The Color of Tea: A Novel. Hannah Tunnicliffe

Color of TeaScribner 2012, 336 lpp.

Ieradusies līdzi vīram eksotiskajā Makao, Greisa jūtas kā baltais zvirbulis gan starp vietējiem iedzīvotājiem, gan pārējiem ārzemniekiem, kuri šeit strādā. Kamēr vīrs aizņemts ar jauna kazino attīstību, Greisa pamazām slīgst depresijā, līdz nolemj atvērt savu kafejnīcu. Kafejnīca un makarūnu cepšana kļūst par viņas glābšanas riņķi.

Nezinu, kad tas sākās un cik lielos apjomos, bet dzīves mērķa atrašana/rētu dziedēšana caur sava talanta realizēšanu jeb problēmu risināšana uz ēdienu gatavošanas fona izskatās pēc tīri populāras dāmu romānu nišas. „The Color of Tea” Greisa gatavo slavenos franču makarūnus (mandeļu cepumiņi ar pildījumu), pirms tam lasītajā „The Mango Season” ģimene vairākās paaudzēs kopīgi konservē mango. „Kulinārās kaislības” ieveda divu grieķu vīriešu virtuvēs, kuri mēģina izpatikt mīļākajai. Vēl senāk lasīju „Ziedu valoda”, kur bārene gatavoja fantastiskus ziedu pušķus. Šī niša man šķiet simpātiska, citādi jau nelasītu.

„The Color of Tea” anotācija bija pietiekoši daudzsološa, lai es ķertos klāt romānam ar diezgan lielu pārliecību, ka man patiks. Pirmās lapaspuses šķita labas, pēc tam es gandrīz atteicos no tālākas lasīšanas, jo galvenās varones sevis žēlošana pārāk ievilkās, bet tad par laimi tiku līdz kafejnīcai un kādu laiku bija interesanti – dažādie makarūni, pirmie apmeklētāji, palīgu Rillas un Džidži atrašana. Tad Greisas un Pīta laulība piedzīvoja krīzes kulmināciju un Greisa atkal metās dusmu pilnā sevis žēlošanā un es otro reizi gandrīz atteicos no tālākas lasīšanas. Man patika ideja par kafejnīcu, patika Makao apraksti (lai gan neko daudz tur nebija), bet grāmatu nenoliku malā vien tāpēc, ka spēju saprast Greisas noslēgšanos, attālināšanos no vīra, klusēšanu un to kā viņi atkal pamazām atrod ceļu viens pie otra. Pārsteidzoši, cik ļoti viņa redzēja skabargu cita acī, bet ilgu laiku nespēja saskatīt baļķi pati savējā. Bet tā mēdz būt. (Tālāk nelasiet, ja negribat uzzināt sižetu sīkumos.)

Greisas un Pīta attiecību attēlojums bija meistarīgs,. Rilla, Džidži un regulārā apmeklētāja Mārdžorija bija interesanti tēli ar kontrastējošiem raksturiem, par pārējo gan to īsti nevaru teikt. Franču pavārs Leons šķita mākslīgi iespiests, lai varētu izveidot konfliktu. Te arī ir mans vislielākais iebildums. Grāmatas autore visvairāk izpaužas tur, kur sievietes to prot vislabāk – drāmas pūšanā. Bez laulātā pāra attiecību problēmām vēl ir Greisas emocionāli pārspīlētā saikne ar mirušo māti; Rillas draudzene, kuru nelietīgi izmanto viņas darba devēji; regulārajai kafejnīcas apmeklētājai Mārdžorijai nomirst suns, kurš viņai nav paticis, bet viņa vienalga pinkšķ; Džidži pamanās nokļūt slimnīcā ar tablešu pārdozēšanu (tā aina reāli šķita pilnīgi lieka un neko nedeva sižeta attīstībā) un vēl un vēl. Drāma drāmas galā. Labi vismaz, ka Greisas vīrs nav pēdējais ēzelis. Kādā sakarā beigās bija tāds pagrieziens ar Džidži meitu, man vispār netapa skaidrs. Bez problēmām neiztikt, bet šeit to šķita pārāk daudz un pārāk veiksmīgi visas atrisinājās.

Makaruni-Macaroons-2Drāmas pūšana atstājusi maz vietas pārējām lietām, kas šo romānu padarītu daudz labāku. Kafejnīcas iekārtošana un atvēršana attēlota ļoti minimāli, nav recepšu (varēja gan kādu ielikt, ja jau makarūniem atvēlēta tik nozīmīga loma), tikpat kā nav attēlota darbība virtuvē – tiek izdomāti jauni makarūni un dankš! otrā rindkopā Greisa jau tos velk laukā no krāsns. Ja viņai kafejnīcas iekārtošana un gatavošana ir tik ļoti svarīga, kāpēc par to netiek rakstīts? Kāpēc netiek apsvērta adopcijas iespēja, ja reiz viņiem nevar būt savu bērnu un Greisa pusi romāna par to gaudo, kamēr Pīts klusām cieš maliņā stāvot, vispār šķiet neloģiski. Autore praktiski izvairās no visa tā, kas ir svarīgs galvenajai varonei un kas viņai prasītu papildus tēmu izpēti. Tā vietā ir tukšas saviesīgas sarunas un šīs te nemitīgās drāmas, kuras neprasa iedziļināšanos reālos faktos. Tāda sajūta, ka viņa drusku pasmēlusies no sava ceļojuma uz Makao, paskatījusies smukas bildītes ēdienu blogos, pati vai kāda tuviniece piedzīvojusi emocionālu atsvešināšanos no vīra un – voila! – romāns gatavs.

Labākais šai romānā – nedrošu sieviešu pašapziņas celšana, sava dzīves aicinājuma atrašana. Ja neiedziļinās romāna trūkumos (ko laikam šādos romānos nevajag darīt), tad jau nekāda vaina un romantisko dāmu romānu cienītājām pat varētu tīri labi patikt.

Vērtējums: 2,5/5

3 thoughts on “The Color of Tea: A Novel. Hannah Tunnicliffe

  1. Lasīji kā BB Candy grāmatu, vai ne? Man ari savējā izvēlētā sanāca vilties – nezinu, vai pabeigšu. Bet vipār arī ļoti patīk tāda veida romāni, kur cilvēks caur iemīļotu nodarbošanos it kā iegūst citu dzīves garšu

    Like

    • Tā gan. Toties otra, kas man no BB bija aizķērusies – “The Mango Season” gan izrādījās ļoti jauka.
      Šis gan ir autores pirmais romāns un kā tāds kopumā nemaz tik slikts nav. Goodreads teiksim daži lasītāji šo pat nosauc par labāko tādā un tādā gadā lasīto grāmatu. Ej nu sazini.

      Like

  2. Bet toties vāciņš smuks un garšīgs. Lai gan, ja nebūtu tā seja. būtu vēl smukāks.🙂
    No sākuma likās, ka būs kas līdzīgs Toskānas saulei, bet laikam jau ne..

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s