The Island of Dr. Moreau. H.G. Wells

Pirmā publikācija 1896., 160 lpp.

Kuģa avārijā cietušo Edvardu Prendiku izglābj Montgomerijs, kurš ved dzīvniekus uz ārsta Moro salu. Neviena negribēts beigās arī Prendiks nokļūst uz šīs salas un pamazām uzzina šausminošas lietas – Moro nodarbojas ar vivisekciju un kroplīgie cilvēki patiesībā ir cilvēkveidīgi dzīvnieki. Seko daži dramatiski notikumi, Moro un Montgomerijs tiek nogalināti un Prendiks paliek uz salas viens ar šiem dzīvnieku cilvēkiem, kuriem pamazām atgriežas dzīvnieku instinkti. Kad Prendikam laimīgas sagadīšanās pēc izdodas tikt prom no salas, viņš nepavisam nav sajūsmā tikt atpakaļ civilizācijā – cilvēki viņam šķiet tādi paši briesmoņi kā Moro radījumi.

“Ārsta Moro sala” ir zinātniskās fantastikas klasika, kas iedvesmojusi vairākas neaizmirstamas filmas un tajā skartais jautājums par eksperimentiem ar dzīvniekiem ir aktuāls joprojām. Psiholoģiski ļoti interesants darbs. Galvenie varoņi ir dīvaiņi katrs savā ziņā: Montgomerijs nevēlas atgriezties civilizācijā, viņš ir tuvāks zvēr-cilvēkiem, Moro uzskata sevi par Dievu un savu darbu uzskata par ļoti nozīmīgu, dzīvnieku cilvēki viņam ir tikai priekšmeti. Abi šie vīri izraidīti no sabiedrības, jo savulaik rīkojušies neētiski, tomēr Moro cer atgriezties Anglijā un kļūt slavens.

Prendiks ir egoistisks un histērisks, dzīvo uz citu rēķina un vispār liekas tāds diezgan šaurpierains. Viņš ilgi maldās savās iedomās par notiekošo uz salas, pēc tam šausminās, bēg, grib slīcināties, tad pārdomā, nav tik drosmīgs, lai uzņemtos varu pār salu, līdz beigās vairākus mēnešus dzīvo kā līdzvērtīgs dzīvnieku cilvēku bara biedrs. Savas atmiņas par salu Prendiks uzraksta pēc atgriešanās Anglijā, bet vai viņa atmiņām var uzticēties, ja viņš ir vienīgais izdzīvojušais? To, kas man nedeva mieru, bet es nevarēju savas aizdomas īsti izprast, profesors Rabkins lieliski paskaidroja. Dreifējot laivā divi viņa biedri sakaujas, iekrīt ūdenī un Prendika vārdiem runājot noiet dibenā kā akmeņi. Tiešām pie samaņas esoši cilvēki mēdz tā nogrimt? Vai tik Prendiks nemelo….

It takes a real man to tell a lie.

Otra ļoti aizdomīga vieta Prendika atmiņās ir Montgomerija nāve. Ar Montgomeriju kaut kas notiek, Prendiks viņu atrod pakritušu pie ugunskura, Montgomerijs lūdz ūdeni, bet Prendikam nav nekā pie rokas ar ko ūdeni atnest. Halo?! Cilvēks mirst, bet Prendiks pat nemēģina rīkoties. Protams, viņš ne pie kā nav vainīgs, neko kompromitējošu visa gada laikā neizdara, viņš ir tikai nelaimīgs cietušais. Daudzi no mums taču padarītu stāstījumu pēc iespējas sev labvēlīgāku pie pirmās izdevības, vai ne?

Otra versija – Prendiks, pavadot gadu uz neapdzīvotas salas, juka prātā, redzēja halucinācijas un pēc tam to visu pierakstīja. Trešā versija – Prendiks vienkārši visu stāstu izdomāja kaut kādu sev zināmu iemeslu dēļ.

Pieminēšanas vērti ir arī dzīvnieku cilvēki. Moro viņus radījis no dažādiem dzīvniekiem: hiēnas, pērtiķi, suņi u.c. Radījumi sanākuši vairāk vai mazāk saprātīgi un izskatā līdzīgi cilvēkiem, tomēr instinkti saglabājas. Pērtiķa cilvēks sevi uzskata par cilvēku, vai arī cilvēkus uzskata par tādiem pašiem radījumiem kā viņš. Suņa cilvēks kļūst par Prendika uzticamu sabiedroto. Savukārt Hiēna un Tīģer-cilvēks ir dzīvnieciskāki un pakļaujas medību instinktam. Dzīvnieku cilvēki mēģina izturēties kā cilvēki, valkā apģērbu, dzīvo būdās/alās un Moro viņiem iemācījis likumus.

Not to go on all-fours; that is the Law. Are we not Men?

Not to suck up Drink; that is the Law. Are we not Men?

Not to eat Fish or Flesh; that is the Law. Are we not Men?

Not to claw the Bark of Trees; that is the Law. Are we not Men?

Not to chase other Men; that is the Law. Are we not Men?

Skaisti vai ne? Tikai maza nianse – cilvēki taču ēd zivis un gaļu. Moro ir nospļauties par to cik cilvēcīgi šie dzīvnieku cilvēki ir. Viņš šos likumus izdomājis tikai, lai pasargātu pats sevi. Tomēr lai kā viņi censtos, instinkti atgriežas un Moro pats atzīst, ka ķermeni izmainīt nav grūti, bet instinktus, raksturu, prātu izmainīt ir ļoti grūti.

But somehow the things drift back again: the stubborn beast-flesh grows day by day back again.

No sevis neaizbēgt. Kas interesanti – uz salas dzīvojošie kļūst aizvien dzīvnieciskāki samazinoties cilvēku sabiedrībai. Līdzīgi kā lauki aizaug, daba “aprij” ēkas kurās neviens nedzīvo un cilvēks paliek “mežonīgāks” kādu laiku dzīvojot tālu no sabiedrības. Mums ir vajadzīga citu cilvēku sabiedrība, lai saglabātu cilvēciskumu.

Beigās nevar aizmirst par stāstā pausto koloniālisma nosodījumu, jo Velss bija sociālists. Mazliet pieverot acis un iekustinot iztēli mēs varam šos dzīvnieku cilvēkus iedomāties kā Britu impērijas koloniju tautu pārstāvjus, pret kuriem bija diezgan nicinoša attieksme. Prendiks ir tik tuvredzīgs, ka sākumā jautā Montgomerijam – kādas rases cilvēki ir viņa palīgi. Gandrīz vai smieklīgs ir fakts, ka 1838. gada Karalienes dzimšanas dienas runa Austrālijas iedzimtajiem savās pamācībās un idejās ļoti līdzinās tam, pēc kādiem noteikumiem mēģināja dzīvot dzīvnieku cilvēki.

Vērtējums: 3,5/5. Must read.

Lekcija par H.G. Velsu.

Attēls ņemts no šejienes.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s