Mana apsēstība ar Abbas Kiarostami

Vēl šogad janvārī es vispār nezināju viņa vārdu un pieļauju, ka arī jūs brīnāties – kas tas tāds? Bet tā ir sanācis, ka esmu atsākusi vairāk skatīties filmas, turklāt ar akcentu uz ne-amerikāņu kino. Sākumā bija sevi jāpieradina pie savādākas kinematogrāfijas – citi stāsti, citi aktieri, cits vizuālais noformējums, bet iepatikās. Februāra sākumā MUBI platformā nejauši nonācu līdz filmai “Through the Olive Trees” par filmas filmēšanu kalnu ciematā, kur darbu apdraud galveno varoņu saspringtās attiecības. Piesaistīja nosaukums, sižeta kopsavilkums ieinteresēja, nolēmu pamēģināt. Tā es nokļuvu Abbas Kiarostami pasaulē. Filma mani pilnībā apbūra un pēc tās steidzu meklēt vēl. Izrādījās, ka “Through the Olive Trees” ir Kokeras triloģijas trešā filma. Biju sākusi no beigām.

Šo nosaucu par apsēstību, jo parasti nemēdzu pievērst lielu uzmanību režisoriem. Protams, es zinu dažus slavenākos, bet pārsvarā neatšķiru to rokrakstus un filmas izvēlos pēc tā, vai interesē sižets. Šobrīd, kad šo rakstu, esmu noskatījusies astoņas Kiarostami filmas, kas sastāda 15% no visām filmām (un īsfilmām), kuras Letterboxd uzskaitītas viņa kontā. Manuprāt, Abbas Kiarostami ir izteikts rokraksts, skaidrs stils, noteikta ideja, ko viņš vēlas savās filmās pavēstīt, un tas man patīk. Protams, šis ir tikai mans amatier-skatītājas viedoklis, bet gribu jums pastāstīt svarīgāko par šo režisoru un viņa filmām.

_{Abbas Kiarostami. Foto autors: By نامشخص – http://www.dilap.com/cinema-arabe/cinema-arabe-iranien/realisateurs-iraniens/abbas-kiarostami.htm, Public Domain, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=26825649}

Abbas Kiarostami jeb latviskojot Abbās Kijārostamī (1940 – 2016) bija slavens irāņu kinorežisors, producents un scenārists. Viņš bija arī dzejnieks un fotogrāfs, jaunībā gleznoja, un, manuprāt, tas ir ietekmējis viņa filmu scenārijus un stilu, bet to mēģināšu vēlāk izskaidrot vairāk. Amerikāņu kinokritiķis Godfrey Cheshire par Kiarostami ir teicis, ka viņš bija “one of cinema’s greatest poetic humanists”.¹ Savu filmu veidošanas karjeru viņš sāka Irānā 1970. gados ar īsfilmām par bērniem (viņu interesēja pedagoģijas tēma)², bet Eiropā un Amerikā viņu ievēroja tikai 1987. gadā ar “Where Is the Friend’s House?”³. Viņš bija Irānas Jaunā viļņa kino pārstāvis.⁴ Savas dzīves laikā Kiarostami saņēma daudzas balvas, tajā skaitā Kannu kinofestivāla galveno balvu 1997. gadā par filmu “Taste of Cherry” un Venēcijas starptautiskā kinofestivāla galveno žūrijas balvu Sudraba lauvu 1999. gadā par “The Wind Will Carry Us”. 2000. gados filmēja vairāk eksperimentālas režijas darbus, bija arī darbs dažādu kinofestivālu žūrijā.

Lielāko daļu savu filmu Kiarostami uzņēma Irānā. Viņš bija viens no dažiem kinorežisoriem, kurš pēc 1979. gada revolūcijas palika savā tēvzemē.⁵ Šīs saknes viņam noteikti daudz deva, bet arī radīja zināmas problēmas un Irānā viņa filmas (vismaz kādu laiku vai atsevišķos gadījumos, kā sapratu) netika oficiāli rādītas. Skandālu Irānā arī izraisīja fakts, ka Kannu kinofestivālā, saņemot Zelta palmas zaru, viņš noskūpstīja uz vaiga Katrīnu Denēvu.⁶ Kiarostami ir daudzu kritiķu, kolēģu un skatītāju slavēts par savu darbu, bet ievērojams amerikāņu kritiķis Roger Ebert gan nebija sajūsmā, kritizēja Kiarostami par “arid formalism” un “willingness to alienate or bore” skatītājus, un izteicās “I am unable to grasp the greatness of Abbas Kiarostami”.⁷ Vēl piebildīšu, ka pēc viņa nāves tika izvirzīta nopietna apsūdzība viņa filmas “Ten” uzņemšanas sakarā.⁸

Jau “Through the Olive Trees” es pamanīju, ka viņa stils ir individuāls, atšķirīgs no citiem. Manās acīs tas, protams, ir savā ziņā arī eksotisks – sveša vide, sveša domāšana. Viņa individuālais stils nav tikai manas iedomas. Kad sāku lasīt par Kiarostami, jau sākot ar vikipēdiju, tiek rakstīts par viņa īpašo pieeju kino radīšanai.⁹ Viņš izdomāja jaunas tehnikas un lauza ierastās filmēšanas tradīcijas.

_{Abbas Kiarostami filmas, ko esmu noskatījusies.}

Pastāstīšu kā es uztvēru un sapratu redzēto. Viņa “rokraksts” ir poētisks un minimālistisks. Esmu pamanījusi vairākus paņēmienus vai motīvus, ko viņš izmanto:

• kamera rāda skatu no mašīnas vējstikla, tā radot skatītājam sajūtu, ka sēdi tajā mašīnā un brauc pa šaurajiem, līkumotajiem Irānas kalnu ceļiem, papeļu ieskautu ceļu Itālijā vai Tokijas ielām;
• kadri ar paugurainām vai kalnainām ainavām, kurās aizvijas ceļš un kāds pa to ceļu iet vai brauc;
• lielu filmas daļu vai pat gandrīz visu filmu neredzam vairāk par 2 cilvēkiem, kas bieži brauc automašīnā un sarunājas;
• dažkārt runātāju neredzam vispār – galvenais varonis ar kādu sarunājas, bet mēs to otru cilvēku neredzam;
• lai kas notiktu, dzīve turpinās, tā vienmēr atrod veidu kā turpināties.

Tāds šaurs fokuss, izteikts tuvplāns un tam pretstatā ilgi un attālināti kadri (kā atzūmošana), pārdomāts kadrējums, kur skatītājam redzamā ainava arī spēlē nozīmīgu lomu – te es jūtu viņa fotografēšanas un gleznošanas pieredzes ietekmi, īpaši “Through the Olive Trees” un “Taste of Cherry”. Visu viņa filmu (manu līdz šim redzēto) attēlotā realitāte ir vienkārša, ikdienišķa un neizskaistināta. Tiek radīts klātbūtnes efekts. Sižets, aktieru un operatora darbs, filmu estētika man radīja sajūtu, ka fikcija saplūst ar realitāti un skatoties nācās sev atgādināt, ka tās ir mākslas nevis dokumentālās filmas, īpaši “And Life Goes On” (zināma arī ar otru nosaukumu “Life, and Nothing More”, ieguva Roberto Rossellini balvu¹⁰). Par šo filmu jāsaka, ka Kiarostami izmantoja reālu traģisku notikumu – 1990. gada zemestrīci Irānā, kas nonāvēja ap 40 – 50 tūkstošiem cilvēku.^{11 12} Filmā režisors (kuru tēlo Farhad Kheradmand) ar savu dēlu dodas uz zemestrīces skarto apgabalu cenšoties nokļūt līdz ciematam, kur filmēja “Where Is the Friend’s House?”, lai noskaidrotu, vai filmas galvenie varoņi – divi puikas – ir izdzīvojuši zemestrīcē. Pa ceļam redzamā postaža, sastrēgumi un ciešanas ir reālas, nevis inscenētas.

