Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi. Deivids Mičels

Zvaigzne ABC 2013. gads, 552 lpp.

Dedžimā pie Nagasaki, holandiešu tālākajā tirdzniecības punktā, ierodas jaunais un attapīgais klerks Jākobs de Zūts, lai 5 gados sapelnītu bagātību un iegūtu iecerētās saderinātās roku Holandē. Viņa sākotnējos nolūkus izjauc satikšanās ar ārsta samuraja sakropļoto meitu un Nagasaki maģistrāta vecmāti Orito Aibagavu. Neapdomīgs solis, pārdrošs solījums un sekas daudz ļaunākas kā abi jaunie cilvēki varēja iedomāties.

Deivids Mičels ir slavens ar “Mākoņu atlantu”. Neesmu vēl lasījusi, bet ekranizācija patika, un tas bija viens no pamudinājumiem lasīt viņa jaunāko romānu. Lielāko lomu gan nospēlēja romāna darbības vieta – 1800-to gadu Japāna – un intriģējošā anotācija. Bez tam, romānam ir rudenim ļoti iederīgs nosaukums. Grēks nelasīt.

Manuprāt, ir divu veidu tādi pamatīgi un nopietni vēsturiskie romāni. Viens, kurā vēsturiskie notikumi vairāk kalpo par fonu un priekšplānā ir galveno varoņu dzīves (uzreiz prātā nāk M. Mičelas “Vējiem līdzi”). Otrs, kas aptver gadus, pat kādu vēstures posmu, kur notikumi ir nozīmīgāki par niecīgo varoņu personīgajām dzīvēm.  Lasot “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” radās iespaids, ka šis ir otrā veida romāns, lai gan vienīgais vēsturiski nozīmīgais notikums ir Holandes Austrumindijas kompānijas bankrots un viss pārējais ir viena neprātīga soļa iekustinātu notikumu virkne. Sižets vijas ap holandiešu klerka Jākoba de Zūta un japāņu vecmātes Orito Aibagavas dzīvēm, tomēr šķiet, ka viņi ir tikai bandinieki viltīgā go spēlē. Noteikumi, tradīcijas, ierobežojumi, politiskās un ekonomiskās intrigas, nodevības valda pār viņu dzīvēm un viņu iespējas mainīt notikumu gaitu ir minimālas. Viņi abi būtībā ir cietumnieki, kuru dzīves nosaka spiegi, inspektori, ziņotāji, tulki, maģistrāts un abats Enomoto.

Gribas cerēt, ka Mičels ir pamatīgi izpētījis un akurāti atainojis ne tikai dažas šķebinošās medicīniska satura ainiņas, bet arī Edo ēru Japānā. Dedžima ir mākslīga sala pie Nagasaki, kur holandieši tirgojās no 1641. līdz 1854. gadam. Jākobs de Zūts ierodas holandiešu tālākajā tirdzniecības punktā Dedžimā 1799. gadā, lai kalpotu tur 5 gadus. Katru gadu ierodas viens tirdzniecības kuģis no Batāvijas (tā tolaik sauca Nīderlandi). Tikai daži ārzemnieki noteiktos gadījumos tiek ielaisti Nagasaki, tāpat kā tikai atsevišķi japāņi (tulki, inspektori, pavāri, tirgoņi, prostitūtas u.c.) drīkst apmeklēt Dedžimu. Ja kāds japānis aizbrauc no savas valsts un pēc tam atgriežas, viņu soda ar nāvi. Kristietība ir aizliegta, samuraji vēl tiek cienīti. Visus kontaktus cītīgi uzrauga. Holandieši atklāti nedrīkst mācīties japāņu valodu, tāpat arī draudzība netiek veicināta. Kā izsakās kāds no varoņiem: “Šī zeme negrib, lai to saprot.” Zināju, ka Japānu sauc par “uzlecošās Saules zemi”, bet izrādās, ka japāņi savu zemi sauc arī par “tūkstoš rudeņu zemi”. Poētiski.

Tik aizgrābjošs skaistums, Orito nodomā. Tik klusa vardarbība.

Rets izņēmums ir Aibagavas jaunkundze, kurai maģistrāts atļāvis mācīties pie holandiešu ārsta Marinusa. Uzreiz ir skaidrs, ka ārzemniekam izrādīt interesi par Aibagavas jaunkundzi ir neprāts un pilnīgi neatļauta lieta. Tomēr jaunais, godīgais, mazliet naivais Jākobs iedomājas, ka kaut kādā veidā viņam izdosies pārkāpt tradīciju un aizliegumu mūri un apprecēt Orito. Te nu man jāsaka, ka nevienu brīdi nespēju noticēt Jākoba mīlestībai. Viņš pats iedomājas, ka mīl Orito, bet man tā vairāk izskatījās pēc iekāres, pēc vēlmes iegūt to, ko nevari iegūt. Aizliegtais auglis vienmēr tas saldākais, bet, kad iegūts, tas bieži izrādās rūgts vai ātri apnīkošs. Viņš taču sakās mīlam savu līgavu Annu, bet pāris mēnešus pēc ierašanās Dedžimā jau gatavs līst zem Orito kimono. Bez tam šis visādi citādi apķērīgais puisis vispār nepadomā, kas notiks ar Orito pēc pieciem gadiem, kad viņš varēs doties prom. Sīkais egoists! Orito šajā ziņā ir krietni saprātīgāka un es viņu apbrīnoju par drosmi un izturību.

Lai nu kā, kad Jākobs nedomāja ar otru galu (vai varbūt tieši šīs viņa “paklupšanas” dēļ), man viņš patika tāpat kā patika visi pārējie varoņi viena iemesla pēc – Mičels ir radījis varoņus ar vājībām, kas viņus padara par dzīviem cilvēkiem, nevis marionetēm. Viņi dzer, mīl, krīt izmisumā, slimo, atriebjas, kaujas, ecējas, kasās, lasa utis no matiem, mīž naktspodos, urķē degunus, spekulē, krāpjas, nodod cits citu, bēg, drosmīgi dodas nāvē un dažs pat iedomājas sevi dieva vietā. Īsāk sakot – uzvedas gluži kā dzīvi. Varoņus paspilgtina autora kolorītā valoda un spilgtie epiteti. Piemēram, “Ārī Hrote ir tik šarmants kā sesks, kas sagaida ciemos trusi” vai “mīzalu krāsas rums”. Mičels raksta pamatīgi un vērienīgi, saucot lietas īstajos vārdos un nemēģinot izskaistināt neglīto. Pie viena viņš pamanās radīt japānisku sajūtu. Romānā ir tik daudz detaļu, visu laiku kaut kas notiek un ja pārlēksi pāri dažiem teikumiem, vari palaist garām kārtējo nodevību vai nāvi. Man lasot bija sajūta, ka lapa ir pārbāzta ar tekstu, tāpēc lasīju lēni un ilgi par spīti aizraujošajam sižetam. Vienīgi pārlecu pie beigām vietu uz angļu kuģa, kur autors aizrāvās ar sprediķi (ceru, ka tas man tiks piedots). Tā epizode man personīgi šķita lieka.

Ļoti centos neatklāt būtiskas sižeta detaļas un ceru, ka man tas ir izdevies, tāpēc šeit daudz kas palika nepieminēts. Iesaku kā skaistu dāvanu vēsturisko romānu cienītājiem un citiem lasītmīļiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības