Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves. Keita AtkinsoneZvaigzne ABC 2015. gads, 494 lpp.

Ieguvusi pasaules slavu, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” viennozīmīgi ir viena no labākajām šogad latviski izdotajām grāmatām. Inteliģents, uzmanīgs, dziļš un ļoti prasmīgs vēstījums par kādu dzīvi un veselu laikmetu.

Ursula piedzimst, nomirst, piedzimst atkal, lai mēģinātu dzīvot vēlreiz. Pēc daudziem mēģinājumiem viņai izdodas nodzīvot līdz pensijai, bet var pieņemt, ka šī dzīve tomēr nav bijusi perfekta un viņa sāk dzīvot vēlreiz. Vienā no dzīvēm Ursula atceras, kas bija iepriekšējā un mēģina izmainīt vēstures gaitu. Katra Ursulas dzīve ir gandrīz tāda pati, tomēr viņai atliek vien izšķirošā brīdī rīkoties savādāk un viss mainās. Visi šie brīži ir kā tādas dzīves krustceles. Iesi pa labi, izkritīsi pa logu, iesi pa kreisi – sabombardēs tavu māju. “Dzīve pēc dzīves” var nosaukt par autores eksperimentu – cik dažādas dzīves iespējamas noteikta rakstura cilvēkam noteiktos apstākļos.

Lasot Ursulas daudzās dzīves, nāk prātā domas par būšanu īstajā laikā un īstajā vietā (vai tieši pretēji), intuīciju un kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka mēs katrs savu reizi esam domājuši par to, kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Tomēr paši no sevis aizbēgt nevaram, tāpēc arī Ursulas dzīves ir atšķirīgas tikai līdz zināmai robežai.

Autore daudzas reizes spēlējas ar Ursulas dzīvi, bet tas nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Katru reizi ir citas detaļas, citi uzsvari, atklājas jaunas nianses. Caur Ursulas dzīvi tiek pastāstīts par daudziem citiem likteņiem 20. gadsimtā. Kā tika laisti pasaulē bērni, kāds bija karš, sadzīve turīgā lauku mājā un Londonas daudzdzīvokļu namos, nacisma uzplaukums Vācijā, Londonas bombardēšana un daudzas citas lietas. Visi, pat fona varoņi, ir pilnasinīgas, dzīvas būtnes, kuru raksturi tiek uzburti caur viņu rīcību. Atkinsone ir ļoti, ļoti meistarīga stāstītāja. Romāns ir sarakstīts skaistā literārā valodā un viegli lasāms, kam savs nopelns ir arī burvīgajam Silvijas Brices tulkojumam.

Kopumā romāns ir dzīvi apliecinošs un tajā pašā laikā nomācošs. Bezgalīgs vāveres ritenis un tik daudz dažādu iespēju, kā dzīvot, bet beigas tik un tā vienas un tās pašas – nāve. Vai vērts dzīvot, ja mirsim? Ļoti labi uzrakstīts, bet visu to nāvju, līķu, kara vienā brīdī man personīgi palika par daudz un sajūsma sašļuka kā pārdurts balons. Vai iespējams nodzīvot pareizi? Atkinsone piedāvā scenārijus, bet atbildes jāatrod mums pašiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Čaklais. Vācietis. Ziedonis

Septembrī visi par dzeju vien runā. Parunāšu es arī, jo izlasīju trīs dzejas krājumus, vienu par otru labāku. Tā pavisam vienkārši, jo sen pagājis tas laiks, kad literatūras stundās pratu izķidāt dzeju metaforās, simbolos, kompozīcijā un panta formās.

