Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Advertisements

Blēžu karaļvalsts. Lī Bardugo

Li Bardugo, Vārnu sešinieks, Prometejs, fantāzijas romānsPrometejs 2018. gads, 543 lpp. Vārnu sešinieks #2, Six of Crows #2

Ar grāmatu sērijām ir tā, ka patīkami atgriezties jau iemīļotā pasaulē pie iemīļotiem varoņiem, bet atsauksmes uzrakstīšana par sērijas turpinājumu ir nepateicīga padarīšana, jo viegli nomaitekļot saturu. Ar Vārnām īpaši jāuzmanās, jo stāsts balstīts uz neskaitāmiem sižeta pavērsieniem. Nejauši kaut ko izpļāpājot, var sabojāt lasītprieku tiem, kuri vēl tikai skatās uz “Vārnu sešinieka” skaisto vāku. Tiem, kuriem patika pirmā daļa, nevar būtu divu domu – jālasa “Blēžu karaļvalsts”.

Diloģijas otrā daļa ir personīgāka un dziļāka. Personīgāka tādā ziņā, ka neiespējamie noziegumi, kas jāpaveic Kaza komandai vienlaikus ir arī personīga atriebība. Dziļāka, jo vairāk uzzinām par varoņu pagātni, viņu sāpēm un sapņiem. Ja pirmā daļa man šķita pat tāda kā rotaļīga un varoņu attieksme “kas būs, tas būs”, tad šī daļa ir nopietnāka, likmes ir savā ziņā augstākas. Iemīļotajai bandai ir jācīnās ar saviem dēmoniem un daudziem ienaidniekiem. Pačukstēšu, ka spēles laukumā uzrodas jaunas figūras, kas vēl vairāk saduļķo jau tā duļķainos ūdeņus.

Vai es atkal domās aiz spriedzes grauzu nagus? Protams. Mani Vārnas emocionāli ļoti iesaistīja. Kazs & Co nav balti un pūkaini tēli, kam standartā just līdzi, bet viņi ir simpātiski antivaroņi. Var saprast, kāpēc viņi ir tādi un rīkojas tā kā rīkojas. Tas ir krietni interesantāk par labajiem varoņiem-pasaules glābējiem. Notikumi risinās strauji, lasītājam acīs tiek pūsta migla, bet tas ir forši, jo nebūtu tik aizraujoši, ja uzreiz zinātu visu, ko zina Kazs.

Grāmata beidzas uz saldsērīgas nots un, manuprāt, loģiski un likumsakarīgi. Izkāpjot no Lī Bardugo uzburtās pasaules, es labprāt tajā atgrieztos, jo ar Vārnām viņa ir pierādījusi, ka spēj rakstīt labi un aizraujoši, pārāk nenovienkāršojot vai nesacakinot tekstu, radīt ticamu pasauli un interesantus tēlus, un notikumus.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Vārnu sešinieks. Li Bardugo

fantāzijas romāns, ko dāvināt, jauna grāmata, prometejsPrometejs 2017. gads, 456 lpp. Six of Crows #1

Ir tāda sajūta, ka pēdējos gadus fantāzijas literatūrā dominē pusaudži, kuri glābj pasauli, vai arī autora centieni pārsteigt lasītāju ar mega sarežģītu pasauli, kurā notiek kaut kas ārkārtējs. Tas, protams, ir tikai mans šaurais skatījums, bet tāda sajūta man ir. Tāpēc sastapt vienkāršu, būtībā klasisku piedzīvojumu – laupīšanas – stāstu bija patiess pārsteigums un prieks. “Vārnu sešinieks” pat atsauca atmiņā seriālu “Firefly”, par kuru fanoju (un es principā ne par ko nefanoju).

Šī grāmata! Li Bardugo ir izdevies ļoti aizraujošs stāsts par neiespējamu laupīšanu ar antivaroņiem, kurus nevēlētos sastapt tumšā ieliņā, bet kuri līdz grāmatas vidum ir kļuvuši par lasītāja draugiem. Tam ir sava ēnas puse:  ja es grauztu nagus, tad tie lasīšanas laikā būtu nograuzti līdz asinīm – tik liela bija spriedze grāmatas otrajā pusē, jo spēcīgi pārdzīvoju par Kazu un pārējiem bandas locekļiem.

“Vārnu sešinieks” ir asprātīgas laupīšanas stāsts un lasītājs tiek regulāri turēts neziņā par kārtējo trumpi bandas vadoņa Kaza Brekera rokās. Pārsteigumi garantēti. Bardugo izveidotā pasaule ir līdzīga Eiropas 18. – 19. gs. un reizē maģiska. Maģija ir vienkārša un praktiska – tāda, kas noder ikdienā karošanai vai saimnieciskām vajadzībām. Tā tik organiski iekļāvās izdomātajā vidē, ka viegli aizmirst par tās nereālumu. No piedzīvojumu romāna negaidīju tik izvērstus varoņu psiholoģiskos portretus. Neiespējami nejust līdzi trakajam sešiniekam, jo autore parāda arī viņu cilvēcīgo pusi. Vienīgi mani drusku mulsināja veiklo laupītāju vecums. Pēc viņu pieredzes un uzvedības šķita, ka viņi ir vecāki, bet laikam tādā vidē dzīvojot ļoti ātri pieaudz.

Ellīgi labs piedzīvojums, kurš pie manis atnāca īstajā brīdī. Pēc dažām atsauksmēm izskatās, ka ne visiem ir tāds sajūsmināts klikšķis, tāpēc baidos jūsu gaidas pacelt pārāk augstā līmenī. Tomēr man ļoti, ļoti patika šis romāns. Tas bija tieši tik vienkāršs, viegli lasāms un aizraujošs pēc kāda es šogad ilgojos. Vēlējos aizbēgt no realitātes un nopietnās literatūras, ļauties iztēlei, un ar “Vārnu sešinieku” tas izdevās. Tagad atliek grūtākais – sagaidīt otro daļu, jo šī ir duoloģija.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Dikti smuks vāks un man patika arī tulkojums.

R.I.P. XII beidzies, lai dzīvo R.I.P.

rip800

Līdz ar oktobra beigām beidzas arī “tumšās” literatūras lasīšanas izaicinājums. Tas gan neliedz turpināt lasīt spoku stāstus, trillerus, gotiskos romānus un tumšo fantāziju, jo veļu laiks vēl turpinās un dienas paliek tikai tumšākas.

Šogad plānoju lasīt tikai divas grāmatas, bet sanāca trīs un izvēlētās grāmatas – detektīvs un divas tumšās fantāzijas grāmatas mani patiesi iepriecināja.

the bloody chamberThe Bloody Chamber and Other Stories. Angela Carter

Penguin Books 1990, 128 lpp.

Gotisko stāstu krājumu man uzdāvināja Lasītāja. Paldies! Aizmirsu saskaitīt, bet laikam bija kādi padsmit stāsti, kas savādākā, vēl tumšākā, pieaugušākā veidā pasniedz mums zināmās pasakas par Zilbārdi, Skaistuli un Briesmoni, Runci zābakos, Sniegbaltīti, Sarkangalvīti un citiem. Tumši, vardarbīgi un pat mazliet erotiski. Pēc pēdējā laika ažiotāžas esmu apmulsusi, kas ir un kas nav feminisms, bet, manuprāt, stāstos pavīd arī feminisma idejas: meitenes apzinās sevi kā patstāvīgas būtnes, egoistiskas, arī seksuālas, brīvas, spējīgas pašas lemt un ņemt no dzīves to, ko vēlas. Visvairāk mani patīkami nošokēja viena versija par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti. Tie bija īsi stāsti, bet ar negaidītām, nenormālām beigām. Savukārt par Runci zābakos bija ļoti uzjautrinošs stāsts un man patika pat labāk par oriģinālu.

Stils ir diezgan cakains, ar daudziem salīdzinājumiem un īpašības vārdiem, lai veidotu vajadzīgo tumšo atmosfēru, bet reizēm teikumi tā aizvijas, ka var arī pazaudēties. Man nešķita, ka stāsti ir vienlīdz labi. Daži vairāk atgādināja ātrumā uzmestas skices, kuras nav sanācis vēlāk rūpīgāk izstrādāt. Kopumā krājums atstāj labu iespaidu un ir lasāms, ja patīk pasaku pārstāsti.

Vērtējums: 3,5/5

the silkwormThe Silkworm. Robert Galbraith

Mulholland Books 2014, 455 lpp. Cormoran Strike #2

“The Silkworm” ir otrā grāmata sērijā par detektīvu Kormorānu Straiku. Mani biedēja, ka šī būs ļoti tumša un briesmīga, bet nebija tik traki, jo Roulinga raksta loti labi, tomēr viņas tekstā nav tā izteiktā brutalitātes un ļaunuma sajūta, kas mani biedē un kas tik bieži sastopama citos, īpaši skandināvu, kriminālromānos. Noziegums gan ir briesmīgs un romāns labi iederējās  kopējā R.I.P. noskaņā. Protams, noskatījos arī seriālu. Vairāk par “The Silkworm” rakstīšu, kad izlasīšu arī trešo grāmatu un taisīšu vienu kopēju rakstu.

Vērtējums: 4,5/5

Trešā grāmata R.I.P. lasīšanas akcijai pievienojās pilnīgi neplānoti, jo saņēmu lasīšanai Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēku”, kas izrādījās traki melns un dulls fantāzijas romāns par neparastiem bibliotekāriem. Iedomājieties būdīgu džeku, aukstasinīgu slepkavnieku baletbruncīšos, iesmērējušos ar asinīm un zarnu pār plecu….Neaizmirstams tēls. Sajūsmas pilnu atsauksmi jau uzrakstīju, tāpēc neatkārtošos.

Lūk, tā man gāja šajā rudenī. Iespējams, ka nākamajā R.I.P. vairāk pievērsīšos izzinošai literatūrai. Piemēram, Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē”. Tomēr nākamais rudens vēl tālu un kas zina kādas feinas grāmatas tas atnesīs.

Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)