The Uncommon Reader. Alan Bennett

The Uncommon Reader

Faber & Faber Fiction 2008, 128 lpp.

Rakņājoties pa e-lasītāju, atradu grāmatu, kas man pilnīgi neko neizteica – kāpēc, no kurienes, par ko? Apskatījos, ka īsa, tāpēc nolēmu palasīt. Izrādījās izdomāts, bet jauks stāsts par Anglijas karalienes Elizabetes II vecumdienās uzplaukušo grāmatu lasīšanas kaislību. Karalienes galmā gandrīz neviens nelasa un padotie ir diezgan satraukušies par šādu pēkšņu karalienes kāri pēc grāmatām. Karalienei nav pieņemts pastiprināti interesēties par ko vienu, viņai vienādi jāizrāda interese par visu un visiem. Un ja nu šī lasīšana, kam līdzi nāk hroniska kavēšanās un mazākas uzmanības pievēršana ikdienas sīkumiem liecina par vecuma plānprātu? Galms ir satraukts un karaliene saskaras ar dažādiem šķēršļiem – viņu mēģina atrunāt no lasīšanas, viņas grāmatas ceļojumā pazūd, pa kluso projām tiek aizsūtīts puisis, kas palīdzēja grāmatas sagādāt, un vairs nav īsti neviens ar ko parunāt par izlasīto. Šis ir stāsts par grāmatu lasīšanas spēku.

Nezinu, vai tā tiešām ir, bet grāmatiņa Anglijas karalienes dzīvi ataino kā ļoti reglamentētu un ierobežojošu. Grūti reizēm saprast, kam ir lielāka vara – viņai vai apkalpojošajam personālam. Visu mūžu viņa vienkārši gājusi un darījusi, ko viņas statuss prasa, neiedziļinoties, vai kādu aizskar ar skarbāku vārdu un ko jūt cilvēki viņai apkārt. Galu galā, viņa arī nav īsti iedziļinājusies, ko jūt pati. Tikai sākot intensīvi lasīt, viņa sāk pamanīt savas un apkārtējo emocijas. Būtībā grāmatu lasīšana spēcīgi izmaina karalienes pasaules skatījumu.

“The Uncommon Reader” patiks tiem, kam patīk grāmatas par grāmatām un lasīšanu, jo karaliene piefiksē savas pārdomas par lasīšanas procesu. Daļa no šīm pārdomām jau ir “dzirdētas” citur, bet tiek skarts arī jautājums, ko parasti nepiemin. Elizabete II aizdomājas, ka, ļoti daudz lasot, viņa no darītājas ir kļuvusi par pasīvu vērotāju, atsvešinājusies no pasaules un viņai vairs īsti nav intereses par to, kas notiek ārpus grāmatu lappusēm. Un tas nemaz nav tik labi. Ir par ko padomāt.

Kaut kas pietrūka, lai es varētu līdz galam noticēt stāstam, varbūt tāpēc, ka neviens cits (izņemot Normenu) nelasa un visi ir pret karalienes lasīšanu. Karalienes sarīkotajā tējas pasākumā visi rakstnieki uzvedas kā narcistiski gaiļi, kam arī drusku nevarēju noticēt. Pieļauju, ka šis garstāsts domāts kā satīra, tāpēc krāsas tika sabiezinātas. Visādi citādi jauki un viegli personificēties ar karalienes vēlmi lasīt.

“reading was, among other things, a muscle and one that she had seemingly developed”

“…one book led to another, doors kept opening wherever she turned and the days weren’t long enough for the reading she wanted to do.”

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Kīns un Satertveits pret Mārplu

Erkils Puaro ir plaši pazīstams, daudzi noteikti zina arī mis Mārplu, bet Agatas Kristi savērptos noziegumus šķetina ne tikai viņi vien. Jāsaka, ka tas bija pārsteigums man pašai. Ilgu laiku spītīgi turējos pie jokainā beļģu detektīva, pagājušajā rudenī izlasīju “A Pocket Full of Rye” un sapratu, ka arī ar veco kundzīti varu sadraudzēties. Iesaistīšanās Maidens of Murder Instagram klubiņā ieveda manā redzeslokā vēl divus Agatas Kristi galvenos varoņus – noslēpumaino Arleju Kīnu un ziņkārīgo džentlmeni misteru Satertveitu.

Vispirms par abiem kungiem un tad pāriešu pie dāmas, ignorējot labo toni, ka dāmām priekšroka.

