The Light Between Oceans. M.L. Stedman

The Light between oceans
Scribner 2012, 343 lpp.

Pie Austrālijas krastiem ir neliela sala saukta par Janusa klinti. Uz salas esošā bāka nodrošina kuģiem daudz maz drošu kuģošanu pa nemierīgajiem un bīstamajiem ūdeņiem divu okeānu satikšanās vietā. 1920. gadā par vientuļās bākas uzraugu sāk strādāt Toms un pēc gada viņš sev līdzi atved Izabellu. Jaunā ģimene uzsāk cerību pilnu dzīvi uz salas, bet pēc sešiem gadiem ir skaidrs, ka bērni viņiem nebūs. Tad krastā tiek izskalota laiva ar vīrieša līķi un raudošu zīdaini….

“What are we, Izzy? What do we think we`re playing at, for crying out loud?”

Izvēlējos lasīt, jo anotācija šķita daudzsološa: Austrālija, vientuļa sala ar bāku, izmisusi sieviete un no nekurienes uzradies bērns. Kāda būs galveno varoņu izvēle? Un pie kā tas novedīs? Romāns tiešām liek daudz jautāt – kā vajadzēja rīkoties un kā tu būtu rīkojusies šādā situācijā? Ko es darītu, ja būtu Izabellas vietā? Protams, ir nelegāli piesavināties bērnu, bet vai Izabella tiešām ir simtprocentīgi vainīga dotajos apstākļos? Un vai Toms ir gļēvs pakļaujoties sievai, bet nespējot sadzīvot ar savu sirdsapziņu? Ne vienmēr ir tik viegli atšķirt labo no sliktā un dažkārt abi izskatās vienādi.

“- And she means more to you than our family?
– It`s not our family, Izz.
– It`s the only family we`ll ever have! What on earth`s going to happen to Lucy?”

No vienas puses – pareizi rīkoties vajadzēja no paša sākuma, nevis pēc gadiem postīt ģimeni. No otras puses – vai kādreiz ir par vēlu labot nodarīto? Kurš no viņiem abiem ir vairāk vainīgs? Tādi un citi jautājumi tiek tieši un netieši uzdoti. Daļa atbilžu paliek lasītāja ziņā. Drausmīgākais ir tas, ka gandrīz visi ir egoistiski ieciklējušies uz sevi un nemaz nepadomā par Lūsiju/Greisu, kura cieš visvairāk.

Autore vēlējusies radīt psiholoģiski sarežģītu romānu un skar vairākas tēmas vienlaicīgi: sirdsapziņu, nožēlu, vainas sajūtu un vainas izpirkšanu, ētiskas un neētiskas izvēles sekas, mīlestību un piedošanu. Intriģējoši, tomēr man radās sajūta, ka viņa tēmējusi pārāk augstu. No morāles un tiesiskuma viedokļa situācija tiek atrisināta labi, arī galvenie varoņi ir psiholoģiski labi portretēti, tomēr daudzsološais konflikts nogrima vienmuļā, nogurušā un garlaikotā rakstīšanas stilā, kas neļāva pietuvināties un just līdzi stāsta varoņiem. Varbūt autore tādā veidā mēģinājusi distancēties no notikumiem, bet kāda velna pēc? Grāmatas sākums ar Toma vientuļo dzīvi uz salas un atmiņām par karu man simpatizēja, bet vēlāk bija pilnīgi vienalga, kas notiek Toma un Izijas dzīvē. Arī Hannas pārdzīvojumi atstāja vienaldzīgu, lai gan vismaz viņai būtu jājūt līdzi – aiz bēdām gandrīz prātu zaudējusī māte atgūst meitu, bet nespēj ar viņu  sadraudzēties. Daļa no pagātnes notikumu atstāsta šķita nevajadzīga lapu aizpildīšana. Stāsts būtu labāks, ja to saīsinātu.

Rezumējums – laba ideja, bet man nesimpātisks izpildījums. Pārsvarā atsauksmes ir ļoti labas par šo romānu un tas saņēma Goodreads Choice 2012 (kas nozīmē, ka ļoti daudz lasītāji to nominēja kā gada labāko grāmatu), tāpēc neteikšu, ka nav vērts lasīt. Varbūt tieši tev patiks.

Vērtējums: 2,5/5

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s