Pirmdiena. Māris ČaklaisPirmdiena. Māris Čaklais

Latvijas Valsts Izdevniecība 1965. gads, 63 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1965. gads

Reizēm rakstnieks vai dzejnieks jau ar savu pirmo darbu uzmirdz kā spoža zvaigzne. Māra Čaklā debija nav ārkārtēja un atšķirīga. Par “Pirmdienu” tā vien gribas teikt – “pirmie kucēni jāslīcina”. Priekšvārdā teikts, ka vadmotīvs ir ceļš un izaugsme. Jā, kaut kas tur ir, bet tāpat tur ir politiskas ievirzes veltījumi, vispārīgas atziņas par laika un dzīves ritumu, nakts, lietus un mazliet mīlestības. Pārsvarā Čaklais raksta par dabu un laika neapturamo plūdumu. Daži dzejoļi par rudeni bija tiešām smeldzīgi un skaisti, piemēram, “Rudens naktī”:

Stāsti par visu, kas mainās un plūst.
Tikai par ziemu vēl nestāsti, nakts!
Saka –
No putniem, kas paliek pie mums,
Tikai katrs desmitais izdzīvojot.
Nestāsti mums vēl par ziemu, nakts!

Kopumā krājums atstāja tādu literārā pulciņa dalībnieka centienu iespaidu. Sirsnīgi, bet dvēseles stīgas neaizskar. Vērtējums: 2/5

Krāces apiet nav laika. Ojārs VācietisKrāces apiet nav laika. Ojārs Vācietis

Latvijas Valsts Izdevniecība 1960. gads, 173 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1960. gads

Ojāra Vācieša dzeja man iesita dūri pakrūtē un lika izraudāt visas pasaules skumjas. Neko tādu es negaidīju. Sāku raudāt, lasot fantastiski smeldzīgos veltījumus mātei, šņukstēju par aizliegtās mīlestības un vientulības tēmu, apraudājos vēlreiz par kara zirgiem kapsētā, kuri atkal grib skriet, un izraudāju sirdi par “Sniegputenī”. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet lai. Man ir sirds, es jūtu un nevēlos savādāk. Ja saturs būtu viendabīgāks, “Krāces apiet nav laika” būtu lielisks dzejas krājums. Vācietis skaisti raksta par pilsētu un cilvēkiem tajā, par darbu un zemes skaistumu, jūtām, Gauju, cilvēka dzīves ceļu, izturību, taisnīgumu, vientulību. Diemžēl viņš raksta arī par “cīņu un uzvaru sarkanām dziesmām”, šķiras sirdsapziņu un tamlīdzīgām politiskām atraugām (to nav daudz un klaji slavinoši, tomēr bendē labo iespaidu). Ironiski, ka ideoloģiskās ievirzes “Vēstules skolotājam” pamācību derētu atcerēties arī šobrīd:

Ja mums kāds priekšā melu vārdus nes,
Tad jāiemācās saukt no vietām: “Melo!”
Un nepētīt, kas stāv uz tribīnes.

Ja neskaita politisko nodevu dzejoļus, visi pārējie stāv pāri laikam un telpai, ir baudāmi un aktuāli arī šobrīd. Vērtējums: 3,5/5

Kā svece deg. Imants ZiedonisKā svece deg. Imants Ziedonis

Izdevniecība “Liesma” 1971. gads, 150 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1971. gads

No visiem trim, šis dzejas krājums ir smalkākais, intelektuālākais un filosofiskākais. Krājumā apkopota dzeja no 1967. līdz 1970. gadam, padomāts par struktūru, jūtama vienota tēma nodaļās. Ir nodaļas, ko varētu dēvēt par tautas sirdsapziņu un ētikas kodeksu, ir mazliet personīgāka dzeja, ir humorīgas blēņu dziesmas. Visu krājumu caurstrāvo doma par to, kā dzīvojam un kas pēc mums paliks. Ziedoņa dzeja nesit pakrūtē, bet lien tevī, urķējas un meklē, cik balta tava sirds un ar kādu muti maizi ēdi. Varbūt tas ir viņa dzejas lielākais spēks – runājot par mazo, ikdienišķo un personīgo, vienlaicīgi spēt runāt par lielo un visiem svarīgo. Runāt tā, ka apstājies, ieklausies, pārlasi un pārdomā. Pat personīgā dzejolī par to, kā dzejnieks iet uz Raganu pirtiņā pērties, ir iepīta filosofiski dziļa doma.

