam diži rūpētu, bet, ja vienreiz sākts, grūti apstāties. Kas vēl trakāk – viņam jāizskatās pēc cilvēka un daži cilvēki arī iedomājas, ka viņš par to varētu gribēt kļūt. Te nu parādās viela pārdomām par mūsu iedomību, – ka būt par cilvēku ir labākais, kas var būt.

No manis līdz Slepkabotam ir vēl tālāk kā no Zemes līdz galaktikas tālākajam punktam, bet tā vien gribas teikt “kā es tevi saprotu, vecīt!”. Marta Velsa ir paveikusi brīnišķīgu darbu, uzrakstot fantastiku par kosmosu, robotiem, botiem un tādā garā, kas vienlaikus šķiet cilvēciskāka un reālāka par daudz ko citu. Pieļauju, ka man tagad būtu grūti lasīt kādu citu kosmosa romānu, jo es visur meklētu cilvēcīgo Slepkabotu, viņa ironiju un aizraujošo sižetu, kas pasniegts kā spēlējoties. Te ļoti jāuzteic Ievas Melgalves tulkojums. Tas ir brīnišķīgs.

Nav nekā daudz cita ko teikt, lai pārāk nesaslavētu vai nesāktu runāt par sižetu. Sērija ir lieliska, lasiet. Mans vienīgais mierinājums pašlaik ir tāds, ka 2020. gadā plāno izdot turpinājumu.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata. Marta Velsa

slepkabotsPrometejs 2019. gads, 224 lpp. Slepkabota dienasgrāmatas #1-2

Mīļais, labais Slepkabots! Es labprāt to apskautu un samīļotu, bet baidos, ka tas tam būtu pārāk liels un nepatīkams pārdzīvojums, kas novestu pie kritiskas veiktspējas samazināšanās un izslēgšanās. Redziet, viņam ne visai patīk kontaktēties ar cilvēkiem.

Ja jums šķiet, ka nekad nejustu simpātijas pret ko robotveidīgu, tad neesat iepazinušies ar šo kautrīgo tipu. Slepkabots (tā tas sevi sauc) ir ārkārtīgi saprātīgs mehānisma un cilvēka konstrukts, kas uzlauzis savu vadības moduli. Teorētiski tam uzreiz bija jāmetas slepkavot visu, kas kustas, bet, rokoties pa datiem, tas atklāja izklaides kanālus – tūkstošiem filmu, seriālu, izklaides programmu. Kāda vairs slepkavošana, kad jāskatās kārtējā “Pasaullēkātāju” sērija. Tā nu Slepkabots turpina izlikties par paklausīgu DrošVienību, kas pilda klientu un savas organizācijas pavēles, citādi viņu “atkostu” un tās būtu beigas. Ar klientiem, kā jau cilvēkiem, mēdz gadīties visādas ķibeles, un tam jācenšas savi klienti nosargāt.

Grāmatas vēstītāja balss pieder Slepkabotam un tā ir ļoti simpātiska. Patiks tiem lasītājiem, kas nevairās nolamāties vai ironiski pajokot, kad notiek kas nelāgs. Apbrīnoju autores spēju šo tēlu padarīt ļoti cilvēcīgu, vienlaicīgi saglabājot mašīnas iezīmes. Lai gan Slepkabots saka,  ka ir vienalga, tam ir jūtas. Tas ir arī kautrīgs, neveikls saskarsmē ar cilvēkiem (nav jau tā, ka būtu bijis daudz pozitīvas pieredzes), dažkārt šķietami vieglprātīgs un varbūt mazliet depresīvs.

Vajadzētu atrast kādus trūkumus, bet nav nekā kritizējama. Ja nu vienīgi stāsts par īsu un tagad jāsadzīvo ar mazuma piegaršu. Ievas Melgalves tulkojums ir ļoti veiksmīgs. Iesaku izlasīt viņas priekšvārdu, tas palīdzēs saprast grāmatā lietotos vārdus. Domāju, likt 4 vai 5 zvaigznes, sāku salīdzināt ar citām grāmatām. Tad nolēmu – pie dirsas -, lai iet piecas, jo man reāli patika viss: gan sižets, gan valoda, gan Slepkabots. Es lieliski izklaidējos un vienlaicīgi stāsts man lika domāt (kas raksturīgi kvalitatīvai fantastikai). Nevaru sagaidīt, kad iznāks otrā grāmata (varētu būt septembrī).

Vērtējums:  5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.