Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

Zvaigzne ABC 2015. gads, 494 lpp.

Ieguvusi pasaules slavu, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” viennozīmīgi ir viena no labākajām šogad latviski izdotajām grāmatām. Inteliģents, uzmanīgs, dziļš un ļoti prasmīgs vēstījums par kādu dzīvi un veselu laikmetu.

Ursula piedzimst, nomirst, piedzimst atkal, lai mēģinātu dzīvot vēlreiz. Pēc daudziem mēģinājumiem viņai izdodas nodzīvot līdz pensijai, bet var pieņemt, ka šī dzīve tomēr nav bijusi perfekta un viņa sāk dzīvot vēlreiz. Vienā no dzīvēm Ursula atceras, kas bija iepriekšējā un mēģina izmainīt vēstures gaitu. Katra Ursulas dzīve ir gandrīz tāda pati, tomēr viņai atliek vien izšķirošā brīdī rīkoties savādāk un viss mainās. Visi šie brīži ir kā tādas dzīves krustceles. Iesi pa labi, izkritīsi pa logu, iesi pa kreisi – sabombardēs tavu māju. “Dzīve pēc dzīves” var nosaukt par autores eksperimentu – cik dažādas dzīves iespējamas noteikta rakstura cilvēkam noteiktos apstākļos.

Lasot Ursulas daudzās dzīves, nāk prātā domas par būšanu īstajā laikā un īstajā vietā (vai tieši pretēji), intuīciju un kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka mēs katrs savu reizi esam domājuši par to, kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Tomēr paši no sevis aizbēgt nevaram, tāpēc arī Ursulas dzīves ir atšķirīgas tikai līdz zināmai robežai.

Autore daudzas reizes spēlējas ar Ursulas dzīvi, bet tas nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Katru reizi ir citas detaļas, citi uzsvari, atklājas jaunas nianses. Caur Ursulas dzīvi tiek pastāstīts par daudziem citiem likteņiem 20. gadsimtā. Kā tika laisti pasaulē bērni, kāds bija karš, sadzīve turīgā lauku mājā un Londonas daudzdzīvokļu namos, nacisma uzplaukums Vācijā, Londonas bombardēšana un daudzas citas lietas. Visi, pat fona varoņi, ir pilnasinīgas, dzīvas būtnes, kuru raksturi tiek uzburti caur viņu rīcību. Atkinsone ir ļoti, ļoti meistarīga stāstītāja. Romāns ir sarakstīts skaistā literārā valodā un viegli lasāms, kam savs nopelns ir arī burvīgajam Silvijas Brices tulkojumam.

Kopumā romāns ir dzīvi apliecinošs un tajā pašā laikā nomācošs. Bezgalīgs vāveres ritenis un tik daudz dažādu iespēju, kā dzīvot, bet beigas tik un tā vienas un tās pašas – nāve. Vai vērts dzīvot, ja mirsim? Ļoti labi uzrakstīts, bet visu to nāvju, līķu, kara vienā brīdī man personīgi palika par daudz un sajūsma sašļuka kā pārdurts balons. Vai iespējams nodzīvot pareizi? Atkinsone piedāvā scenārijus, bet atbildes jāatrod mums pašiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Čaklais. Vācietis. Ziedonis

Septembrī visi par dzeju vien runā. Parunāšu es arī, jo izlasīju trīs dzejas krājumus, vienu par otru labāku. Tā pavisam vienkārši, jo sen pagājis tas laiks, kad literatūras stundās pratu izķidāt dzeju metaforās, simbolos, kompozīcijā un panta formās.

Pirmdiena. Māris Čaklais

Latvijas Valsts Izdevniecība 1965. gads, 63 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1965. gads

Reizēm rakstnieks vai dzejnieks jau ar savu pirmo darbu uzmirdz kā spoža zvaigzne. Māra Čaklā debija nav ārkārtēja un atšķirīga. Par “Pirmdienu” tā vien gribas teikt – “pirmie kucēni jāslīcina”. Priekšvārdā teikts, ka vadmotīvs ir ceļš un izaugsme. Jā, kaut kas tur ir, bet tāpat tur ir politiskas ievirzes veltījumi, vispārīgas atziņas par laika un dzīves ritumu, nakts, lietus un mazliet mīlestības. Pārsvarā Čaklais raksta par dabu un laika neapturamo plūdumu. Daži dzejoļi par rudeni bija tiešām smeldzīgi un skaisti, piemēram, “Rudens naktī”:

Stāsti par visu, kas mainās un plūst.
Tikai par ziemu vēl nestāsti, nakts!
Saka –
No putniem, kas paliek pie mums,
Tikai katrs desmitais izdzīvojot.
Nestāsti mums vēl par ziemu, nakts!