Un domāju: zemē mūs apraks. Tā būs.
Kā milzīgā lielā traukā.
Bet cikiem no mums, kad apraks mūs,
Paliks bārda laukā?

Imant, dusi mierīgs, tava bārda aug un zaļo. “Kā svece deg” – skaista dzeja, skaists dzejas krājums. Par vieglumu un par smagumu kā tikai Ziedonis prot. Vērtējums: 4,5/5

Leksikons. Makss Berijs

Leksikons. Makss BerijsPrometejs 2015. gads, 416 lpp.

Pastāv dažādi mīti un leģendas par valodu un vārdiem. Makss Berijs ir virtuozi izmantojis ideju par vārdu spēku, lai radītu aizraujošu psiholoģisko trilleri ar zinātniskās fantastikas un lingvistikas piedevu. Grāmatas anotācija izklausījās tik intriģējoša, ka “Leksikonu” gaidīju kā Ziemassvētkus. Nu labi, būsim godīgi, visas Prometeja izdotās grāmatas gaidu pat vairāk kā Ziemassvētkus, bet ne tur tā sāls.

“Leksikons” ir atjautīgi uzkonstruēts romāns, kurš sākas spraigi un īpaši nepalēnina gaitu līdz pat beigām. Dažās nodaļās galvenie varoņi ir atmiņu zaudējušais Vils un bijušais dzejnieks Eliots, citās topošā dzejniece Emīlija. Vēl ir fragmenti no interneta resursiem un fiktīviem ziņojumiem, kas tā vai citādi saistīti ar romānā notiekošo un mudina domāt, kā mediji un varas iestādes manipulē ar informāciju. Kāds bēg, kāds dzenas pakaļ un lasītājam pamazām pašam jāsalipina kopā puzles gabaliņi, lai saprastu, kas notiek un kāpēc notiek. O, tas ir lieliski! Vēl lieliskāka ir apjausma, ka viss nav gluži tā kā izskatās. Izsakos mīklaini, bet baidos atklāt pārāk daudz. Interesanti arī tas, ka Organizācijas dalībniekiem visiem tiek doti reālu rakstnieku un dzejnieku pseidonīmi. Vai autors ar to dod kādu papildus mājienu? Diemžēl neesmu lasījusi ne Eliotu, ne Jeitsu, ne Vulfu, un tāpēc šo mīklas slāni neatrisināju.

Manuprāt, romāns ļoti labi balansē uz realitātes (ar to es domāju mūsdienu pasauli) un zinātniskās fantastikas robežas, tāpēc varētu patikt arī tiem, kuri šī žanra darbus nelasa. Darbība risinās ne pārāk tālā nākotnē ASV un Austrālijā. Pasaulē, kur vārdi ir ieroči. Datu vākšana, segmentēšana un cilvēku profilu izziņa sasniegusi tādu līmeni, ka atliek vien precīzi noteikt indivīda segmentu, pateikt attiecīgos atslēgas vārdus un šis cilvēks darīs visu, ko vēlies. Izklausās fantastiski? Nemaz nē, ja to neuztver burtiski. Man tas izskatās pēc vienkārši krietni saasinātas mūsdienu mārketinga, socioloģijas, psiholoģijas un politisko manipulāciju pasaules. Palasiet kaut vai “Ieraduma spēku”. Ja klāt vēl piemet neirolingvistisko programmēšanu (ņemiet vērā, ka autora versija par šo tēmu ir izdomāta), tad paliek baisi, bet aizraujoši.