565278

The Mysterious Mr. Quin. Agatha Christie

Minotaur Books 2002, 272 lpp. Harley Quin #1

Krājumā apkopoti padsmit stāsti par dažādiem noslēpumiem, par kuru aculiecinieku un atšķetinātāju kļūst misters Satertveits. Izšķirīgos brīžos uzrodas Kīns un ievirza Satertveita domas pareizajā virzienā, palīdzot ieraudzīt nozīmīgus faktus vai likumsakarības. Misters Satertveits ir tipisks angļu džentlmenis – turīgs kultūras un mākslas baudītājs, labi audzināts augstākās sabiedrības loceklis, kurš taktiski bāž degunu citu darīšanās, jo viņam ir īpaša spēja “saost” drāmas. Ne vienmēr tie ir asiņaini noziegumi, dažkārt tikai lepnuma izraisīta mīlas drāma, krāpšanās vai pašnāvības mēģinājums.

Stāstiem ir vienojoša nots – mīla un naids, kaislības, Arlekīna tēls. Tiek doti mājieni, ka Kīns izskatās kā Arlekīns. Arlekīns itāļu improvizācijas teātrī bija naivais kalps, tomēr Kristi laikam vairāk būs smēlusies iedvesmu no Dantes vai viduslaiku mistērijām, jo misteram Kīnam šajos stāstos nav nekādas līdzības ar naivu kalpu. Vienu brīdi šķita, ka Kīns ir sievišķīgā Satertveita iedomu draugs. Vispār, šī doma man ļoti patika, tomēr izrādījās nepatiesa.

Līdz šim nedomāju, ka detektīvžanra karaliene spēj būt garlaicīga. Nākas šo maldīšanos atzīt, kad jau trešo reizi e-lasītājs uzkrīt degunam. Apnika apraksti par Kīnu un Satertveitu, kas atkārtojās katrā stāstā – kā viņi satiekas, kā izskatās viens, kāds ir otrs un tādā garā. Acīmredzot, sākotnēji stāsti tika publicēti periodikā un autore juta nepieciešamību katrreiz no jauna lasītāju iepazīstināt ar galvenajiem varoņiem. Dažas vietas nežēlīgi uzdzina miegu, tomēr labākie stāsti ir labākajās Kristi detektīvu tradīcijās, tāpēc kopumā iespaids izlīdzinās.

Vērtējums: 3/5

31309

The Thirteen Problems. Agatha Christie

Harper 2002, 315 lpp. Oriģinālais nosaukums: The Tuesday Club Murders. Miss Marple #2

Pēc garlaicīgajiem večiem ar nelielu satraukumu ķēros pie šī stāstu krājuma. Ja nu atkal nāksies atsist degunu? Viss izvērtās pavisam citādi – nespēju no grāmatas atrauties un bieži sev teicu: “vēl vienu stāstu un tad gan iešu gulēt”. Kā lai guļ, ja mis Mārplas viesistabā tiek stāstīti un šķetināti neatrisināti noziegumi?

Krājumā ir trīspadsmit stāsti ar ļoti līdzīgu uzbūvi – tiek pastāstīts noslēpumains gadījums, kura atrisinājumu zina tikai stāstītājs, un klausītāji cenšas uzminēt vainīgo. Protams, nevienam nav tik spīdošas dedukcijas spējas kā kautrīgajai mis Mārplai. Viņa “ieliek kloķi” pat bijušajam Skotlendjarda izmeklētājam Henrijam Kliteringam. Pirmie 6 stāsti tiek stāstīti draugu lokā Otrdienas vakara klubā pie mis Mārplas, otrie 6 – pie vakariņu galda Bantriju mājā, bet trīspadsmitais stāsts ir savādāks. Tā kā stāstiem ir vienojošs motīvs, tad grāmata rada epizodiska romāna sajūtu.

Visi stāsti nav atmiņā paliekoši, tomēr visi ir aizraujoši. Lai gan stāstu uzbūve atkārtojas, tomēr noziegumi ir dažādi un dažkārt stāstīšanu iespaido stāstītāja personība. Piemēram, blondo aktrisi Džeinu Heljeri neviens tā īsti neņem par pilnu, bet viņas stāsts izrādās ļoti asprātīgs un iznākums pilnīgi negaidīts. Tik viegli neaizmirstas vieglās šausmu stāstu noskaņās ieturētais The Blue Geranium, klasiskie neveiksmīgu laulību iznākumi The Blood-Stained Pavement, A Christmas Tragedy un daži citi stāsti. Kopumā visi stāsti šķita vienlīdz interesanti un ieturēti labākajās Kristi tradīcijās.