Man ir jādomā par to, vai viņš Kokeras triloģijas (“Where Is the Friend’s House?”, “And Life Goes On”, “Through the Olive Trees”, lai gan režisors pats pret šo triloģijas salikumu iebilda¹³) filmēšanā par aktieriem tiešām pieaicināja vietējo ciematu iedzīvotājus vai arī tikai veikli radīja tādu iespaidu, jo Kiarostami izmanto dokumentālu stilu, padarot robežu starp realitāti un fikciju gandrīz nemanāmu. Skatoties Kokeras triloģiju mani tas fascinēja. “Close-Up” savukārt ir filma, kuru viņš radījis kā dokumentālā kino un mākslas filmas hibrīdu, rekonstruējot reālu notikumu par vīrieti, kurš uzdevās par populāru režisoru Mohsen Makhmalbaf¹⁴, un filmējot tiesas sēdi. Visi cilvēki filmā spēlē sevi pašu un Kiarostami uzdod apsūdzētajam psiholoģiski interesantus un precīzus jautājumus.

Viņš jauc kopā vienkāršu ikdienu ar dziļām tēmām – cilvēku rīcība dažādās situācijās, tradīcijas un pārmaiņas, dzīve un nāve. Nepretendēju pamanīt un saprast visas viņa filmās ieslēptās domas un idejas, manipulācijas ar realitāti un skatītāja uztveri, tas lai paliek īstiem kinokritiķiem. Runājot par poētisko, tas izpaužas gan ainavās, gan persiešu dzejas citēšanā, piemēram, filmā “The Wind Will Carry Us”. Domāju, ka līdz galam Kiarostami filmās iekļauto poētiku saprot tikai tie, kuri izprot persiešu dzeju un es tā neesmu. Starp citu, ir izdotas arī vairākas viņa dzejas grāmatas.

Noskatījos arī divas no retajām ārpus Irānas uzņemtajām filmām. “Certified Copy” bija pirmā no tām un Kiarostami to uzņēma Itālijā. Galveno lomu lieliski tēlo Žiljeta Binoša. Filma stāsta par francūzietes veikalnieces un britu rakstnieka satikšanos un vienu kopā pavadītu dienu, bet filmai attīstoties kļūst aizvien neskaidrāks, kādas īsti ir viņu abu attiecības. Par ko viņi runā, kas notiek? Šī bija diezgan tāda “neko nesaprotu, tomēr interesanti”. Savukārt “Like Someone In Love” uzņemta Japānā. Šis stāsts neiznes smadzenes, tomēr ir tikpat interesants – par jaunu meiteni un vecu onkuli, kuru satikšanās pieņem savdabīgu pavērsienu. Abas filmas ir savādākas, jo vide ir cita un līdz ar to arī stāsti var būt citi, tomēr slavenais režisora rokraksts ir jūtams tāpat. Interesanti, kā attīstītos viņa stils, ja viņš būtu pametis Irānu.

Es neskatīšos visas Kiarostami filmas un ļoti šaubos, vai tās visas būtu pieejamas skatīšanai pat ļoti gribot un pamatīgi meklējot. Nejūtu pēc tā vajadzību, jo pieļauju, ka labākais un svarīgākais Kiarostami darbs un idejas bija ietvertas tajās filmās, ko redzēju. Protams, varētu noskatīties dokumentālo filmu par viņa darbu “Abbas Kiarostami: The Art of Living”¹⁵, ja tā būtu pieejama vai izlasīt viņa intervijas, kas apkopotas grāmatā, bet kaut kur ir jāpieliek punkts. Man bija interesanti izpētīt režisora dzīvi un filmas, kā arī savu attieksmi pret tām, mazliet vairāk. Varu tikai uzjautrināties par sevi, cik daudz laika esmu veltījusi Abbas Kiarostami un viņa filmām. Ceru, ka novērtēsiet arī manas pūles pievienot atsauces.