Kopumā krājums atstāja tādu literārā pulciņa dalībnieka centienu iespaidu. Sirsnīgi, bet dvēseles stīgas neaizskar. Vērtējums: 2/5

Krāces apiet nav laika. Ojārs Vācietis

Latvijas Valsts Izdevniecība 1960. gads, 173 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1960. gads

Ojāra Vācieša dzeja man iesita dūri pakrūtē un lika izraudāt visas pasaules skumjas. Neko tādu es negaidīju. Sāku raudāt, lasot fantastiski smeldzīgos veltījumus mātei, šņukstēju par aizliegtās mīlestības un vientulības tēmu, apraudājos vēlreiz par kara zirgiem kapsētā, kuri atkal grib skriet, un izraudāju sirdi par “Sniegputenī”. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet lai. Man ir sirds, es jūtu un nevēlos savādāk. Ja saturs būtu viendabīgāks, “Krāces apiet nav laika” būtu lielisks dzejas krājums. Vācietis skaisti raksta par pilsētu un cilvēkiem tajā, par darbu un zemes skaistumu, jūtām, Gauju, cilvēka dzīves ceļu, izturību, taisnīgumu, vientulību. Diemžēl viņš raksta arī par “cīņu un uzvaru sarkanām dziesmām”, šķiras sirdsapziņu un tamlīdzīgām politiskām atraugām (to nav daudz un klaji slavinoši, tomēr bendē labo iespaidu). Ironiski, ka ideoloģiskās ievirzes “Vēstules skolotājam” pamācību derētu atcerēties arī šobrīd:

Ja mums kāds priekšā melu vārdus nes,
Tad jāiemācās saukt no vietām: “Melo!”
Un nepētīt, kas stāv uz tribīnes.

Ja neskaita politisko nodevu dzejoļus, visi pārējie stāv pāri laikam un telpai, ir baudāmi un aktuāli arī šobrīd. Vērtējums: 3,5/5

Kā svece deg. Imants Ziedonis

Izdevniecība “Liesma” 1971. gads, 150 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1971. gads

No visiem trim, šis dzejas krājums ir smalkākais, intelektuālākais un filosofiskākais. Krājumā apkopota dzeja no 1967. līdz 1970. gadam, padomāts par struktūru, jūtama vienota tēma nodaļās. Ir nodaļas, ko varētu dēvēt par tautas sirdsapziņu un ētikas kodeksu, ir mazliet personīgāka dzeja, ir humorīgas blēņu dziesmas. Visu krājumu caurstrāvo doma par to, kā dzīvojam un kas pēc mums paliks. Ziedoņa dzeja nesit pakrūtē, bet lien tevī, urķējas un meklē, cik balta tava sirds un ar kādu muti maizi ēdi. Varbūt tas ir viņa dzejas lielākais spēks – runājot par mazo, ikdienišķo un personīgo, vienlaicīgi spēt runāt par lielo un visiem svarīgo. Runāt tā, ka apstājies, ieklausies, pārlasi un pārdomā. Pat personīgā dzejolī par to, kā dzejnieks iet uz Raganu pirtiņā pērties, ir iepīta filosofiski dziļa doma.

Un domāju: zemē mūs apraks. Tā būs.
Kā milzīgā lielā traukā.
Bet cikiem no mums, kad apraks mūs,
Paliks bārda laukā?

Imant, dusi mierīgs, tava bārda aug un zaļo. “Kā svece deg” – skaista dzeja, skaists dzejas krājums. Par vieglumu un par smagumu kā tikai Ziedonis prot. Vērtējums: 4,5/5

Leksikons. Makss Berijs

Prometejs 2015. gads, 416 lpp.

