Kāpņu pilsēta. Roberts Džeksons Benets

Kāpņu pilsēta, Roberts Džeksons Benets, Prometejs

Prometejs 2016.gads, 470 lpp. The Divine Cities #1

Par “Kāpņu pilsētas” izdošanu latviski zināju jau labu laiku un tikpat ilgi pacietīgi gaidīju. Tagad varu droši teikt, ka gaidīšana bija tā vērta. Romāns ir lielisks! Ja jums ir patikuši citi “Prometeja” izdevumi, tad noteikti pievērsiet uzmanību šim darbam.

Lai ko es būtu dzirdējusi, lasījusi un iedomājusies, tas noteikti nebija politisku intrigu, kriminālromāna cienīga nozieguma un ļoti savdabīgas vēstures un kultūras sajaukums. Vēsture, mīti, reliģija un valstis izdomātas, klāt piemestas brīnumainas parādības, bet tas viss sakausēts organiski, pasniegts tik viegli rotaļīgā manierē, ka prāts nemitīgi velk paralēles ar mūsu realitātes ģeopolitisko situāciju. Prātā uzplaiksnī te Krievija, te Viduslaiku Eiropa, te arābu valstis, te ASV, vikingi un industriālā revolūcija. Apstulbinoši un apburoši vienlaikus. Neko tādu negaidīju. Es Beneta izdomātajai pasaulei noticēju. Ļoti. Kas īpatnēji – autors izvēlējies tekstam piešķirt slāvisku noti ar varoņu vārdiem un pilsētu nosaukumiem.

“Kāpņu pilsēta” sākas ar diplomātes Šaras Tivani un viņas sekretāra Sigruda ierašanos Kontinenta centrālajā pilsētā Bulikovā, lai painteresētos, kurš un kāpēc nogalinājis profesoru Efremu Pangjui. Profesors bija ieradies no Saipūras pētīt dažādus Kontinenta vēstures dokumentus. Šaras diezgan nevainīgā interese izkustina veselu gadiem slāpēta naida un noslēpumu lavīnu, kas pamatīgi satricina pastāvošo kārtību.

Neiedziļināšos detaļās par Saipūras un Kontinenta attiecībām, tās ir sarežģītas un pilnas ar daudzām neskaidrībām. Patiešām lieliska ir Beneta spēja pasauli ieskicēt un paskaidrot pamazām un nepilnīgi ( tieši tādā veidā visu uzzina grāmatas varoņi), tomēr pilnīgi pietiekoši, lai varētu saprast, nojaust, izsecināt un iztēloties. Viņš pat ir izdomājis dažādus mītus, reliģiskos un vēstures tekstus. Viss ir detalizēti pārdomāts, tikai neatklājas uzreiz. Par Kontinenta vēsturi un lielo notikumu, kas to pamatīgi izmainīja, maz zina pat nopietni vēstures pētnieki tādi kā Efrems un Šara. Loģiski, ka arī lasītāji nav jāpadara viszinoši. Tā ir pasaule, no kuras dievības ir izskaustas, bet kaut kādi dievību radītie brīnumi vēl pastāv, reiz bagāta valsts ir apspiesta un pārvērsta drupās, klimats izmainījies, realitātes var saplūst, un melu ir vairāk kā patiesības. Ļoti jauka vieta.