1. https://en.wikipedia.org/wiki/Lessons_with_Kiarostami ↩︎
2. https://mubi.com/en/notebook/posts/pedagogy-and-play-the-films-of-abbas-kiarostami ↩︎
3. https://www.amazon.com/Abbas-Kiarostami-Interviews-Conversations-Filmmakers/dp/1496844874/ ↩︎
4. https://en.wikipedia.org/wiki/Iranian_New_Wave ↩︎
5. https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
6. https://web.archive.org/web/20070208010029/http://www.countercurrents.org/arts-jeffries250405.htm ↩︎
7. https://web.archive.org/web/20070208010029/http://www.countercurrents.org/arts-jeffries250405.htm ↩︎
8. https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
9. https://en.wikipedia.org/wiki/Cinematic_style_of_Abbas_Kiarostami ↩︎
10. https://en.wikipedia.org/wiki/Abbas_Kiarostami ↩︎
11. https://en.wikipedia.org/wiki/1990_Manjil%E2%80%93Rudbar_earthquake ↩︎
12. https://www.criterion.com/films/28639-and-life-goes-on ↩︎
13. https://mubi.com/en/notebook/posts/pedagogy-and-play-the-films-of-abbas-kiarostami ↩︎
14. https://www.criterion.com/films/1092-close-up ↩︎
15. https://mubi.com/en/lv/films/abbas-kiarostami-the-art-of-living ↩︎

Uz 2023. gadu atskatoties

Kaut kā tā sanāca, ka 2023. gadā izlasīju 60 grāmatas. Izlasīto lappušu nav pārāk daudz, bet tas sīkums. Lasīju to, ko gribēju – dažas ļoti plānas grāmatas, dažas biezas un visu, kas pa vidu. Gads zīmīgs ar trim lietām. Pirmā – atsāku mazliet klausīties audiogrāmatas. Otrā – izlasīju divus igauņu dzejas krājumus un man patika. Trešā – maz lasīju fantastikas un fantāzijas žanru, bet “iemērcu pirkstus” romantisko romānu laukā. Tāda interesanta pieredze. No romantikas izlasīju divus ļoti labus sava žanra pārstāvjus: “Pludmales romānu” un “Romantiķu grāmatu klubu”, jo 2023. gadā jau iemīļotās izdevniecības “Prometejs” paspārnē uzmirdzēja jauna zvaigzne “Evita”, kas plāno izdot kvalitatīvu romantisko literatūru. Ceru uz labiem jaunumiem 2024. gadā.

Manu nelasīto grāmatu kalni mājās draud sasniegt milzu apmērus, bet es tik un tā 2023. gadā atkal sāku apmeklēt bibliotēku un aizņemties grāmatas no māsas un draudzenes. Vāja būdama arī šo to aizņēmos no grāmatu kluba biedriem. Tas viss kopā izveidoja diezgan eklektisku lasīšanas pieredzi, kas aizveda gan pie jaunām mīļākajām grāmatām, gan pie vilšanās. Par lielāko daļu no izlasītā šeit neesmu uzrakstījusi (skumja pēdējo gadu tendence), bet priecājos, ka mans blogs joprojām ir un kāds arī lasa.

Bet nu pie topa. Sākšu ar latviešu literatūru. Man bija viens apzināts mērķis: katru mēnesi izlasīt vismaz vienu latviešu autoru darbu un beigās sanāca 18 izlasītas grāmatas. No tām atmiņā visvairāk palikušas un emocionāli aizķērušas ir šīs sešas.

• Augusts Deglavs “Rīga” – diezgan episks kultūrvēsturisks romāns par mums un Rīgu 19. gs. beigās.
• Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders “U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – visa “Aminori” vēstures mītu sērija ir pieminēšanas vērta, bet no līdz šim izlasītajām trim šī man īpaši patika.
• Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti” – gada pārsteigums, šie stāsti mani uzrunāja kaut kādā citādā līmenī, dziļāk.
• Jana Egle “Ledus debesis” – ļoti skaista, uzrunājoša dzeja.
• Rasa Bugavičute-Pēce “Puika, kurš redzēja tumsā” – zinu, ka esmu nokavējusi ballīti, bet šis ir sasodīti labs stāsts.
• Anna Auziņa “Mājoklis” – labi, ka nenobijos no sašutušām atsauksmēm, jo šis ir ļoti labi uzrakstīts stāsts par sievietes dzīvi.