Pastāv dažādi mīti un leģendas par valodu un vārdiem. Makss Berijs ir virtuozi izmantojis ideju par vārdu spēku, lai radītu aizraujošu psiholoģisko trilleri ar zinātniskās fantastikas un lingvistikas piedevu. Grāmatas anotācija izklausījās tik intriģējoša, ka “Leksikonu” gaidīju kā Ziemassvētkus. Nu labi, būsim godīgi, visas Prometeja izdotās grāmatas gaidu pat vairāk kā Ziemassvētkus, bet ne tur tā sāls.

“Leksikons” ir atjautīgi uzkonstruēts romāns, kurš sākas spraigi un īpaši nepalēnina gaitu līdz pat beigām. Dažās nodaļās galvenie varoņi ir atmiņu zaudējušais Vils un bijušais dzejnieks Eliots, citās topošā dzejniece Emīlija. Vēl ir fragmenti no interneta resursiem un fiktīviem ziņojumiem, kas tā vai citādi saistīti ar romānā notiekošo un mudina domāt, kā mediji un varas iestādes manipulē ar informāciju. Kāds bēg, kāds dzenas pakaļ un lasītājam pamazām pašam jāsalipina kopā puzles gabaliņi, lai saprastu, kas notiek un kāpēc notiek. O, tas ir lieliski! Vēl lieliskāka ir apjausma, ka viss nav gluži tā kā izskatās. Izsakos mīklaini, bet baidos atklāt pārāk daudz. Interesanti arī tas, ka Organizācijas dalībniekiem visiem tiek doti reālu rakstnieku un dzejnieku pseidonīmi. Vai autors ar to dod kādu papildus mājienu? Diemžēl neesmu lasījusi ne Eliotu, ne Jeitsu, ne Vulfu, un tāpēc šo mīklas slāni neatrisināju.

Manuprāt, romāns ļoti labi balansē uz realitātes (ar to es domāju mūsdienu pasauli) un zinātniskās fantastikas robežas, tāpēc varētu patikt arī tiem, kuri šī žanra darbus nelasa. Darbība risinās ne pārāk tālā nākotnē ASV un Austrālijā. Pasaulē, kur vārdi ir ieroči. Datu vākšana, segmentēšana un cilvēku profilu izziņa sasniegusi tādu līmeni, ka atliek vien precīzi noteikt indivīda segmentu, pateikt attiecīgos atslēgas vārdus un šis cilvēks darīs visu, ko vēlies. Izklausās fantastiski? Nemaz nē, ja to neuztver burtiski. Man tas izskatās pēc vienkārši krietni saasinātas mūsdienu mārketinga, socioloģijas, psiholoģijas un politisko manipulāciju pasaules. Palasiet kaut vai “Ieraduma spēku”. Ja klāt vēl piemet neirolingvistisko programmēšanu (ņemiet vērā, ka autora versija par šo tēmu ir izdomāta), tad paliek baisi, bet aizraujoši.

Autors nav radījis mīlamus varoņus, tomēr kādā brīdī sāku just līdzi gan Vilam, gan Eliotam un, jo īpaši, Emīlijai. Patīkami, ka šoreiz stiprā un drosmīgā varoņa lomā ir sieviete, kamēr Vils lielākoties uzvedas kā lupata. Jā, viņš mani tracināja, tomēr tā ir tikai mana problēma un tur ir viens dikti interesants psiholoģisks aspekts, kas atklājas grāmatas beigās.

Makss Berijs raksta īsi, koncentrēti, bez plašiem aprakstiem, tomēr kaut kā pamanās uzburt gandrīz taustāmu vidi. Vienīgais, kas man nepatika – pāris Holivudas bojeviku cienīgas ainas, kurās varoņi pļāpā tā vietā, lai rīkotos, un tas nebeidzas īpaši labi. Vēl man ir pāris jautājumu par beigu pavērsienu, bet varbūt kaut ko palaidu garām. Man vienkārši gribas zināt visu līdz pēdējam sīkumam, kas gadās, ja sižets mani nelaiž vaļā arī pēc grāmatas izlasīšanas.

“Leksikons” ir smalks brīdinājums nākotnei un liek aizdomāties, cik lielu varu ieliekam svešās rokās, bieži vien neapzināti sniedzot informāciju par sevi. Ja nu Facebook anketa, lai noskaidrotu, kurš “Game of Thrones” varonis tu esi, nemaz nav tik nevainīga? Šitā var iedzīvoties paranojā. Silti iesaku “Leksikonu” inteliģentu trilleru vai konspirācijas teoriju cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.