Īsās atsauksmes #1

Par dažām grāmatām nav vēlme vai vajadzība gari izteikties.

dievišķais bārsDievišķais bārs. Toms Jangholms

Juventa 1997. gads, 229 lpp.

Stāsts par garīgos meklējumos un dzīves negācijās iestrēgušu vīrieti Digeru, kurš nonāk Dievišķajā bārā un tur saprot, ko līdz šim ir darījis nepareizi, ievietojams ezotērikas literatūras plauktiņā. Bārā Digers tiek iepazīstināts ar universālajiem principiem – viss ir enerģija, visi enerģijas veidi ir saistīti, domas veido formu un ietekmē procesus utt. Uzreiz laikam jāpasaka, ka es piekrītu dažām ezotērikas idejām, bet es neesmu ezotērikas piekritēja un par to jau sen neinteresējos. Toma Jangholma paustās idejas man šķistu apdomājamas 18 – 20 gadu vecumā, kad izlasīju vienu Lūles Vilmas grāmatu un vēl šo to līdzīgā garā. Tagad tas viss bija tikai diezgan neveiklā un didaktiskā formā pasniegta versija par attiecīgo tēmu. Domāju, ka ezotērikas interesentiem, kuri nav neko daudz lasījuši no attiecīgās literatūras, „Dievišķais bārs” varētu patikt labāk nekā man. Paldies Mēnesmeitēnam par dāvanu, kas man lika „iekāpt” žanrā, kuru praktiski nelasu.

Vērtējums: 1,5/5

 
mafijas menedžerisMafijas menedžeris. Korporatīvā makjavellisma rokasgrāmata. L. Johnsons

Nordik-Tapals 2010. gads, 142 lpp.

Savdabīga un uzjautrinoša grāmata, kuru nopirku kāda cilvēka uzdevumā un man bija pavisam maz laika to izlasīt, tāpēc neko nepierakstīju. Īsumā – kā mafijas vadības metodes var noderēt uzņēmuma pārvaldībā. Izklausās dikti melni, tomēr neceriet tur atrast ieteikumus kā novākt nevajadzīgus cilvēkus, bet, ja vēlies būt „biznesa haizivs” un tādā garā, tad daļa padomu un atziņu ir vērā ņemami un interesanti. Ar atsauksmi vilcinājos pāris gadus, jo visu laiku domāju, ka paņemšu bibliotēkā un pārlasīšu, bet izskatās, ka tas nenotiks tuvākajā nākotnē. Iesaku biznesa studentiem, lielākiem un mazākiem vadītājiem kā alternatīvu mācību literatūru pirms gulētiešanas.

Vērtējums: 4,5/5

 
little brotherLittle Brother. Cory Doctorow

Tor Teen 2008. gads, 382 lpp. Little Brother #1

Pēdējo grāmatu no obligātās literatūras saraksta fantastikas kursā es nespēju nolikt malā, visu laiku spriedze dzina uz priekšu. Es biju sajūsmā. Stāsts vēsta par pavisam netālu nākotni Sanfrancisko, kur galvenais varonis Markuss ar draugiem spēlējot tādu kā virtuālās realitātes/ izdzīvošanas šova spēli nonāk neīstajā vietā neīstajā laikā un iekuļās pamatīgās nepatikšanās. Armija un drošības dienesti, kuri zina visu par visiem, spīdzināšana, gandrīz neierobežotas iespējas sekot katram iedzīvotāju solim…. Dikti izklausās pēc nākamā līmeņa NSA, vai ne? Un mazliet „atsit” Džordža Orvela „1984”. Doktorovam varētu pārmest dažus didaktiskus fragmentus, kuros viņš skaidro ar interneta brīvību un pilsoņu novērošanu saistītus jautājumus, bet viņa stils ir tik vienkāršs un neuzbāzīgs, ka tā drīzāk varētu būt romāna pievienotā vērtība tiem, kuri neko par šīm tēmām nesaprot. Kā zināms Korijs Doktorovs asi iestājas par digitālo brīvību un digitālajām tiesībām, tāpēc loģiski, ka viņa romāni ir par šīm tēmām. 2013.gadā iznāca turpinājums „Homeland” un tiešām nezinu, kāpēc vēl to neesmu dabūjusi un izlasījusi.

Vērtējums: 5/5

 
colour of magicThe Colour of Magic. Terry Pratchett

Corgi 1985. gads, 285 lpp Discworld #1

Tiem, kuri ir pazīstami ar Diskzemi, man nekas nav jāskaidro. Savukārt tiem, kuri nevienu Diskzemes romānu nav lasījuši, man nav ne jausmas kā izskaidrot kas un kāpēc ir tik nenormāli foršs šajā romānā. Sižets īsumā – neizdevies burvis Rincewind tiek piekomandēts par gidu naivam un zinātkāram tūristam Twoflower, kurš kļūst par iemeslu Ankh-Morpork pilsētas nodegšanai un daudziem piedzīvojumiem, kas seko. Pilnīgi traki (labā nozīmē) varoņi un pasaules uzbūve un sarkastisks humors ir galvenās Terija Prečeta daiļrades iezīmes (cik nu varu spriest no viena romāna izlasīšanas). Protams, ka man patika. Labā ziņa – man priekšā vēl 39 Diskzemes grāmatas. Ja spējat iedomāties staigājošu lādi, iedomu pūķus, runājošu zobenu, diska formas pasauli, kuru uz bruņurupuča muguras balsta ziloņi, sēklas, ko sēj šogad, lai tās uzdīgtu pagājušajā gadā un vēl daudz ko citu tikpat savādu, tad šī humora pilnā fantāzija ir domāta jums.

Vērtējums: 4,5/5

“Don`t you understand?” snarled Rincewind. “We are going over the Edge, godsdammit!”

“Can`t we do anything about it?”

“No!”

“Then I can`t see the sense in panicking,” said Twoflower calmly.

Advertisements

FaSciFi desmitā lekcija: Cory Doctorow

Coursera kurss par fantastikas un fantāzijas literatūru sen jau beidzies, bet man palikusi kāda “aste”, ko būtu nesmuki atstāt uz nākamo gadu. Pēdējā lekcija bija par Cory Doctorow (1971 – ) un viņa “Little Brother”, kuru daži kritiķi uzskata par pārāk didaktisku, bet profesors Rabkins oponēja, ka Doktorovs sniedz daudz informācijas par hakošanu, datoriem un programmām, autortiesībām tai pašā laikā izbēgot info doping – daudz sausu un sīku skaidrojumu, informācijas “liešana mutē” (apmēram tā to varētu skaidrot). Doktorovs respektē lasītāju zināšanas. Vēl – “viegli lasāms” nenozīmē, ka grāmata ir vienkārša un nav ievērības cienīga.

Lai saprastu “Little Brother” nozīmi, ir jāzina, ka Doktorovs ir liels autortiesību, vārda un personīgās brīvības aktīvists. Viņš izmanto tehnoloģiju dotās iespējas un savas grāmatas, lai atbalstītu vārda brīvību, informācijas lietošanas brīvību un izglītotu lasītājus par šīm un citām aktuālām tēmām. Ir skaidrs, ka viņam ļoti nepatīk dažādu instanču centieni mūs novērot un kontrolēt. Viņš ir viens no Boing Boing autoriem.

Visa iepriekšējā kursa literatūra vairāk vai mazāk skaitījas klasika un saistījās ar pagātni vai nenosakāmu laiku, bet Doktorova darbs aiznesa mūs pavisam tuvā nākotnē, var pat teikt – paspilgtinātā tagadnē. Tāpēc pēdējā lekcija apskatīja zinātniskās fantastikas attīstību, young adult (YA) literatūras nozīmību un fantastikas klātbūtni mūsdienu pasaulē.

Fantāzija un fantastika vienmēr bijusi nozīmīga literatūras daļa, tomēr kādu laiku 19.gs. beigās un 20. gs. reālisma uzplaukums padarīja escape literatūra par kaut ko zemāku un mazāk cienījamu. Bija pareizi un labi pievērsties reālai dzīvei, cilvēka psiholoģijai, sociāliem procesiem. Jābūt taču nopietniem un pieaugušiem. Tagad beidzot pienācis laiks, kad cilvēkiem ir līdz kaklam realitāte ar tās problēmām, viņi atkal grib sapņot.