Pārejam pie ārzemju literatūras. Pārsteidzošā kārtā šoreiz starp daudzām bija viegli izvēlēties top 10, jo tās visas ir tādas, kuras joprojām atceros, tās man ir kaut ko devušas vai dziļi saviļņojušas.

• Morgans Hauzels “Naudas psiholoģija” – manuprāt, ļoti vērtīgs ieskats naudas jautājumos.
• Susanna Clarke “Piranesi” – īpašs, īpatnējs, daudzslāņains romāns kā sapnis vai kā murgs.
• Christiane Ritter “A Woman in the Polar Night” – šīs sievietes atmiņas par gadu Svalbārā atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu.
• Kristīna Ehina “Mēness man asinīs” – igauņu dzejnieces dzejas izlase, burvīga.
• J.M. Miro “Ordinary Monsters” -spontāns pirkums grāmatnīcā pārvērtās aizraujošā, tumšā ceļojumā, kuram 2024. gadā gaidu otro daļu.
• Hernan Diaz “Trust” – sarežģītas uzbūves romāns, kas atstājis spēcīgu pēcgaršu. Šo autoru es nākotnē gribētu vēl palasīt.
• Olivers Bērkmens “4000 nedēļu. Laika pārvaldība mirstīgajiem” – ja nebūtu Austras, es šo grāmatu nebūtu paņēmusi lasīt, jo domāju, ka tā ir ezotērika vai kas tāds. Labi sakārtoja galvu par to mūžīgo laika trūkumu. Būs jāpāršķirsta un svarīgākās lietas jāpārlasa.
• Terry Pratchett, Neil Gaiman “Good Omens” – šis komentārus neprasa, sen jau vajadzēja izlasīt.
• Pliny the Younger “The Letters of Pliny the Younger” – šī pirmā audiogrāmata pēc ilga laika varētu šķist savāda izvēle. Vainoju to brīdi, kad visi runāja, cik bieži domā par Romas impēriju. Jāsaka, ka es tagad domāju bieži, jo Plīnija vēstules man ļoti patika.
• Marija Parra “Vafeļu sirdis” – sirsnīga un sirdsgudra bērnu grāmata.

Nobeigumā vēlos pieminēt citas izklaides. 2023. gadā apmeklēju vairākus koncertus un grāmatu kluba tikšanās, paveicās nopirkt teātra biļetes un beidzot redzēju “Kalendārs mani sauc” un “Amerikāņu bizonu”. Biju īsos ceļojumos: Venēcijā, Pērnavā un Madonā. Noskatījos 26 filmas, pārsvarā Eiropas kino. No redzētajām filmām 4 bija grāmatu ekranizācijas: “The Pale Blue Eye”, “House of Gucci”, “Melchior the Apothecary”, “Ziemassvētku jampadracis”.

Labs gads bija. Ko 2024. gadā? Protams, turpināšu lasīt. Nekādu konkrētu mērķu vai plānu man nav, tikai vēlmes: vairāk lasīt no saviem plauktiem, izlasīt dažus klasikas romānus, turpināt regulāri lasīt latviešu literatūru. Kas no tā visa sanāks, tad redzēsim. Laimīgu Jauno gadu!

Baltvācieši, boļševiki un citi piemirstie

Sākšu ar mazu atkāpi kā es iekritu sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” nagos. Man bija plāns novembrī lasīt latviešu literatūru. Grāmatu klubā šo vēstures grāmatu sēriju aktīvi lasīja un nolēma novembrī uzaicināt ciemos Mārtiņu Mintauru – vienu no vēsturniekiem – un izdevniecības Aminori pārstāvi Initu Saulīti-Zanderi. Būtu kauns ierasties neko nezinot, tāpēc arī es paņēmu izlasīt vienu no sērijas grāmatām, kurā Māris Zanders sarunājas ar jau pieminēto Mārtiņu Mintauru. Grāmata izrādījās tik interesanta, ka uz karstām pēdām paņēmu izlasīt vēl 2 šīs sērijas grāmatas. Tās visas skar vienu laika periodu – Latvijas 19. gadsimtu un 20. gadsimta pirmo pusi un labi viena otru papildina. Tāpēc tagad par visām trim.

