Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

Zazī un metro. Reimons Keno

Zazī un metroApgāds Daugava 2001. gads, 186 lpp.

Zazī, meitene no laukiem, pirmo reizi mūžā nokļūst Parīzē, kur tiek uzticēta onkulim Gabrielam, “dejotājai” geju klubā. Taču tā ir mūsdienu Parīze, gluži citāda nekā izsapņotā, Parīze, kur metro nedarbojas, jo izcēlies streiks. Tā ir Parīze, kuras iedzīvotāji, šķiet, zaudējuši identitāti, un loģika viņus ir pametusi, paradoksi un metaforas min lasītājiem uz papēžiem, valoda met kūleņus, stāv kājām gaisā, humors plūst pāri grāmatas lappusēm, tādēļ – lasot iekārtojieties ērtāk, lai nesamirkst kājas, untātik lasietunlasietunlasiet…(no oficiālās anotācijas)

Blogeru dāvanas ir traki labas ar to, ka tiec pie labām grāmatām, kuras citādāk nemaz nepamanītu. Tieši tā ir ar Reimona Keno romānu, ko man iedāvināja Baltais Runcis.

Atbaidošais vāks slēpj ļoti interesantu un trakulīgu saturu. Pilnīgs apsurds. Īsc franču balagāns pāris stundu garumā. Romāns sastāv gandrīz tikai no dialogiem, tāpēc lasās ļoti ātri. Lasot man bija sajūta, ka skatos vāju franču komēdiju, kurā bars francūžu bļauj, lamājas, žestikulē, strīdas, smejas, gvelž muļķības un apspriež existenciālus jautājumus vienlaicīgi. Uzrodas blēdis, kurš varbūt ir kruķis, sajūsminātu tūristu bariņš metas pakaļ tēvocim Gabrielam, kāda atraitne metas pakaļ visam šim baram un loģika nolīdusi kaktā nervozi kurīt. Itkā ar to nepietiktu, vēl ir papagailis, kurš isšķirīgos brīžos issaka savu verdiktu: “- Tu pļāpā, – sacīja Zaļumiņš, – tu pļāpā, tas ir viss, ko tu proti.” Vis tik tāpēc, ka divpatsmitgadīgā Zazī grib redzēt metro, bet metro ir slēgc. Ja nav metro, tad vis pārējais viņai pie pakaļas. Nēnuvis kā dzīvē, ja?

Burvīgākais, ka šajā haosā autors īstenībā visu ir līdz pēdējam izdomājis un izkalkulējis. Vārds pa vārdam, līdz notikumi vairs nau apturami un pāri lasītājam gāžas vesela vārdu lavīna. Atvilkt elpu nau laika. Varoņi runā kā dzīvē – smalka terminoloģija mijas ar žargonu, un tas vis ir pierakstīc fonētiski. Romānā autors realizējis savu vēlmi parādīt kā ikdienas franču valoda strauji nomāc raxtīto pareizo franču valodu. Reimons Keno vispār ir slavens ar saviem daudzveidīgajiem praktiskajiem experimentiem literatūrā. Tulkotājs ir feini pastrādājis, pārnesot franču valodas ačgārnības uz latviešu. Man tik labi nesanāk, bet, ja domājat, ka essu pēkšņi sajukusi, rakstot te ar tik daudz kļūdām, tad tas tā nau. Tas ir mans mēģinājums parādīt, kāds ir Keno texc.

Es nesmējos un Zazī rupjības mani kaitināja, tomēr romāns patika tās karnevāla sajūtas un valodas spēļu dēļ. Pēc laika pat varētu pārlasīt. Reizēm var kaukas nepatikt grāmatā, tomēr pēc izlasīšanas paliek sajūta, ka izlasīc labs un kvalitatīvs darbs. “Zazī un metro” tāds ir. Ņemiet unlasietunlasietunlasiet…..

Vērtējums: 4/5

Īsās atsauksmes #4

latviešu romānu rādītājsLatviešu romānu rādītājs 1873 – 2013. Raimonds Briedis, Anita Rožkalne

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2014. gads, 319 lpp.

Šajā katalogā trijos sarakstos sakārtoti visi pašlaik zināmie latviešu romāni, kas izdoti periodikā un/vai grāmatā no 1873. līdz 2013. gadam. Meklēt var pēc autora, gada vai romāna nosaukuma. Sastādītāji priekšvārdā min, ka katalogs joprojām nav pilnīgs, iespējams, trūkstot kādi trimdas darbi. Lai nu kā, šķirstot grāmatu, jutos patiesi izbrīnīta, cik mums daudz romānu. Ir tikai daži kara gadi, kad romānu lauciņš ir gandrīz tukšs, labi, ja kāds romāna fragments izdots periodikā. Ir arī tādi romāni, kas izdošanu grāmatas veidā nekad nav piedzīvojuši. Raženi ir strādājuši Andrejs Upīts, Inguna Bauere, Alfreds Dziļums, Eduards Freimanis un daudzi citi. Krietni pamatīgāk visu izpētījusi Sibilla. Šo katalogu izmantošu par oficiālo informācijas avotu attiecībā uz pirmizdevuma gadiem Latviešu grāmatu gadsimtam.