Zinātniskās fantastikas attīstība īsumā:

  • pēc 1930. gada – konservatīva, daudz stereotipu, ko ļoti ietekmēja pulp fiction
  • “Beyond This Horizon” by Robert A. Heinlein (1942) tiek uzskatīta par ļoti labu sci-fi paraugu, kad tiek pateiktas konkrētas lietas, lasītāju nepamācot un nepārslogojot ar skaidrojumiem
  • 1960. gados Lielbritānijā zinātniskās fantastikas kustība “New Wave” – jauni autori, idejas, eksperimentēšana, stila meklējumi, filozofija, modernisms. Vairāk sieviešu, feminisms.
  • Nebula Awards (1966) un Hugo Awards (1953)
  • 1970. gadu beigās parādās cyberpunk – postmoderns zinātniskās fantastikas žanrs. Ietekmējās no tehnoloģiju attīstības, pankmūzikas un panku kustības. Tēmu pamatā bieži cīņa pret autoritātēm, konflikts starp hakeri (vienkāršo cilvēku) un mākslīgo intelektu, megakorporācijām, industrializācija un vienkāršās tautas apspiešana.
  • YA uzplaukums

Young adult (YA) literatūra:

  • galvenais varonis pusaudzis, pieaugušo autoritāte tiek pārveidota vai sagrauta, jaunie pārņem pasauli, izmaina to, sniedz cerību par labāku pasauli
  • YA nevis vienkārši piepilda vēlmes kā to dara bērnu literatūra, bet tā arī nepasaka pilnībā cik problemātiska ir pasaule, kā to dara pieaugušo literatūra; tāds vidusceļš, kas kļūst aizvien populārāks
  • caur YA lasītāji atkal novērtē fantāziju, fantāzija un fantastika atkal kļuvusi cienījama
  • YA ir bijusi arī agrāk, tikai kā tāda nav pozicionēta un pārdota. Piemēram, 1956. gada “The City and the Stars” by Arthur C. Clarke
  • kā nozīmīgi un ievērojami šī žanra darbi tika minēti “The Giver” by Lois Lowry, “His Dark Materials” by Philip Pullman un “The Book Thief” by Markus Zusak

Nobeigumam par fantastikas klātbūtni mūsu dzīvē. Nekādi pārsteigumi te nav, ja vien vērīgi paskatās apkārt: jaunākās tehnoloģijas, kas vēl pirms gadiem 10 izklausītos pēc zinātniskās fantastikas, kino (no 25 visvairāk pelnošajām filmām ASV gandrīz visas ir sci-fi vai fantasy), ideālo pilsētu plānojumi (realizēti gan tikai daži), futūristiska arhitektūra, Disney World, industriālais dizains, dažādi elementi mākslā un mūzikā (paskatieties kaut vienu Lady Gaga video klipu), video novērošana, dažādi roboti utt. Cilvēka iztēle var paveikt lielas lietas, bez iztēles cilvēks būtu nekas. Mēs izmantojam zinātni un tehnoloģijas, lai realizētu savas fantāzijas.

 

 

Ar to tad beidzas 10 lekciju kurss. Visas pārējās lekcijas un izlasītie darbi atrodami kategorijā “Coursera”.

Man vēl jāuzraksta par Doktorova “Little Brother”, bet ceru, ka kaut ko no šīm lekcijām guvāt arī jūs. Ļoti gribējās parādīt, ka zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanrs ir sens un nopietni ņemams, ka fantastika ir daļa no mūsu dzīves. Varbūt man tas ir izdevies.

 

 

FaSciFi devītā lekcija: Ursula K. LeGuin

Kaut kā ļoti lēni man gāja ar devītās lekcijas skatīšanos, bet te nu beidzot tā ir. Saistībā ar Ursulu K. le Gvinu un viņas “Tumsas kreiso roku” (“Left Hand of Darkness”), profesors skāra tēmas par valodas lietojumu, feminismu un izdomātām pasaulēm. Par grāmatu jau rakstīju, tagad mēģināšu pārstāstīt lekciju.