U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie. Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders

Aminori 2023, 347 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas

Šajā grāmatā vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs sarunājas ar žurnālistu Māri Zanderu par tēmām, cilvēkiem un faktiem laika posmā no 19. gs. līdz 2. pasaules karam, ko esam piemirsuši vai izvēlējušies piemirst tāda vai citāda iemesla dēļ. No grāmatu kluba tikšanās sapratu, ka saruna varēja būt vēl trīsreiz garāka.

Vidusskolā cītīgi mācījos vēsturi un man šis priekšmets patika, vēlāk tam esmu pievērsusi pārāk maz uzmanības, un varbūt tāpēc no abu kungu sarunas uzzināju daudz jauna un pārsteidzoša. Domāju arī, ka līdz šim vairāk esmu redzējusi un dzirdējusi to vienu – “pareizo” – vēstures versiju, bet realitāte bija sarežģītāka, raibāka un ne vienmēr ērta. Reizēm kaut kas notika vienkārši tāpat vai sagadīšanās pēc, reizēm tas bija gadiem briedis strāvojums un ietekme no ārpuses. Kaut vai jaunlatvieši. No literatūras stundām atceros, ka viņi it tā radās tukšā vietā, ne no kurienes. Par to arī Zanders jautā – kā tas var būt? Mintaurs izskaidro, ka nebija tukša vieta, tikai nav ērti atcerēties, ka baltvācieši būtībā veicināja mūsu kultūras un nacionālās pašapziņas veidošanos. Viņiem gan bija savi savtīgi mērķi un rezultāts sanāca ne tāds kā viņi cerēja. Otrs veicinošais spēks bija Krievijas impērijas pusē un arī to pirmajā brīdī var būt grūti pieņemt. To var labāk saprast izlasot “Latvieši, vācbaltieši un Krievija” un Augusta Deglava “Rīgu”.

Es varētu te minēt veselu sarakstu ar faktiem un notikumiem, kas mani pārsteidza, bet tas būs gari un iesaku pašiem izlasīt grāmatu. Te jārunā arī par vēsturisko atmiņu. Kāpēc mēs kaut ko atceramies, bet ko citu aizmirstam? Grāmatā tas tiek aprunāts un domāju, ka ir svarīgi atcerēties – vēsturnieki ne tikai pēta pagātni, viņi tajā “atrod” vēsturi, “sacerot” to atbilstoši savām interesēm vai sabiedrības pieprasījumam. Jāatceras arī, ka vēsture ir pretrunīga, dažādi uztverama un skaidrojama.

Ļoti, ļoti interesanta grāmata. Viegli lasīt, jo teksts nav sauss, tas veidots kā intervija, ir arī daudz vizuālā materiāla. Vienīgi man šķita par īsu, varēja vēl.

Vērtējums 5/5

Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna. Gints Apals, Māris Zanders

Aminori 2020, 158 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas

Pēc Mintaura grāmatas nolēmu turpināt ar tēmu, kas gan turpina, gan papildina “U.c.” iesākto sarunu par baltvāciešiem/vācbaltiešiem un arī par Krieviju. Gints Apals lieto “vācbaltieši”, Mintaurs – “baltvācieši” un domas dalās, kā būtu pareizi. Ja mani atmiņa neviļ, tad gadiem ir iegājies tā, ka latvieši lieto “baltvācieši”, savukārt šeit dzīvojušie un vēlāk izceļojušie vācieši lietoja “vācbaltieši”.

Divas trešdaļas no šīs grāmatas ir vēsturnieka Ginta Apala monologs, īsa saruna ir tikai pašās beigās. Mani mulsināja atsauču trūkums, bet saņēmu skaidrojumu no redaktores, ka, tā kā šī ir viena no pirmajām sērijas grāmatām, viņi vēl taustījās par vēlamo formātu, bet Apala teiktais balstoties citos viņa pētījumos un publikācijās.

Gints Apals raksta par neērtu tēmu – vācbaltiešu lomu mūsu nacionālās pašapziņas un kultūras attīstībā, dalību Brīvības cīņās, latviešu attieksmi pret viņiem, agrārreformu un kur šajā “ķīselī” pa vidu atrodas Krievija ar savām idejām. Nekāda skaistā un romantiskā aina neveidojas. Grāmatas beigas vispār ir kā pliķis sejā.