Vērtējums: 5/5

6121956

A Pocket Full of Rye. Agatha Christie

Berkley Books 1991, 185 lpp. Miss Marple #7

Negaidīti nomirst bagātais Reks Forteskjū. Protams, uzreiz ir aizdomas par noindēšanu, motīvs ir vairākiem cilvēkiem, bet kurš ir vainīgais? Vienīgais pavediens ir sauja rudzu graudu upura kabatā. Inspektors Nīls kasa pakausi, līdz uzrodas mis Mārpla un lēnām saliek visu pa plauktiņiem.

O, šis bija dikti labi. Klasiska Kristi, klasisks detektīvs. Man bija aizdomas, bet autore ļoti viltīgi šīs aizdomas novirzīja. Ļoti labas beigas, tumšas un negantas, atrisinājums dažas lietas apgrieza kājām gaisā un faktus parādīja jaunā gaismā. Bērnu skaitāmpantiņa izmantošana ir asprātīga, tikai uz beigām drusku nepārliecināja pantiņa sasaiste ar slepkavas rīcības iemesliem. Bet es neesmu speciāliste angļu skaitāmpantiņos, tāpēc varbūt kādu niansi palaidu garām.

Domāju, ka Forteskjū ģimene nekad nepieļautu mis Mārplas uzturēšanos viņu mājā, ja nojaustu, ka aiz nevainīgās, šarmantās kundzītes ārienes slēpjas izmeklēšanas monstrs.

Vērtējums: 5/5

Šajā brīdī jums noteikti ir skaidrs, ka mis Mārpla ar savu detektīvtalantu bez piepūles uzvar ziņkārīgo Setertveitu un viņa noslēpumaino kompanjonu Kīnu. Kamēr Mārplas detektīvos risinās aizraujoši notikumi un tiek ķerti noziedznieki, tikmēr Setertveits apžļembā savas kārtējās pārdomas par mūziku vai Kīna parādīšanos.

 

 

Me Before You. Jojo Moyes

Pirms atkal tiksimies. Džodžo Moja

Pamela Dorman Books/Viking 2012, 369 lpp. Me Before You #1

Tik tālu nu esam. Izlasīju grāmatu filmas treilera iespaidā un man patika. Pēc treilera spriežot, filma būs vieglāka un romantiskāka kā grāmata, bet varbūt kļūdos (cerams). Man šo romantisko drāmu “notirgoja” divi elementi – vīrietis ratiņkrēslā un Amēlijai līdzīga galvenā varone. Šis salikums solīja savādāku stāstu un apmēram tā arī ir.

(Piedodiet, ja šī rindkopa ir pārāk liels maiteklis.) Autore ir pievērsusies neērtai tēmai – smagi slima cilvēka tiesībām izvēlēties nomirt. Jau no sākuma sapratu kā “Me Before You” būtu jābeidzas un priecājos, ka autore nepievīla. Uzskatu, ka Vilam bija visas tiesības uz tādu lēmumu un savādākas beigas būtu neiederīgas.

Šis ir varoņu virzīts stāsts. Gandrīz pilnībā paralizētais Vils, kurš nevēlas turpināt savu eksistenci. Vila ģimene, kura nevēlas viņa lēmumu pieņemt bez cīņas. Lū, ārēji apmierināta ar savu mazo, kluso dzīvi un skriešanas apsēsto draugu Patriku. Diezgan nabadzībā Lū ģimene ar savām ikdienas problēmām. Man patika, ka sižets nefokusējas tikai uz drāmu ap Vila eksistenci un Lū centieniem viņu uzmundrināt. Vils pamudina Lū domāt pašai par savu dzīvi, vēlēties ko vairāk par bezambīciju eksistenci mazpilsētā un lasītājs piedzīvo ļoti jauku varones izaugsmi.

Mīlestības līnija laikam ir neizbēgama parādība dāmu romānos, bet “Me Before You” tā ir neuzbāzīga gandrīz līdz pašām beigām. Manuprāt, ne Patriks, ne Vils nemīl Lū. Pirmajā gadījumā mīlestība tiek jaukta ar ērtu pieradumu, otrajā gadījumā ar draudzību, “radniecīgu dvēseli” un pateicību. Lū ir emocionāli tik dziļi iesaistījusies un pieķērusies Vilam, kurš viņu patiešām redz un redz tādu, kāda viņa ir, ka viņai neiemīlēties – tas būtu brīnums.