Sākumā par pašu autori un minēto romānu. Ursula dzimusi 1929. gadā ievērojamu antropologu ģimenē un antropoloģijas ietekme jūtama viņas darbos: valodas lietojums un kā valoda ietekmē sabiedrību, indivīds un viņa ietekme uz kultūru/ kultūras ietekme uz viņu, indivīds un sabiedrība. “Tumsas kreisā roka” (1969) ietilpst Hainish ciklā un ir otrais romāns, kas jebkad saņēmis gan Hugo, gan Nebulas balvu. Pirmā ir Frank Herbert “Dune” (1965). Ja Bredberijs ļāva sci-fi lasīt visiem, ne tikai fantastikas faniem, tad Le Gvina lika saprast, ka sci-fi ir literatūra.

“Tumsas kreisā roka” tiek ieteikta tiem, kam nepatīk tipisks sci-fi. savādi, ka ne visiem zinātniskās fantastikas faniem romāns patīk, jo esot par maz piedzīvojumu un darbības. Romānu var lasīt divos veidos: kā antropoloģisku ceļojumu, vai kā mīlestības stāstu (visplašākajā nozīmē). Trīs svarīgas un pārsteidzošas lietas romānā: seksualitāte un dzimums, izdomātā valoda, filozofija un reliģija. Pēc pieredzes zinu, ka tās ik pa brīdim liek apstāties un mēģināt “sagremot” izlasīto. Tēmas, kas caurstrāvo romānu: feminisms, domāšana/reliģija, valoda, pastāvīgas raizes par attiecībām starp apstākļu diktētu rīcību un brīvo gribu. Uz Getenas skarbā daba diktē gandrīz visu. Cik brīvs var būt cilvēks tādos apstākļos? Tikpat svarīgi ir arī kā indivīds skatās uz lietām, jo no cita skatu punkta viss var būt savādāk….

Getena ir viena no le Gvinas izdomātajām pasaulēm, pie tam ļoti ticama pasaule. Katrs daiļdarbs būtībā ir izdomāta pasaule, lai cik arī reāla tā būtu un tieši tāpēc daiļliteratūra cilvēkiem patīk.  Kad lasām, mēs ieejam jaunā pasaulē, kas vienmēr kaut kādā mērā ir fantastiska – viss saskan, visam ir jēga, īpaša atmosfēra, atgriešanās laikā vai došanās nākotnē, dažādu dzīvju iepazīšana un izdzīvošana utml. Kā saka Džordžs Mārtins – lasītājs izdzīvo tūkstoš dzīves… Reizēm izdomātā pasaule ir tik lieliska, tik ļoti patīk autoram vai lasītājiem, ka autors turpina šo pasauli izmantot – rodas sērijas, turpinājumi un fan fiction. Fan fiction ir kļuvis par diezgan nopietnu literatūras segmentu, ļaujot lasītājiem izmantot izdomātu pasauli un veidot savus stāstus, dzīvojot iemīļotajā pasaulē atkal un atkal. Reizēm izdomātas pasaules būtībā ir reālas. Piemēram, vesterns. Tā ir amerikāņu rietumu iekarošana, dzīves veids, uzskatu un darbību kopums, kas atkārtojas gan dažādu autoru darbos, gan filmās un reālajā dzīvē.

Par valodu. Le Gvina lieto gan izdomātu valodu, gan spēlējas ar vārdiem un to nozīmi. Mēs varam redzēt lietas tikai tā kā valoda mums pasaka. Krēsls ir krēsls tāpēc, ka kaut kad senatnē konkrētā lietā ir tā nosaukta. Zinot vārdus, saprotot to nozīmi un izcelsmi dod kontroli pār valodu. Pastāv divi veidi kā skatīties uz izdomātajām valodām zinātniskajā fantastikā:

  • neulogism – pilnīgi jauns izdomāts vārds vai pilnīgi cita nozīme esošam vārdam
  • transformēta valoda – kādas citas valodas vārds drusku pārveidots un pārcelts citā valodā (vēsturiski skatoties tā noticis un notiek diezgan bieži visās jomās)

Bez tam, fantāzijas literatūrā izmanto pantus un dziesmas, lai “legalizētu” burvestības. Piemēram, abrakadabra. Neviens nezina, ko šis pateiktais burtu salikums nozīmē, bet visiem skaidrs, ka kaut kas savāds tikko notika. Fantastikas literatūra parāda, ka ar valodu var izdarīt vairāk nekā mēs iedomājamies.