Negaidīti simpātiski ir galvenie varoņi Šara un Sigruds. Šoreiz iztiekam bez klišejiski izskatīgajiem tēliem un tas ir ļoti atsvaidzinoši. Šara ir maza, tumsnēja, plakana un nēsā brilles. Pēc apraksta spriežot, seksīgākais viņā ir smadzenes. Šara ir riktīgi forša – gudra, patstāvīga, nosvērta un pašpārliecināta sieviete, kura grāmatas beigās zaudē kādu daļu ideālistiska naivuma, kas viņai traucēja saskatīt “lielo bildi”. Sigruds ir milzīgs tēvainis ar vienu aci un rētām klātu ķermeni, kuram ir tikai 2 kaislības – pīpēt un nogalināt. Var nogalināt arī kailām rokām, ja vajag. Protams, grūti savā iztēlē Sigrudu nepielīdzināt kādam vispārējam vikinga tēlam. Riktīgs mīlulītis. Ir dienas, kad es gribētu sev tādu sekretāru. Romāns nelien abu tēlu dvēselēs, tomēr īsumā paskaidro, kas virza viņu motivāciju. Ir tikai viens neliels klupiens Šaras rīcībā, kas lika apšaubīt viņas lielisko spiedzes karjeru. To var uzskatīt par vienīgo sižeta vājo vietu, jo lasītājam pārāk labi redzams tas, ko Šara neierauga, kamēr nav par vēlu. Tajā pašā laikā šis klupiens paver ceļu satraucošam notikumu pavērsienam un kārtējam skaisti asiņainajam slaktiņam.

Lai gan “Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, grāmatas beigas ļauj stāstu uztvert kā atrisinātu un pabeigtu. Nekādu briesmīgu cliffhanger. Vienīgā nelaime – pasaule ir tik interesanta, ka no tās negribas šķirties, tāpēc roka grib stiepties pēc nākamās daļas. Bet tā varbūt ir tikai mana negausība, jo man nepietika ar tām 470 lappusēm. Sen neatceros nevienu romānu, kuru būtu lasījusi ar tādu vieglumu par spīti tam, ka skartas arī smagas un pārdomas raisošas tēmas (reliģiskais fanātisms, korupcija, citādo apspiešana, vēstures manipulēšana utml), kas aktuālas mūsu pasaulē. Asprātīgie dialogi, straujā darbība un īsie apraksti ļauj lidot cauri tekstam. Autora stils un izdoma apvienojumā ar lielisko Viļa Kasima tulkojumu apbur un sajūsmina.

“Kāpņu pilsēta” ir aizraujošs, piedzīvojumiem, noslēpumiem un asinīm šļakstīts romāns, kur daudz kas jums šķitīs aizdomīgi pazīstams un tajā pašā laikā mierinoši svešs, jo tā taču nav mūsu vēsture, nav mūsu pasaule.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Amerikāņu dievi. Nīls Geimens

Zvaigzne ABC 2012.g., e-pub ar Adobe DRM, no 12. septembra būs arī papīra formātā. Ap 600 lpp.

Galvenais varonis, vienkāršs amerikāņu puisis, Ēna tiek ātrāk izlaists no cietuma, lai paspētu uz sievas Loras bērēm. Lidmašīnā viņš iepazīstas ar īpatnēju vīru, kurš sevi dēvē par misteru Trešdienu, kurš Ēnam piedāvā darbu. Pēc neveiksmīga mēģinājuma atkratīties no uzmācīgā vīreļa, Ēna piekrīt strādāt par Trešdienas šoferi un palīgu. Viss kļūst aizvien savādāks pēc Černoboga un trīs māsu apciemojuma. Ēna redz savādus sapņus, uzrodas mirusī Lora, viņš tiek nolaupīts, ar viņu runā televizors, abi ar Trešdienu izkrāpj naudu pie bankas…. Ēnam ļoti gribas izvairīties no nepatikšanām, bet viņš nokļūst pašā nepatikšanu epicentrā. Lai cik neticami viss liktos, atliek vien ticēt. Tuvojas vētra: gaidāma cīņa starp vecajiem un jaunajiem dieviem.

