Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves. Keita AtkinsoneZvaigzne ABC 2015. gads, 494 lpp.

Ieguvusi pasaules slavu, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” viennozīmīgi ir viena no labākajām šogad latviski izdotajām grāmatām. Inteliģents, uzmanīgs, dziļš un ļoti prasmīgs vēstījums par kādu dzīvi un veselu laikmetu.

Ursula piedzimst, nomirst, piedzimst atkal, lai mēģinātu dzīvot vēlreiz. Pēc daudziem mēģinājumiem viņai izdodas nodzīvot līdz pensijai, bet var pieņemt, ka šī dzīve tomēr nav bijusi perfekta un viņa sāk dzīvot vēlreiz. Vienā no dzīvēm Ursula atceras, kas bija iepriekšējā un mēģina izmainīt vēstures gaitu. Katra Ursulas dzīve ir gandrīz tāda pati, tomēr viņai atliek vien izšķirošā brīdī rīkoties savādāk un viss mainās. Visi šie brīži ir kā tādas dzīves krustceles. Iesi pa labi, izkritīsi pa logu, iesi pa kreisi – sabombardēs tavu māju. “Dzīve pēc dzīves” var nosaukt par autores eksperimentu – cik dažādas dzīves iespējamas noteikta rakstura cilvēkam noteiktos apstākļos.

Lasot Ursulas daudzās dzīves, nāk prātā domas par būšanu īstajā laikā un īstajā vietā (vai tieši pretēji), intuīciju un kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka mēs katrs savu reizi esam domājuši par to, kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Tomēr paši no sevis aizbēgt nevaram, tāpēc arī Ursulas dzīves ir atšķirīgas tikai līdz zināmai robežai.

Autore daudzas reizes spēlējas ar Ursulas dzīvi, bet tas nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Katru reizi ir citas detaļas, citi uzsvari, atklājas jaunas nianses. Caur Ursulas dzīvi tiek pastāstīts par daudziem citiem likteņiem 20. gadsimtā. Kā tika laisti pasaulē bērni, kāds bija karš, sadzīve turīgā lauku mājā un Londonas daudzdzīvokļu namos, nacisma uzplaukums Vācijā, Londonas bombardēšana un daudzas citas lietas. Visi, pat fona varoņi, ir pilnasinīgas, dzīvas būtnes, kuru raksturi tiek uzburti caur viņu rīcību. Atkinsone ir ļoti, ļoti meistarīga stāstītāja. Romāns ir sarakstīts skaistā literārā valodā un viegli lasāms, kam savs nopelns ir arī burvīgajam Silvijas Brices tulkojumam.

Kopumā romāns ir dzīvi apliecinošs un tajā pašā laikā nomācošs. Bezgalīgs vāveres ritenis un tik daudz dažādu iespēju, kā dzīvot, bet beigas tik un tā vienas un tās pašas – nāve. Vai vērts dzīvot, ja mirsim? Ļoti labi uzrakstīts, bet visu to nāvju, līķu, kara vienā brīdī man personīgi palika par daudz un sajūsma sašļuka kā pārdurts balons. Vai iespējams nodzīvot pareizi? Atkinsone piedāvā scenārijus, bet atbildes jāatrod mums pašiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

6 thoughts on “Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

    • MAITEKĻI! Domā to vietu, kur viņa saka “Bet iedomājies, cik viss būtu citādi” un tad turpina? Varbūt, ka ir bijis arī tāds variants, tikai autore to neizstāsta, viss apraujas brīdī, kad viņa izvelk ieroci, lai šautu un viņa atkal piedzimst no jauna. Mēs tā arī paliekam neziņā, vai viņa paspēj Hitleru nogalināt.
      BET, varbūt viņa līdz tam jau ir pakļāvusies Hitlera harismai un izvelk ieroci pret kādu citu? Kā Tu saproti šo epizodi?

      Like

  1. Karš- tas ir saprotami- karam ir daudz iespēju, bet tā Spāņu gripa gan bija neatlaidīga.
    Varētu iedomāties, ka pastāv kaut kāda nolemtība- cilvēkam dzīves laikā jāveic noteikts uzdevums un, kamēr tas nav izpildīts, jāatgriežas atkal un atkal. Tas vēl izklausītos kaut cik pieņemami, ja tā tiktu novērstas negadījumu letālās sekas bērnībā/jaunībā, bet ja tu, cilvēks, nodzīvo līdz sirmam vecumam, bet pēc tam izrādās, ka jāsāk atkal viss no gala… brr. Ja vēl padomā, ka katra atdzimšana, visticamāk, radīja jaunu paralēlo pasauli…Un ja vēl padomā, ka ne jau Ursula ir vienīgā, kas atdzimst- kāpēc gan lai viņa būtu tāds izņēmums? Un kā lai saprot, kas bija uzdevums? Nogalināt Hitleru? Varbūt kādā pasaulē tas ir noticis, bet vai tur tagad ir labāk? Sekas tādiem lielizmēra darbiem var paskatīties pie Kinga- Kenedija glābšanas misijā. Varbūt uzdevums bija izglābt Nensiju? Vai varbūt kaut kāds komplekss- izdarīt to UN to, UN to, UN vēl to…
    Interesanti, ko Ursula dara tagad?

    Like

    • Es sapratu tā, ka vienā no tām dzīvēm viņa nogalināja vai gandrīz nogalināja Hitleru. Katrā ziņā, viņa gribēja to izdarīt.
      Tīri tehniski vienu brīdi apsvēru, kas notiek ar pārējiem cilvēkiem, kad Ursula katru reizi piedzimst no jauna un beigās paliku pie tā, ka šī problēma neietilpst autores teksa vingrinājumos. Vai arī ir tā, kā Tu saki – katru reizi jauna paralēlā pasaule.

      Like

      • Redz, ja tā darbību secība bija- Ursula izvelk ieroci, nospiež mēlīti, viens šāviens, tumsa… Tumsa visos stāstiņos iestājas tad, kad Ursula mirst. Šāviens ir viens un viņa pati ir nospiedusi mēlīti. Un tumsa. Uz ko tad viņa šāva? Secinājums uzprasās, bet tas nu būtu pilnīgi neloģiski pēc visas stāstījuma gaitas visās dzīves versijās. Ja nu vienīgi citi šāvieni paliek aizkadrā- kā saka, savu lodi nedzird.
        Starp citu, šitādas paralēlās pasaules ir uzbūvējis Saimaks. Lasīju krievu tulkojumā, nosaukums bija “Gredzens ap sauli” (Koļco vokrug solnca). Ideja tāda, ka mūsu aktuālajai Zemei seko virtene tādu pašu ar mazītiņu nobīdi laikā. Ja labi koncentrējas, var pārlekt no vienas uz otru, un katrā kaut kas ir drusku citādāks.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s