Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

Liels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Zazī un metro. Reimons Keno

Apgāds Daugava 2001. gads, 186 lpp.

Zazī, meitene no laukiem, pirmo reizi mūžā nokļūst Parīzē, kur tiek uzticēta onkulim Gabrielam, “dejotājai” geju klubā. Taču tā ir mūsdienu Parīze, gluži citāda nekā izsapņotā, Parīze, kur metro nedarbojas, jo izcēlies streiks. Tā ir Parīze, kuras iedzīvotāji, šķiet, zaudējuši identitāti, un loģika viņus ir pametusi, paradoksi un metaforas min lasītājiem uz papēžiem, valoda met kūleņus, stāv kājām gaisā, humors plūst pāri grāmatas lappusēm, tādēļ – lasot iekārtojieties ērtāk, lai nesamirkst kājas, untātik lasietunlasietunlasiet…(no oficiālās anotācijas)

Blogeru dāvanas ir traki labas ar to, ka tiec pie labām grāmatām, kuras citādāk nemaz nepamanītu. Tieši tā ir ar Reimona Keno romānu, ko man iedāvināja Baltais Runcis.

Atbaidošais vāks slēpj ļoti interesantu un trakulīgu saturu. Pilnīgs apsurds. Īsc franču balagāns pāris stundu garumā. Romāns sastāv gandrīz tikai no dialogiem, tāpēc lasās ļoti ātri. Lasot man bija sajūta, ka skatos vāju franču komēdiju, kurā bars francūžu bļauj, lamājas, žestikulē, strīdas, smejas, gvelž muļķības un apspriež existenciālus jautājumus vienlaicīgi. Uzrodas blēdis, kurš varbūt ir kruķis, sajūsminātu tūristu bariņš metas pakaļ tēvocim Gabrielam, kāda atraitne metas pakaļ visam šim baram un loģika nolīdusi kaktā nervozi kurīt. Itkā ar to nepietiktu, vēl ir papagailis, kurš isšķirīgos brīžos issaka savu verdiktu: “- Tu pļāpā, – sacīja Zaļumiņš, – tu pļāpā, tas ir viss, ko tu proti.” Vis tik tāpēc, ka divpatsmitgadīgā Zazī grib redzēt metro, bet metro ir slēgc. Ja nav metro, tad vis pārējais viņai pie pakaļas. Nēnuvis kā dzīvē, ja?

Burvīgākais, ka šajā haosā autors īstenībā visu ir līdz pēdējam izdomājis un izkalkulējis. Vārds pa vārdam, līdz notikumi vairs nau apturami un pāri lasītājam gāžas vesela vārdu lavīna. Atvilkt elpu nau laika. Varoņi runā kā dzīvē – smalka terminoloģija mijas ar žargonu, un tas vis ir pierakstīc fonētiski. Romānā autors realizējis savu vēlmi parādīt kā ikdienas franču valoda strauji nomāc raxtīto pareizo franču valodu. Reimons Keno vispār ir slavens ar saviem daudzveidīgajiem praktiskajiem experimentiem literatūrā. Tulkotājs ir feini pastrādājis, pārnesot franču valodas ačgārnības uz latviešu. Man tik labi nesanāk, bet, ja domājat, ka essu pēkšņi sajukusi, rakstot te ar tik daudz kļūdām, tad tas tā nau. Tas ir mans mēģinājums parādīt, kāds ir Keno texc.

Es nesmējos un Zazī rupjības mani kaitināja, tomēr romāns patika tās karnevāla sajūtas un valodas spēļu dēļ. Pēc laika pat varētu pārlasīt. Reizēm var kaukas nepatikt grāmatā, tomēr pēc izlasīšanas paliek sajūta, ka izlasīc labs un kvalitatīvs darbs. “Zazī un metro” tāds ir. Ņemiet unlasietunlasietunlasiet…..

Vērtējums: 4/5