The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde. Robert Louis Stevenson

jekyllAudiogrāmata no Tantor Audio 2008. gads, 3 stundas. Ierunājis Scott Brick.

Cienījamā džentelmeņa Roberta Lūisa Stīvensona 1886. gadā izdotā novele sagādāja man vilšanos. Cerēju uz ko tumšu, satraucošu un noslēpumainu, bet saņemtie iespaidi ne tuvu nebija tādi.

Vispirms par labo – ļoti interesantu psiholoģisko problēmu. Stīvensons spēlējas ar Viktorijas laika kultūrā aktuālu ideju par labā un ļaunā konfliktu cilvēkā. Nespēja pieņemt cilvēka duālo dabu, tā vai cita iemesla radīta nepieciešamība būt absolūti labam, noved doktoru Džekilu pie personības dubultošanās – ļaunā mistera Haida. Ironiski, bet patiesībā doktors Džekils ir nevis labs (lai kā viņš censtos sevi attaisnot), bet amorāls un autoram to ir izdevies labi parādīt.

Tagad par slikto – noslēpumainības trūkumu un garlaicību. Domāju, ka šī darba galvenā problēma ir sekojoša – ja jūs izlasāt anotāciju, tad vienīgais noslēpums paliek – kāpēc notārs Atersons ir tik neattapīgs? Parasti visi džentelmeņu nerakstītie uzvedības likumi manī raisa simpātijas, bet šoreiz kungu iekšējie un ārējie monologi (un to diktētā rīcība) šķita pārāk izstiepti un pat garlaicīgi. Būtībā sižetu virza uz priekšu un sarežģī džentelmeņu klusēšana otra goda dēļ, jo citādi mistera Haida noslēpums tiktu atrisināts pirmajās trijās lappusēs. Un tad tas mulsinošais brīdis, kad Atersons izdara apmēram tā: “man jāaiziet uz savām mājām izlasīt man atstāto vēstuli, sauksim policiju pēc stundas, lai tas līķis drusku atdziest”. Man vienkārši sanāca smiekli. Citi laiki, citi tikumi.

Savu artavu vilšanās biķerī noteikti piemeta arī audiogrāmatas ierunātājs. Kādas asociācijas jums izraisa vārds “ķieģelis”? Tad lūk, varbūt Ķieģeļa kungs ir lāga zēns, tomēr viņa balss ir kā apdrupušam ķieģelim – nepatīkami klausīties.

Var, protams, piekrist, ka savam laikam tas bija progresīvs un satraucošs darbs, tomēr mani nepamet sajūta, ka no tik interesantas idejas talantīgāka autora rokās būtu sanācis labāks šermuļus uzdzenošs psiholoģiskais ceļojums cilvēka prāta dzīlēs. Tagad tas manās acīs ir vienkārši kārtējais klasikas gabals, ko atķeksēt kā izlasītu. Skaidrs, ka vajadzēja lasīt vidusskolas gados, tad tas uz mani atstātu daudz spēcīgāku iespaidu. Vēsturē gan šim stāstam ir bijis liels iespaids – teātra uzvedumi, radio lasījumi, filmas. “Džekils un Haids” ir kļuvis par visiem saprotamu simbolu cilvēka krasi atšķirīgai morālai stājai dažādās situācijās un ietekmējis jaunu popkultūras varoņu un tēmu rašanos.

Novele beidzot 2013. gadā tika iztulkota un izdota latviski kā “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, bet Sibilla brīdina, ka tulkojums ir drusku savāds. Bet lai šis apstāklis un mana gaušanās jūs neattur, jo, iespējams, gūsiet mazliet uzjautrinošu baudījumu pāris stundu garumā.

Vērtējums: 2/5

lavinia-portraitRIP1

Pirmā no R.I.P. IX saraksta grāmatām. Gaidīju tumšu, šermuļus uzdzenošu stāstu par cilvēka vājprātu un nežēlību. Tas viss tur bija, tikai mazākās devās un īsti nespēja mani ne satraukt, ne sajūsmināt.

 

 

4 domas par “The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde. Robert Louis Stevenson

  1. Drakula, Džekils un Haids, Frankenšteins ir tie trīs pīlāri uz kuriem balstās šausmu stāsti mūsdienās. Varētu pa teikt, ka visi šausmu stāsti, kurus šodien lasām var reducēt uz trīs augstāk piesauktajām grāmatām. Tā vismaz uzskata mana šausmu stāstu rakstīšanas autoritāte Stīvens Kings.

    Pats gan neesmu vēl lasījis, lai gan esmu lasījis tik daudz analīzes par šo darbu, ka šķiet neko jaunu vairs izlasot neuzzināšu.

    Patīk

  2. Viens no pīlariem ne tikai šausmu stāstiem vien. Lasot, piemēram,
    Vailda “Dorianu Greju” vai Moema “The Moon and Sixpence”, nāk
    prātā “The Strange Case”, ko šie rakstnieki droši vien bija lasījuši.
    Arī ārpus angļu literatūras šī grāmata atstājusi pēdas. T. Manns,
    rakstot savu “Doktoru Faustu”, to sevišķi uzcītīgi studēja…
    Es vēl padomju laikā nopirku Stīvensona izlasi angļu valodā, bet
    “Džekilu” nekādi neizdevās izlasīt vienā paņēmienā: radās tāda kā
    pārsātinājuma sajūta. Toties šajos gados ne reizi vien ar baudu
    esmu atgriezies pie “Džekila”, lai palasītu, pašķirstītu, kaut ko
    ierakstītu: lappusēm ir neparasti platas malas ar sīkām ilustrācijām
    šur un tur…
    Varbūt visa vaina ir “ķieģelī”? Varbūt šī vispār nav “klausāmā”
    grāmata?..

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.