Vērtējums: 4/5

CīrulīšiCīrulīši. Agnese Zapere

Zvaigzne ABC 2009. gads, 252 lpp

“Cīrulīši” ir viena no retajām bērnu grāmatām, kuras patīkami pārlasīt arī pieaugušajiem. Stāsts par trūcīgo, bet gaišo un labsirdīgo mūzikas skolotāja Cīrulīša lielo ģimeni ir patiesi sirsnīgs un jauks gabals. Ģimenē aug septiņi bērni, naudas maz, vajadzību daudz. Viņi izdomā dāvanas Ziemassvētkos, kas neko nemaksā un vispār ir labi un paklausīgi bērni. Gadās pa kādai ķibelei un tad vecākiem ar savu padomu ir jānāk talkā. Ir patīkami lasīt par sirsnīgām un saticīgām ģimenēm, lai gan skaidrs, ka stāsts ir idealizēts un visi notikumi ar morāles piedevu. Tomēr pamācīšana un moralizēšana nav uzbāzīga, tāpēc nekaitina.

Ilgu laiku domāju, ka Agnese Zapere ir latviešu autore. Šī iedoma radās aiz tam, ka notikumi risinās kādā Latvijas pilsētā 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā un visi vārdi ir latviski. Kā izrādās autore ir vāciete Agnes Sapper (1853 – 1922) un viņas populārākā grāmata ir “Die Familie Pfaffling”. Maldināšanā vainīga tulkotāja Ieva Celmiņa, kura 1936. gadā sāka tulkot “Pfafflingu ģimeni”, tulkojot aptvēra, cik vācu pilsētnieku dzīve līdzīga mūsējai un nolēma stāstu latviskot. Tā no Pfafflingiem sanāca Cīrulīši. Vēl tikai atliek piebilst, ka Rīgas kinostudijas filma “Ziemassvētku jampadracis” ir uzņemta pēc šīs grāmatas motīviem.

Vērtējums: 5/5

Jelgava 94Jelgava 94. Jānis Joņevs

Mansards 2013. gads, 312 lpp.

Tie, kuri nebija paspējuši, Joņeva darbu izlasīja pēc tam, kad “Jelgava 94” saņēma ES Literatūras balvu, tāpēc man ir pilnīgi lieki izplūst garākā aprakstā. Teikt, ka esmu sajūsmā par Joņeva šedevru, būtu maigi teikts. Esmu vienkārši autā, satriekta, pacilāta un apburta par viņa patiesumu, talantu, humoru, ironiju un spēju radīt aizraujošu pusdokumentālu darbu, kuru aizgūtnēm lasa pat tie, kuriem ar 90. gadu metāla kultūru nebija nekāda sakara. Man tā bija gandrīz paralēlās Latvijas atklāšana. “Jelgava 94” ir spilgta puķe smagnējā latviešu literatūras dīķī. Tikai viens mani baida – ka otra tāda romāna vairs nebūs. Ir taču tādi rakstnieki, kuri rada ģeniālu debijas romānu un viss pēc tam ir tikai atraugas.

Vērtējums: 5/5

Zelta pods. Džeimss Stīvenss

Zelta podsLiels un mazs 2007. gads, 190 lpp.

Zemnieks Mīhāls Makmorahu ierodas pie gudrā Filozofa tumšajā priežu mežā pēc padoma, kur meklēt viņa sievas pazudušo veļas dēli. Filozofa padoms aizved viņu uz leprehaunu alu, kur Mīhāls sev par pārsteigumu un prieku atrod podiņu, pilnu ar zeltu. Šis atgadījums kļūst par cēloni dīvainu un vēl dīvaināku notikumu ķēdei, kurā tiek ierauts Filozofs, viņa sieva un bērni, atriebīgie leprehauni, Mīhāla skaistā meita, muļļas policisti, ganāmpulku dievs Pāns un īru seno teiksmu būtnes (no oficiālās grāmatas anotācijas).

