Kensington Books 2011, 289 lpp.
Ģimene dodas uz dienvidiem kopā ar melno kalponi, kur vēl ir spēkā rasu segregācija. Viņi piedzīvo aizvien sliktāku attieksmi pret kalponi, līdz notiek traģēdija.
Ja neskaita vasarai atbilstošu nosaukumu un grāmatas vāku, vairs neatceros kāpēc ieinteresējos par šo romānu. Varbūt tā bija 1950. gadu Amerika. Varbūt tāpēc, ka sižets izraisīja asociācijas ar “Kas nogalina lakstīgalu”. Lai nu kā, nesaprotu, kāpēc autorei vajadzēja vairāk kā desmit gadus, lai šo romānu uzrakstītu. Nav taču nekāds “Vējiem līdzi”.
1954. gada vasara un iepriekšējo gadu atmiņas tiek atspoguļotas no trīspadsmitgadīgās Džūnas skatu punkta. Šai vasarā māte ar bērniem un kalponi dodas uz rasistiskajiem dienvidiem apciemot brāli. Džūna ir augumā gara, stūraina un diezgan liela brīvdomātāja. Viņa ir ļoti pieķērusies ģimenes melnādainajai kalponei Mērijai. Ģimenē bez Džūnas aug sešpadsmitgadīgā smalkā Stella, kura kļuvusi reliģioza, septiņgadīgā māšele Puddin (kas to lai atceras kāds bija īstais vārds) un divgadīgais brālītis Deivijs. Tēvam pieder kaut kāda firma, viņš mīl iedzert, “laist pa kreisi” un par visādiem sīkumiem pērt Džūnu. Māte ir diezgan stresaina mājsaimniece ar smalkām manierēm, kura mūžīgi smēķē un nevar ciest vīramāti.
Vienu daļu romāna aizņem visādas atmiņas – par vecmāmiņas ciemošanos, par melnādaino reliģisko gājienu, par laiku pirms viņi ievācās lielajā privātmājā, par citiem radiniekiem. Dažas atmiņas sniedz interesantas informācijas druskas par tā laika sadzīvi un domāšanu, savukārt citām nekādu nozīmi nesaskatīju. Džūnu nodarbina arī trīspadsmitgadīgai meitenei ļoti svarīgas un intīmas domas, teiksim “How did boys walk with all that stuff hanging down?”.
Svarīgākais romānā ir ceļojums pie radiniekiem uz Pensakolu un pēc tam uz vasaras māju. Braucienam ir dramatisks iznākums. Floridā tai laikā vēl ir spēkā rasu segregācija un baltie pret melnajiem izturas ļoti nelabvēlīgi. Iebraucot vienā no pilsētām, ceļmalā ir brīdinošs uzraksts “NEGROES Observe Curfew! WHITES ONLY After Sundown”. Savukārt Pensakolā melnie nedrīkst iet ūdenī balto pludmalēs. Dažās nakšņošanas vietās ģimenei nākas Mēriju slepus izmitināt savā istabā, citur viņai tiek ierādīts kāds šķūnītis tālāk krūmos bez labierīcībām. Ziemeļkarolīnas štatā (kur dzīvo Džūnas ģimene) attieksme nav tik radikāla un meitenēm ir grūti pieņemt nievājošo attieksmi pret Mēriju. Tomēr viens ir neatbalstīt un spītēt rasistiskajiem uzskatiem, pilnīgi kas cits rīkoties bezatbildīgi. Man bija dusmas uz naivo Stellu, kura sagrib vakarā doties uz melnādaino reliģisko saietu ārpus pilsētas. Kāpēc ne vecāki, ne Stella, pat ne Mērija neiebilst, ka tas varētu būt bīstami?
Līdz notikumam ar Mēriju viss palēnām brieda un auga – attieksme pret melnajiem, vecāku saspīlētās attiecības, kāds gaismā nācis noslēpums, bet pēc tam….nezinu, varbūt autore nespēja rast šai kulminācijai pietiekoši emocionālu atrisinājumu un tāpēc sāka mētāties no viena notikuma pie cita. Pēc bērēm viss noplok, un tēva biznesa ķibeles, tēvoča pašnāvība un vecāku šķiršanās liekas neinteresanti fakti par kuriem gribas uzprasīt – nu un tad? Ja man būtu kašķīgs noskaņojums, par daudz ko romānā varētu uzprasīt šo “nu un tad?” Pietrūka motivācija, mērķis, “līme”, kas atmiņas, meitenes domas, Mēriju un ģimenes skandālus salīmētu kopā. Vēl man jāsaka, ka personāži bija viendimensiju un tie divi garie dievkalpojuma iespraudumi nejēdzīgi un nevajadzīgi.
Interesantākais romānā ir 1950. gadu Amerikas ikdienas dzīves un rasistisko uzskatu atspoguļojums. Ja ir interese par šo tēmu, tad romānu var lasīt.
Vērtējums: 2,5/5 (liktu 3, bet beigas drusku pabojāja iespaidu)
Marii grāmatplaukts 
Neizklausās tik interesants kā sākumā biju cerējusi. Vāciņš mānīgs, ievilināja mani likt šo lasāmsarakstā. Bet izskatās, ka pabīdīšu to uz stūrīti ar nosaukumu ”gan jau kādreiz”.
PatīkPatīk