Prometejs 2014. gads, 448 lpp. Milkweed Triptych #3
Divdesmitā gadsimta vēsturi ir veidojis slepens konflikts starp tehnoloģiju un maģiju. Taču jau desmitgadēm ilgi ar šo konfliktu ir manipulējusi Grēta, ārprātīgā gaišreģe. Viņas ilgi vērptais plāns beidzot ir realizējies. Un līdz ar to arī daudz lielākas briesmas, nekā pasaule jebkad piedzīvojusi. Tagad britu Slepenā izlūkdienesta virsniekam Reiboldam Māršam ir jāķeras pie pēdējā salmiņa un jāmaina vēstures gaita, lai viņa tautai un mīļajiem dotu cerību izdzīvot. (no oficiālās anotācijas)
Kad pabeidzu lasīt kārtējo grāmatu sēriju, pārņem divējādas sajūtas: no vienas puses tā ir uzvaroša sajūta par paveikto un prieks, ka tagad zinu visu, no otras puses – skumjas, ka no iemīļotās un aizraujošās pasaules un tās varoņiem ir jāšķiras. Tagad man nākas šķirties no Reibolda Mārša, Grētas, Klausa, Vila un pārējiem Asinszāles triptiha varoņiem, jo pabeidzu lasīt triloģijas trešo daļu – “Nepieciešamais ļaunums”.
Sasodīti labs noslēgums sasodīti labam stāstam. Savdabīga, vīrišķīga triloģija. Ja “Rūgtās sēklas” mani saintriģēja, tomēr lika vēlēties mazliet vairāk, tad “Visaukstākais karš” jau ļāva sajūsmināties par notikumiem un izjust žēlumu pret varoņiem un “Nepieciešamais ļaunums” salika visus punktus uz i un atstāja dvēselē skumjas par salauztiem likteņiem un grūtām izvēlēm.
Grēta ar nākotnes manipulēšanu beidzot ir stāsta priekšplānā, un Reibolds Māršs cenšas vienlaicīgi izdarīt divas neiespējamas lietas – izmainīt vēstures gaitu un neļaut Grētai īstenot visus savus plānus. Viņi ir fantastisks pāris – skarbi, viltīgi, drosmīgi, izmisuši un neatlaidīgi. Tiešām priecājos, ka autors deva iespēju beidzot ieskatīties Grētas prātā un motivācijā. Nevarētu teikt, ka Grēta būtu žēlojama, bet viņu var saprast un patiesībā man viņa kā tēls patīk. Būdama pusdievietes statusā, viņa galu galā ir tikai mirstīga sieviete. Kas attiecas uz Reiboldu, tas, kam viņam ir jāiziet cauri triloģijā, tas ir ārprāts. Izvēles starp vienu un otru ļaunumu… manuprāt, autors bija rūpīgi izsvēris viņa rīcību. Tā bija pamatota un neradīja šaubas. Man ir tikai divas iebildes, bet tās attiecas uz sižeta sīkumiem un nevaru tās izklāstīt, neatklājot kaut ko no satura. Teikšu tikai, ka, manuprāt, trešajā daļā autors pāris vietās ir pārāk ērti savijis sižetu, lai panāktu sev vēlamo.
Šoreiz vēl vairāk kā iepriekš mani šausmināja eidoloni. Tregilliss viņus apraksta tik skaisti, ka matiņi uz rokām ceļas stāvus. Atliek vien sajūsmināties par autora iztēli.
“Gaiss smaržoja pēc briljantiem un narcisēm, gangrēnas un zvaigžņu gaismas. Kaut kur pirms tūkstošiem mūžību sašķīda stikls.”
Autoram piemīt spožs talants savdabīgas fantāzijas radīšanā un intrigu pīšanā augstā spiegu/kriminālromānu līmenī. Viņa talants ir mani apžilbinājis un man ļoti gribētos ar viņa daiļradi saskarties vēl.
Vērtējums: 5/5
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.
Marii grāmatplaukts 