Par feminismu. “Tumsas kreisā roka” spilgti parāda, ka dzimumu lomas uzspiež kultūra. Feministes izmantoja šo grāmatu, lai argumentētu, ka dzimumu lomas var tikt mainītas. Feminisms un zinātniskā fantastika vispār ir cieši saistīti – utopijās, distopijās, dažādās fantastiskās pasaulēs, vīriešu un sieviešu cīņās utt. Gan sievietēm-autorēm, gan sievietēm-galvenajām varonēm bijusi liela loma zinātniskās fantastikas varoņu attīstībā, raksturu dziļumā un tēlu kvalitātē. Sieviešu radīto sci-fi darbu skaits pamazām pieaug no 1930. gadiem. Agrāk zinātniskā fantastika bija vīriešu pasaule, sievietes kalpoja par dekorāciju, trofeju, Teiksim, Dejah Thoris neko daudz nedara, viņa tikai iedvesmo, pusplika skraida apkārt, apprecēsies un starp karojošām pusēm būs miers. Mūsdienās tas viss mainās un sievietēm ir daudz lielāka loma. Kaut vai Ketnisa no “Bada spēlēm”. Viņa izmaina pasauli! Kādas ir atšķirības starp abu dzimumu literārajiem darbiem:

  • rakstnieku darbos 95% protagonistu ir vīrieši
  • rakstnieču darbos tikai 50% protagonistu ir vīrieši
  • rakstnieces ļauj sievietēm uzņemties lomas, kas stereotipiski ir vīriešu
  • rakstniecēm ir jaunāki galvenie varoņi, kuri drāmas rezultātā aug un nobriest
  • rakstniekiem vairāk vidēja vecuma varoņi: sāk kā vidēji dumjš kuģa kapteinis un beidz kā vidēji dumjš kuģa kapteinis, nekādas izaugsmes
  • rakstniekiem tipisks sižets ir krīze un izbēgšana no tās (bumbas sprādziens, citplanētiešu uzbrukums)
  • rakstniecēm tipisks saimes/ ģimenes sižets (cilvēku grupa, kaut kas notiek un visiem sadarbojoties jātiek galā ar problēmu)
  • rakstnieces vairāk uzdod psiholoģiskus, filozofiskus un eksistenciālus jautājumus. Kas ir mūsu prātos? Kādai jābūt mūsu pasaulei?

Fantāzijas un zinātniskās fantastikas literatūra rāda, ka sievietes var būt spēcīgas, var kaut ko mainīt šai pasaulē. Atgriežoties pie “Tumsas kreisās rokas”, viens no galvenajiem varoņiem Estravens daļēji ir sievišķīgs un tieši viņa upurēšanās ļauj beidzot noslēgt savienību starp Getenu un Ekumēni. Estravens maina pasauli.

Marsiešu hronikas. Rejs Bredberijs

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2010.gadā, 392 lpp. Pirmā publikācija 1950. gadā.

Savstarpēji saistītu stāstu krājums par Marsa kolonizāciju. Darbība risinās 1999. – 2026. gadam (tāla nākotne no 1950. gada perspektīvas raugoties). Zemes iedzīvotāji mokās ar pārapdzīvotību, resursu nepietiekamību un konfliktiem. Draud atomkarš un amerikāņi nolemj pārcelties uz Marsu. Izrādās, ka Marss ir apdzīvots un labi attīstīts, marsieši ar dažādiem līdzekļiem cīnās pret atbraucējiem. Vēlāk notiek atomkarš un uz Marsu izceļojušie atgriežas uz Zemes pie saviem radiniekiem. Uz Marsa paliek vien daži cilvēki, kuri nokavēja raķetes. Zeme izpostīta, Marss izpostīts… Beigās no Zemes atlido ģimene un sāk dzīvi kā jaunie marsieši.

Bredberija radītais Marss ir fantastiska vieta. Tur dzīvo īsa auguma marsieši ar brūnganu ādu un dzeltenām acīm. Mājām ir lietus kolonnas, puķu būri, dziedošas grāmatas, ūdens grīdas un miglas paklāji. Vakariņās marsieši ēd kristāla veģus sēžot pie uguns galdiem. Tur ir iespējams tas, kas pie mums nesavienojams. Savukārt viņiem neiespējami liekas melni mati un zilas acis. Marsieši vispār uzskata, ka uz Zemes nav dzīvība, jo tur ir pārāk daudz skābekļa!