Ļoti grūti uzrakstīt par šo fantasy romānu tā, lai raksts nebūtu pilns ar spoileriem. Man nebija nekāda priekšstata un cerību attiecībā uz “Amerikāņu dieviem”, vienkārši pakļāvos vispārinātiem slavinājumiem. Un jāsaka, ka nenožēloju. Romāns ir lielisks, asprātīgi un veikli uzrakstīts, notikumu pavērsieni pārsteidz. Vienlaikus Geimens liek padomāt par mūsu patērētāj-sabiedrības tukšumu un trulumu. Jaunie dievi jūtas vareni (Pilsēta, interneta, telefona, lielveikalu, tv un citi), tomēr daži jau saprot, ka drīz viņus aizmirsīs, jo vietā nāks vēl kas jaunāks un aizraujošāks. Arī Ēna to iemet viņiem sejā: “šodienas nākotne ir rītdienas pagātne”. To, kas skaitās jaunums šodien, rīt jau tiks aizmirsts: “Mainies vai mirsti, attīstīsies vai iznīksi”.

Šie jaunie, iedomīgie dievi iedomājas esam pārāki par senajiem dieviem, kurus sev līdzi atveda tie, kas ieradās Amerikā.

– Kad cilvēki devās uz Ameriku, paņēma mūs sev līdzi. Atveda mani, Lokiju un Toru, Anansi un Lauvu dievu, tāpat arī leprekonus, koboldus un banšijas….

Senie dievi pamazām tika aizmirsti, bet viņi joprojām dzīvo starp cilvēkiem. Viņi gan neizskatās pēc pārpasaulīgām, mītiskām būtnēm. Parasts večuks, gotu meitene, prostitūta, narkomāns, dzērājs, apglabāšanas kantora darbinieki, kaķis izrādās vienas vai otras tautas sen aizmirsts dievs, dieviete vai kas līdzīgs. Viņi ēd, dzer, pīpē, nodarbojas ar seksu un uzvedas kā jebkurš no mums.

Skatīsimies patiesībai acīs un atzīsim, ka lielas ietekmes mums vairs nav. Kaut ko nočiepjam, paņemam un kaut kā iztiekam, atkailināmies, pārdodam miesu, pārāk daudz dzeram, nosūknējam degvielu, zogam, krāpjamies, eksistējam sabiedrības nomalē. Vecie dievi šeit, jaunajā bezdievju zemē.

Šo fantastisko būtņu cilvēciskums man šķita ļoti aizkustinošs un padarīja šo romānu atšķirīgu no citiem fantasy romāniem. Viss liekas tik normāli, ka pat īpaši nebija jābrīnās par jaunu dīvaiņu parādīšanos. Līdzīgi kā sapnī – tu vienkārši pieņem, ka tā ir jābūt. Bija tikai divas vietas, kas mani pamatīgi pārsteidza. Šī bija viena no tām grāmatām, kuras es vairāk “skatījos” nekā lasīju un aina ar taksometra šoferi ifrītu – džinu un musulmaņu tirgotāju bija, maigi sakot, negaidīta 😀 Otra pārsteidzoša vieta bija grāmatas beigas, kad atklājās patiesie notikumu iemesli. Pašas nozīmīgākās šai romānā ir detaļas. Visa romāna garumā tiek pasviestas informācijas druskas, kas ļauj uzminēt patiesību, lasot es šos sīkumus piefiksēju, tomēr puzli neizdevās salikt līdz pat pašām beigām. Tas priekš manis bija patīkams pārsteigums – nespēt uzminēt notikumu attīstību un iemeslus. Tāda veikla detektīvintriga autoram sanākusi.

Ļoti patika latviskais tulkojums. Lasīt bija viegli, negludumus nejutu. Lasīju ar lielu sajūsmu, tomēr vai šī grāmata iekļūs manu mīļāko grāmatu sarakstā rādīs laiks. Pašlaik ir sajūta, ka “Amerikāņu dievi” lieliski izklaidē, tomēr sirdī uz ilgu laiku neaizķeras. Varbūt tāpēc, ka nebija liela emocionāla līdzpārdzīvojuma. Tomēr nepārprotiet – Ēna man patika, man pret viņu nav nekādu iebildumu.

Noteikti pamēģināšu vēl kādu Geimena grāmatu, jo man patīk viņa spēlēšanās ar fantastiskām lietām.

Vērtējums: 5/5. Iesaku vieglas fantasy un mitoloģijas cienītājiem.