Autors nav radījis mīlamus varoņus, tomēr kādā brīdī sāku just līdzi gan Vilam, gan Eliotam un, jo īpaši, Emīlijai. Patīkami, ka šoreiz stiprā un drosmīgā varoņa lomā ir sieviete, kamēr Vils lielākoties uzvedas kā lupata. Jā, viņš mani tracināja, tomēr tā ir tikai mana problēma un tur ir viens dikti interesants psiholoģisks aspekts, kas atklājas grāmatas beigās.

Makss Berijs raksta īsi, koncentrēti, bez plašiem aprakstiem, tomēr kaut kā pamanās uzburt gandrīz taustāmu vidi. Vienīgais, kas man nepatika – pāris Holivudas bojeviku cienīgas ainas, kurās varoņi pļāpā tā vietā, lai rīkotos, un tas nebeidzas īpaši labi. Vēl man ir pāris jautājumu par beigu pavērsienu, bet varbūt kaut ko palaidu garām. Man vienkārši gribas zināt visu līdz pēdējam sīkumam, kas gadās, ja sižets mani nelaiž vaļā arī pēc grāmatas izlasīšanas.

“Leksikons” ir smalks brīdinājums nākotnei un liek aizdomāties, cik lielu varu ieliekam svešās rokās, bieži vien neapzināti sniedzot informāciju par sevi. Ja nu Facebook anketa, lai noskaidrotu, kurš “Game of Thrones” varonis tu esi, nemaz nav tik nevainīga? Šitā var iedzīvoties paranojā. Silti iesaku “Leksikonu” inteliģentu trilleru vai konspirācijas teoriju cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Papīra sapņi. Rūta Šepetis

papīra sapņiZvaigzne ABC 2015. gads, 328 lpp.

Kādā istabiņā virs grāmatveikala mīt Džosija Morēna, kura būtu parasta jauna meitene, ja vien… nebūtu vietējā bordeļa prostitūtas meita. Džosija vēlas kaut ko vairāk, nekā spēj sniegt šī pilsēta un lolo sapņus par šķietami pašsaprotamām lietām – izglītību, draudzību un mīlestību. Taču savādi notikumi satricina viņas dzīvi un izaicina viņas sirdsapziņu. Pilsētā ierodas kāds gangsteris. Tiek nogalināts kāds vīrietis. Un Džosijai jāpieņem lēmumi, kas ietekmēs viņas likteni. (no oficiālās anotācijas)

Pēc dažām grāmatām, kuru lasīšana prasīja zināmu piepūli, “Papīra sapņiem” lidoju cauri kā pieneņpūka vējā. Rūta Šepetis raksta ļoti patīkami un viegli lasāmi, nespēju atrauties. Tomēr nepārprotiet, sižets nemaz nav tik viegls un salds kā varētu šķist vērtējot grāmatu pēc tās vāka.

Romāna darbība risinās Ņūorleānā 1950. gadā. Dzīvot Franču kvartālā un būt prostitūtas meitai – tas ir kauna zīmogs pierē. Lieki teikt, ka galvenās varones Džosijas dzīve nav nekāda vienkāršā. Varētu jau viegli padoties straumei un iet mātes pēdās, tomēr Džosija nav viņas māte: “Es paceltu brunčus tikai viena iemesla dēļ – lai izvilktu pistoli un iešautu tev galvā”. No rītiem viņa uzkopj Villijas Vudlijas bordeli, pa dienu strādā grāmatu veikalā un krāj naudu, lai tiktu prom. Tik simpātiska ir Džosijas vēlme lemt savu likteni un iegūt izglītību.