Mani pārsteidza pāris autores lēmumi. Pirmkārt, prologs. Klišejas ar blondīni gultā un bagāto, veiksmīgo biznesmeni uzreiz izraisīja 50 nokrāsu asociācijas. Un kāpēc Vils izvēlējās noķert taksi, nevis braukt ar savu mašīnu? Neticu, ka viņam tādas nebija. Domāju, ka bez tāda prologa mierīgi varēja iztikt, vēlāk tekstā kādā sarunā divos teikumos pastāstot par negadījumu. Otrkārt, galvenā protagoniste ir Lū, bet dažas nodaļas ir uzrakstītas no citu varoņu skatu punkta. Tas dod plašāku skatījumu uz notikumiem, bet kāpēc nav Vila nodaļas? Tas viņu atstāj bīdāmas marionetes lomā un neļauj ar viņu simpatizēties tik lielā mērā kā notikumi prasa.

Par šī romāna varoņiem domāju vairāk un ilgāk kā to parasti daru un, neskatoties uz dažām klišejām un tehniskām iebildēm, jāsaka, ka šis ir burvīgs, sirdi sildošs darbs, kas tik ātri nepagaist no atmiņas un man ļoti patika. Vai es raudāju? Pāris asaras nobirdināju, kad raudāt sāka Lū, jo viņa man tiešām patika. Vai es skatīšos filmu? Jā, un ceru, ka tā būs tikpat saldsērīgi skaista kā grāmata. “Me Before You” ir saviļņojošs romāns par nepieciešamību dzīvot piepildītu dzīvi un vienlaikus respektēt citu cilvēku izvēles.

Vērtējums: 4,5/5

P.S. Pamanīju, ka romāns izdots arī latviski ar nosaukumu “Pirms atkal tiksimies”.

Nams Kornvolā. Liza Fenvika

Nams Kornvolā. Liza Fenvika

Zvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Nezinu, vai katrai grāmatu lasītājai (puiši šo atsauksmi var droši izlaist) dzīvē pienāk brīdis, kad gribas palasīt ko saldu un romantisku, ja ikdienā to nedara, bet ar mani tā notika. Zinot, ka nespēšu paciest pavisam cukurotu stāstu, mana izvēle krita uz Lizas Fenvikas “Namu Kornvolā”. Veca māja, Kornvola, noslēpumi – skaidrs, ka jālasa.

Stāsts tiešām nav cukursalds, jo grāmatas lielāko daļu māksliniece Medija auklējas ar savām skumjām un pašpārmetumiem par vīra nāvi, un spuraino pameitu Hannu. Protams, parādās arī mīlas intereses, kam traucē dažādi apstākļi. Medija un Hanna pamazām sakopj mantojumā saņemto Trevenenu, sapazīstas un sadraudzējas ar vietējiem iedzīvotājiem un noslēdz pāris rēķinus ar pagātni. Vienkāršs sižets, emocionālā ziņā mazliet haotisks, bet tas netraucē atslābināties pēc grūtas darba dienas. Tas man šajā romānā patika – nevajadzēja satraukties un pārdzīvot, varēju lasot atpūsties.

Uzmanību, rindkopa var saturēt maitekļus! Anotācijā ir mājiens uz pagātnes noslēpumiem un ļoti uz tiem cerēju. Diemžēl ir jābūt tikpat neapķērīgai kā Medija, lai jau pie pirmā mājiena nesaprastu, kas ir kas. Kā var pusi sižeta lauzīt galvu, kādā sakarā viņa no Dafnes mantojumā dabūjusi Kornvolas namu?! Vēl jautrāk ir, kad tiek līdz intīmajām attiecībām. Kāpēc divi cilvēki tuvu 40 gadiem neiedomājas, ka vajadzētu izsargāties? Jaunībā tāda naivitāte šķiet vieglāk sagremojama, bet te divi nobrieduši, saprātīgi cilvēki. Nu labi, nav ko cepties. Skaidrs, ka šos notikumus autorei vajadzēja sižeta dramatizēšanai. Tāpat skaidrs, ka dāmu romānu sižetos nevajag pārāk iedziļināties sava sirdsmiera labad. Atslēdzam smadzenes un vienkārši izklaidējamies.

Galveno sieviešu tēli brīžiem nogurdināja. Medija vispār bija jauka, “no laivas izmesta” sieviete, bet Hanna gan pārsvarā uzvedās kā nepateicīga kuce. Skaidrs, ka pusaudze aiz sava riebīguma slēpa bailes un nedrošību, bet reizēm viņas uzvedība tracināja. Tomēr jauki, ka autore liek Hannai augt un mainīties. Kornvolas varēja būt vairāk, jo tā ir tik skaista pussala ar bagātu vēsturi.

Neesmu īstā romantisko romānu lasītāja, šo žanru apzināti lasu reti un nav īsti ar ko salīdzināt, bet kopumā jauki izklaidējos. Man patika kopējā romāna pozitīvā gaisotne un vietām pavīdošais humors. Īstajai auditorijai patiks.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.