Šoreiz droši var teikt, ka es uzķēros uz grāmatas vāka un melnbaltajām ilustrācijām. Pats stāsts nenoliedzami ir ļoti savdabīgs, asprātīgs un filozofisks piedzīvojums, kurā nozīmīga loma arī īru mitoloģijai. Dažas vietas gan izskatās pēc filozofēšanas tikai filozofēšanas pēc, kas pats par sevi ir interesants process un parāda, cik bezgalīgi tālu var aizrunāties un aizdomāties, tomēr var arī nogurdināt un iemidzināt lasītāju.
Ar ārēji vienkāršu notikumu palīdzību, autors izspēlē veselas prāta spēles, parādot cilvēku domāšanas un rakstura dažādās šķautnes un dažas labas rīcības absurdumu. “Zelta pods” māca domāt ārpus ierastajiem rāmjiem, saprast, ka medaļai ir divas puses un nekas nav kategoriski pareizs vai nepareizs, labs vai ļauns. Zīmīgas ir filozofu sievas, kuras visu laiku vārdos kašķējas ar saviem vīriem un necieš savus bērnus, bet, vienam filozofam nomirstot, viņa sieva dodas vīram līdzi aizsaulē un otra sieva spiesta vienādi mīļi rūpēties par abiem bērniem, jo aizmirsusi, kurš ir viņējais….Savukārt filozofs, kurš visu mūžu prātu un gudrību turējis daudz pārāku par miesu un emocijām, garajā ceļojumā pie mīlestības un poēzijas dieva Oengusa Oga spiests pārvērtēt savus uzskatus. Pirmo reizi mūžā viņš pārstāj domāt un pēkšņi ierauga cik pasaule ap viņu skaista un interesanta.
Šķiet, anotācijā bija teikts, ka grāmata domāta pusaudžiem, tomēr to droši var lasīt pieaugušie. Lai gan pusaudžiem teksts varētu būt nozīmīgāks un sniegt vairāk, palīdzot veidot uzskatus un veicināt kritisko domāšanu. Katrs šajā piemirstajā klasikas darbā atradīs savus uzsvarus, jo tekstā ir daudz sīku nianšu, kas vienam var būt nozīmīgas, bet citam neko nenozīmēt.
Daži citāti:
Varbūt labestība un sirds siltums stāv pāri gudrībai.
 
“Pareizi” ir vārds un “nepareizi” ir vārds, bet saule lec rītā un rasa krīt vakarā, nedomājot par šiem vārdiem, kuriem nav nozīmes.
 
Ja nespējam priecāties, tad ko gan mēs spējam? Dzīvei nav ne mazākās jēgas, ja šur vai tur nerodam tajā smieklus.

Vērtējums:3/5

Riekstkodis zem Ziemassvētku egles

Šogad izlasīju vairākus ar Ziemassvētkiem saistītus darbus. Laikam pie vainas rudenīgi pavasarīgie laika apstākļi, bet svētku sajūtu īsti nekur nesajutu. Kad Spīgana uzdāvināja “Riekstkodi” padevos kārdinājumam izlasīt arī to. Dikenss paķērās līdzi uz tā paša viļņa.

NutcrackerThe Nutcracker by E.T.A. Hoffmann. 1816.gads

Ziemassvētkos mazai meitenītei no visām dāvanām visvairāk iepatīkas Riekstkodis, kurš pusnaktī atdzīvojas kopā ar pārējām rotaļlietām. Riekstkodis nav parasts Riekstkodis, bet tikai meitenīte ir gatava to saskatīt. Kā īstā pasakā, stāstā ir labie un ļaunie, mīlestība un nodevība, un visādas brīnumu lietas.

Skaisti sarakstīta un skaisti ilustrēta šī grāmatiņa ir ideāla lasīšanai kopā ar bērniem Ziemassvētkos. Stāstā ir mazliet vardabības, mazliet sāpju, bet vienlaicīgi arī daudz prieka, stāstot par sirds skaidrību, labsirdību un līdzjūtību. Ne velti “Riekstkodis” grāmatas, filmas vai baleta veidā gadiem ilgi daudziem ir neatņemama Ziemassvētku daļa. Vērtējums: 4,5/5

christmas treeA Christmas Tree by Charles Dickens. 1850. gads

Raugoties kā bērni apbrīno krāšņi izgreznoto eglīti, Dikenss atceras savus bērnības Ziemassvētkus. Viņam prātā nāk dažnedažādas rotaļlietas. Mazajam Dikensam ļoti patika leļļu māja un Noasa šķirsts ar dzīvniekiem.

Dikenss pļāpā līdz aizpļāpājas līdz spoku stāstiem, ko mēdza stāstīt ziemas vakaros pie kamīna. Tās acīmredzot ir ļoti jaukas atmiņas, jo viņš pamatīgi aizraujas un aizmirst par eglīti. Šīs viņa aizklīšanas dēļ stāsts diemžēl zaudē sākotnējo jēgu, tomēr man patika atmiņas par rotaļlietām un spoku stāstiem. Arī šis stāsts ir izdots grāmatiņā ar skaistām ilustrācijām, diemžēl manā eksemplārā tādu nebija. Vērtējums 2,5/5

Abiem stāstiem ir kopīga iezīme – tiem piemīt brīnišķa spēja uzburt bērna prieku par dāvanām un ticību brīnumiem. Stāsti ļāva man ar nostaļģiju atcerēties bērnību, kad mamma slepus zem eglītes lika dāvanas, mandarīni bija zelts, eglīte smaržoja reibinošāk un svecītes dega spožāk.