Izvēlētā darbības vieta un laiks ir ļoti interesanta un kolorīta. Pat gribējās vairāk vides aprakstu. Tur ir Frenkijs, kurš visu zina, Kokijs pie iespaidīgu automašīnu stūres, prostitūtas un turīgi klienti, Džess ar puķēm uz ielas stūra un visādi tumši darboņi ielās un krogos. Visi romāna varoņi ir izdomāti, lai gan Villijas tēlam autore iedvesmojās no lasītā par pēdējo īsto Ņūorleānas madāmu Norma Wallace. Villija Džosijas dzīvē ir tāds kā labās fejas un ļaunās krustmāmiņas krustojums. Vēl ir grāmatveikala īpašnieks vecais Čārlijs Mārlovs un viņa dēls Patriks. Bez šiem cilvēkiem Džosijai dzīvē klātos krietni grūtāk, jo viņas māti interesē tikai nauda un vīrieši. Mātes tēls ir tik bezsirdīgs, ka gandrīz šķiet pārspīlēts, tomēr ne nereāls.

Ļoti patika vērot Kvartālu un romāna notikumus Džosijas acīm. Viņa ir spēcīga, gudra, lepna un neatlaidīga meitene, kurai grūti nejust līdzi. Mazliet baidījos par viegli ieskicēto mīlestības līniju, kas parādījās romāna vidū, tomēr tā neieguva primāro lomu sižetā un atrisinājās bez pārmērīgām klišejām. Romānā nav pārāk šausmīgu vai neķītru notikumu aprakstu. Varbūt tāpēc, ka Džosijai ir 17 gadu un šo romānu tīri teorētiski var likt young adult plauktā. Mana vienīgā iebilde ir par grāmatas otro daļu – uz beigām sižets tā vienkārši un veikli atrisinās. Biju ļoti iedzīvojusies grāmatā, tāpēc beigas pienāca pārāk ātri, man gribējās vēl.

Autore ir veiksmīgi savijusi kopā vēsturisko romānu, kriminālintrigu, pieaugšanas stāstu un attiecību drāmu, radot aizraujošu romānu, ko grūti nolikt malā. Iesaku ziemas nogurdinātajiem kā patīkamu, bet ne cukurotu stāstu par liktenīgām izvēlēm un neatlaidību.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #1

Par dažām grāmatām nav vēlme vai vajadzība gari izteikties.

dievišķais bārsDievišķais bārs. Toms Jangholms

Juventa 1997. gads, 229 lpp.

Stāsts par garīgos meklējumos un dzīves negācijās iestrēgušu vīrieti Digeru, kurš nonāk Dievišķajā bārā un tur saprot, ko līdz šim ir darījis nepareizi, ievietojams ezotērikas literatūras plauktiņā. Bārā Digers tiek iepazīstināts ar universālajiem principiem – viss ir enerģija, visi enerģijas veidi ir saistīti, domas veido formu un ietekmē procesus utt. Uzreiz laikam jāpasaka, ka es piekrītu dažām ezotērikas idejām, bet es neesmu ezotērikas piekritēja un par to jau sen neinteresējos. Toma Jangholma paustās idejas man šķistu apdomājamas 18 – 20 gadu vecumā, kad izlasīju vienu Lūles Vilmas grāmatu un vēl šo to līdzīgā garā. Tagad tas viss bija tikai diezgan neveiklā un didaktiskā formā pasniegta versija par attiecīgo tēmu. Domāju, ka ezotērikas interesentiem, kuri nav neko daudz lasījuši no attiecīgās literatūras, „Dievišķais bārs” varētu patikt labāk nekā man. Paldies Mēnesmeitēnam par dāvanu, kas man lika „iekāpt” žanrā, kuru praktiski nelasu.

Vērtējums: 1,5/5

 
mafijas menedžerisMafijas menedžeris. Korporatīvā makjavellisma rokasgrāmata. L. Johnsons

Nordik-Tapals 2010. gads, 142 lpp.