Protams, arī šo mēs varam uzskatīt par vēl vienu vēstures versiju. Lasot vietām atmiņā salīdzināju ar Mintaura teikto un pretrunas nemanīju. Abi vēsturnieki ir vienisprātis, ka vācbaltiešiem bija daudz lielāka nozīme mūsu tautas un valsts vēsturiskajos procesos nekā mums patīk atzīt. Jāpiezīmē, ka vācbaltiešiem (vismaz sākotnēji) nebija prātā neatkarīga Latvija, viņi nedomāja tādās kategorijās. Saspīlējums starp abām pusēm bija liels un par to grāmatā tiek diezgan daudz runāts un skaidrots.

Arī šajā grāmatā man bija daudz pārsteidzošu atklājumu, varētu rakstīt vēl un vēl. Atkal jau – grāmata varēja būt biezāka. Bonusā iesaku šo 2020. gada raidierakstu, kura lielākā daļa veltīta sarunai ar Gintu Apalu par grāmatas tēmu.

Vērtējums: 4/5

Ķēpīga tēma. Latvieši – boļševiku balsts? Jānis Šiliņš, Māris Zanders

Aminori 2020, 110 lpp. Latvijas vēstures mīti un versijas

Tālāk pavērsu skatienu austrumu virzienā, jo jau Apals diezgan aizskāra no tās puses nākušo komunistisko ideju ietekmi uz vācbaltiešu stāvokli Latvijā. Šī grāmata ir sarunas veidā un Šiliņš teikto balsta savās publikācijās (publicēto darbu saraksts atrodams grāmatas beigās). Te arī labi piemeklēts vizuālais materiāls, jo bijis vairāk pieejams, par vācbaltiešiem tas šķita drīzāk nejaušs.

Tēma tiešām ķēpīga, bet tagad mazliet labāk saprotu, kas tolaik notika, kāpēc mūsējie tā pieslējās lieliniekiem, kāpēc tik daudzi Krievijā bija labos amatos un čekā. Saprotu arī to, ka kreisumam ir dažādas nokrāsas un viss ir sarežģīti. Grāmatiņa plāna, bet negāja ātri. Varbūt tāpēc, ka nekā patīkama tekstā nav, jānopūlas saprast ideoloģiju un politiskie gājieni kā šahā. Atkal daudz pārsteidzošā. Piemēram, Jukums Vācietis – Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, Pēteris Stučka, kurš stāvēja pie čekas šūpuļa un darīja vēl visu ko citu, ko es gribētu nosaukt par ļaunumu, un vēl citi personāži un notikumi.

Šiliņš mēģina visu sakarīgi izskaidrot, bet vispār tas laiks bija baigā putra un jautājumu gan lasītājiem, gan vēsturniekiem joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Varbūt arī paliksim bez atbildēm, jo tās ir Krievijas slēgtajos arhīvos, bet saruna varēja būt garāka (sāku atkārtoties kā veca plate….).

Vērtējums: 4/5

Lasīju visas trīs grāmatas un domāju, ka reizēm atliek vien pabrīnīties kā mums, par spīti miljons šķēršļiem, svešām varām, iekšējiem kašķiem un visam pārējam, izdevās vienoties par virzienu un tikt pie savas valsts. Liela loma bija literātiem un citiem kultūras darbiniekiem, dažādiem izglītotiem cilvēkiem, kas reizēm nemaz labi nerunāja latviski, sociķiem, jaunlatviešiem, pirmajiem turīgajiem latviešu kapitālistiem un daudziem citiem.

Man ir plāns izlasīt visu sēriju. Tagad ir svaigi iznākusi grāmata par Ulmaņlaikiem, kas labi paturpinās šajās trīs grāmatās iesākto laika posmu un tēmas, tad varētu turpināt ar grāmatu par pielāgošanos padomju gados un beigās atkāpties senākā pagātnē par Livoniju un zviedru laikiem.