No krājumā iekļautajiem stāstiem (stāstu skaits mēdz atšķirties atkarībā no krājuma) man patika:

  • “Illa” – interesants marsiešu ikdienas tēlojums, marsiete sapņos redz cilvēku un vīrs kļūst greizsirdīgs;
  • “Zemes dēli” – smieklīga satīra par uzpūtīgajiem amerikāņiem, kas ierodas uz Marsa un iedomājas, ka viņus jāuzņem kā varoņus, bet marsieši aizsūta viņus uz trako namu;

Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stāvēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņš pastiepa uz priekšu rokas. – Jūs laikam īsti nesapratāt….

– Ko? … – viņa pacēla balsi.

Viņš kā neticēdams blenza viņā. – Mēs esam no Zemes!

  • “Trešā ekspedīcija” – ļoti interesants stāsts, ierodas kārtējā ekspedīcija un atrod tādu pašu pilsētu kā uz Zemes un savus mirušos radiniekus, visi laimīgi, tomēr nevajag ticēt visam ko redzi….;
  • “Augstu augstu gaisā” – melnie slepus uzbūvējuši raķetes un dodas prom, baltie amerikāņi ir šokā, labs stāsts par rasu naidu, kā baltie rasisti tagad pa naktīm izklaidēsies?;
  • “Ašers II” – Stendāls ir nikns, ka fantāzijas un fantastikas grāmatas aizliegtas, iedvesmojas no Po stāstiem un uzbūvē Ašera māju, kur uz viesībām saaicina cenzorus un citus birokrātus, seko slepkavības Po stilā;
  • “Marsietis” – skumjš stāsts par marsieti, kurš pieņem tā cilvēka veidolu, pēc kura blakus stāvošais ļoti ilgojas;
  • “Pamestās pilsētas” – riktīgi smieklīgs stāsts par Volteru Gripu, kurš palicis iespējams vienīgais cilvēks uz Marsa. Kādu dienu iezvanās telefons un Volters dodas ceļojumā atrast zvanījušo sievieti. Ženevjēva izrādās galīgs pretstats tai skaistajai sievietei, ko viņš izsapņojis, un Volters mūk prom;
  • “Garie vientulības gadi” – vienam no pirmajiem Marsa kolonistiem nomirst ģimene un viņš rada perfektu robotu ģimeni, lai nebūtu vientuļš;
  • “Līs lietutiņš maigs…” – īss stāsts par automātisko māju pēc atomuzbrukuma, kas noved sevi līdz iznīcībai.

Daudzi stāsti parāda mūsu civilizācijas nesmuko seju – necieņu pret citu kultūru, vēlmi visu pārtaisīt pa savam, uzskatu, ka esam pārāki par citām būtnēm. Cilvēki iznīcina gan sevi, gan visu sev apkārt. Viņi mūk no sačakarētās Zemes (karš, birokrātija, pārapdzīvotība, piesārņojums utt), lai sāktu skaistu, mierīgi dzīvi uz Marsa, bet beigās rada tur precīzu Zemes kopiju: tādas pašas pilsētas, tā pati birokrātija, cīsiņu tirgotava tuksnesī….Tomēr Bredberijs grib dot cerību ar pēdējo stāstu “Bezgalīgais pikniks”, kur ģimene ierodas uz Marsa pēc 20 gadiem, sabojā raķeti, lai nevarētu lidot atpakaļ un viņus nevarētu atrast, un apmetas kādreiz celtā pilsētā, lai sāktu dzīvi kā marsieši saskaņā ar tiem resursiem, kas viņiem pieejami.

Ja jums netīk Marss tāds, kāds tas ir, brauciet labāk atpakaļ uz Zemi.

Kā jau rakstīju, man ir savāda sajūta, ka man būtu jābūt sajūsmā par “Marsiešu hronikām” un es esmu slikta, jo neesmu sajūsmā. Bredberijs ar šo krājumu kļuva pasaulē pazīstams, tā ir nozīmīga zinātniskās fantastikas grāmata un vēl citi iemesli liek šo darbu augsti novērtēt. Tomēr emocionāli paliku diezgan vienaldzīga.

Vērtējums: 3,5/5. Atsevišķi stāsti bija patiešām labi un nevar noliegt grāmatas vērtīgumu.