Savdabīga un uzjautrinoša grāmata, kuru nopirku kāda cilvēka uzdevumā un man bija pavisam maz laika to izlasīt, tāpēc neko nepierakstīju. Īsumā – kā mafijas vadības metodes var noderēt uzņēmuma pārvaldībā. Izklausās dikti melni, tomēr neceriet tur atrast ieteikumus kā novākt nevajadzīgus cilvēkus, bet, ja vēlies būt „biznesa haizivs” un tādā garā, tad daļa padomu un atziņu ir vērā ņemami un interesanti. Ar atsauksmi vilcinājos pāris gadus, jo visu laiku domāju, ka paņemšu bibliotēkā un pārlasīšu, bet izskatās, ka tas nenotiks tuvākajā nākotnē. Iesaku biznesa studentiem, lielākiem un mazākiem vadītājiem kā alternatīvu mācību literatūru pirms gulētiešanas.

Vērtējums: 4,5/5

 
little brotherLittle Brother. Cory Doctorow

Tor Teen 2008. gads, 382 lpp. Little Brother #1

Pēdējo grāmatu no obligātās literatūras saraksta fantastikas kursā es nespēju nolikt malā, visu laiku spriedze dzina uz priekšu. Es biju sajūsmā. Stāsts vēsta par pavisam netālu nākotni Sanfrancisko, kur galvenais varonis Markuss ar draugiem spēlējot tādu kā virtuālās realitātes/ izdzīvošanas šova spēli nonāk neīstajā vietā neīstajā laikā un iekuļās pamatīgās nepatikšanās. Armija un drošības dienesti, kuri zina visu par visiem, spīdzināšana, gandrīz neierobežotas iespējas sekot katram iedzīvotāju solim…. Dikti izklausās pēc nākamā līmeņa NSA, vai ne? Un mazliet „atsit” Džordža Orvela „1984”. Doktorovam varētu pārmest dažus didaktiskus fragmentus, kuros viņš skaidro ar interneta brīvību un pilsoņu novērošanu saistītus jautājumus, bet viņa stils ir tik vienkāršs un neuzbāzīgs, ka tā drīzāk varētu būt romāna pievienotā vērtība tiem, kuri neko par šīm tēmām nesaprot. Kā zināms Korijs Doktorovs asi iestājas par digitālo brīvību un digitālajām tiesībām, tāpēc loģiski, ka viņa romāni ir par šīm tēmām. 2013.gadā iznāca turpinājums „Homeland” un tiešām nezinu, kāpēc vēl to neesmu dabūjusi un izlasījusi.

Vērtējums: 5/5

 
colour of magicThe Colour of Magic. Terry Pratchett

Corgi 1985. gads, 285 lpp Discworld #1

Tiem, kuri ir pazīstami ar Diskzemi, man nekas nav jāskaidro. Savukārt tiem, kuri nevienu Diskzemes romānu nav lasījuši, man nav ne jausmas kā izskaidrot kas un kāpēc ir tik nenormāli foršs šajā romānā. Sižets īsumā – neizdevies burvis Rincewind tiek piekomandēts par gidu naivam un zinātkāram tūristam Twoflower, kurš kļūst par iemeslu Ankh-Morpork pilsētas nodegšanai un daudziem piedzīvojumiem, kas seko. Pilnīgi traki (labā nozīmē) varoņi un pasaules uzbūve un sarkastisks humors ir galvenās Terija Prečeta daiļrades iezīmes (cik nu varu spriest no viena romāna izlasīšanas). Protams, ka man patika. Labā ziņa – man priekšā vēl 39 Diskzemes grāmatas. Ja spējat iedomāties staigājošu lādi, iedomu pūķus, runājošu zobenu, diska formas pasauli, kuru uz bruņurupuča muguras balsta ziloņi, sēklas, ko sēj šogad, lai tās uzdīgtu pagājušajā gadā un vēl daudz ko citu tikpat savādu, tad šī humora pilnā fantāzija ir domāta jums.

Vērtējums: 4,5/5

“Don`t you understand?” snarled Rincewind. “We are going over the Edge, godsdammit!”

“Can`t we do anything about it?”

“No!”

“Then I can`t see the sense in panicking,” said Twoflower calmly.