FaSciFi astotā lekcija: Ray Bradbury

Lekcija par Reju Bredberiju (1920 – 2012) mani kaut kā neaizķēra. Nav tā, ka man Bredberijs nepatīk. “Pieneņu vīnu” es dievinu, bet par “Marsiešu hronikām” man ir dalītas jūtas: interesanti, liek padomāt, daži stāsti pat ļoti patika, bet nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tai grāmatai man ir jāpatīk tāpēc, ka tas ir šedevrs un daudziem patīk. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, ja neesmu sajūsmā par “Marsiešu hronikām”? Lai nu kā, Bredberiju lasīšu vēl.

Bet nu pie lekcijas. Lai gan Bredberijs par sevi domāja kā par fantasy rakstnieku, tomēr tieši viņš padarīja zinātnisko fantastiku plaši pazīstamu, pacēla augstākā līmenī. Pirms viņa šī žanra darbi tika publicēti kā pulp fiction un sērijveida izdevumos. Bija tādi izdevumi “Modern Electrics” un “Amazing stories”, kuros stāstīja gan par izgudrojumiem, gan publicēja fantastikas stāstus. “Amazing stories” joprojām izdod. Tā pirmajā izdevumā bija Verna, Velsa un Po stāsti. Abu iepriekšminēto žurnālu dibinātājs Hugo Gernsback pirmais apzinājās, ka sci-fi ir sci-fi (noteica, ka ir tāda literatūras kategorija) un pats arī rakstīja stāstus. Pēc 1950. gada “Marsiešu hronikām”, kļuva iespējams rakstīt romānus stāstu vietā, jo daudzi minēto grāmatu uztvēra kā romānu un tam bija liela popularitāte.

“Marsiešu hronikas” (1950) ir Bredberija pirmais un slavenākais darbs. Tas nav romāns, kā sākumā biju iedomājusies, bet gan savstarpēji saistīti stāsti par to kā cilvēki pamazām pārceļas no Zemes uz Marsu un kā tas beidzas. Tomēr tas ir kas vairāk par vienkāršu stāstu krājumu, jo vairāk kā trešdaļa stāstu tika sarakstīti speciāli šīm hronikām un iepriekš publicētie stāsti izmainīti, lai dotu pareizo nozīmi, iecerēto virzienu un saskanētu kopā. Starp citu, pēdējais stāsts par pikniku uz Marsa tika publicēts pats pirmais. Bredberijs tic maģijai un brīnumiem un viņš grib mums dot otro iespēju bez kļūdām radīt paradīzi uz Marsa.

Mūzikas un dziedāšanas tēlainība ir ļoti nozīmīga “Marsiešu hronikās”. Dziedāšana ir  hroniku parametriskais centrs, saistās ar emocijām, kas ir pretstats tehnoloģijām un zinātnei. Bredberijs ir radījis romantisku un anti zinātnisku fantastiku. Kas tas tāds par centru? Kā noskaidrojās, ja darbam ir romantiska struktūra (centrāla ideja vai idejas un to piepildīšana), tad ir arī romantiskais centrs:

  1. metaforisks centrs – vārds, lieta, ideja, ko lieto pārnestā nozīmē kaut kā cita apzīmēšanai uz līdzības pamata: monstrs “Frankenšteinā”
  2. daudznozīmīgs centrs – viena lieta ar dažādām nozīmēm: mākslinieka radīts fantastisks tauriņš – dāvana, (izskatās) dzīvs tauriņš, mūža darba piepildījums, nederīgs krāms….
  3. parametrisks centrs – kāds noteikts rādītājs, kas saprotams visiem, bet atkarībā no apstākļiem var izpausties dažādi: gravitācija uz Zemes un gravitācija uz Marsa
  4. promesošs centrs – kaut kas, par ko visi runā, bet tas nav šeit: kāda sieviete par ko visi runā klusā pilsētiņā, bet viņa tur nav

Nobeigumā divi interesanti fakti par Bredberiju. 1) Viņš piedzima Waukegan, Illinois un nostalģiski vienmēr centās rekonstruēt to laiku un pilsētiņu (“Marsiešu hronikās” pilsētiņa parādās stāstā par trešo ekspedīciju). 2) Uzminiet kurš bija Disneyland konsultants? Pareizi, Bredberijs!