Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children. Ransom Riggs

Quirk 2011. g., 352 lpp. Miss Peregrine #1

Latviski: “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, izdevusi Zvaigzne ABC 2013.g.

Pusaudzim Džeikobam vectēvs Abrahams vienmēr stāstījis fantastiskus stāstus par monstriem un īpašiem bērniem mis Peregrīnes namā uz salas pie Velsas krastiem, kur viņš pavadījis kādu laiku bērnībā līdz 1940. gada septembrim. Vectēvam pat saglabājušās dažas fotogrāfijas no tiem laikiem. Sākumā Džeikobs tic, bet, kļūstot vecākam, šie stāsti aizvien vairāk atgādina pasakas un arī fotogrāfijas šķiet viltotas. Kurš gan spētu ticēt vietai, kas līdzinās paradīzei, kur dzīvo bērni ar neparastām spējām: kāds ir neredzams, kāds ļoti spēcīgs, kāds lido pa gaisu, no kāda lido laukā bites….? Tad kādu dienu vectēvs tiek nogalināts, bet paspēj mazdēlam pateikt, lai viņš obligāti dodas uz mis Peregrīnes māju. Nespējot tikt galā ar piedzīvoto, Džeikobs dodas uz Kairnholmas salu sameklēt mis Peregrīni un bērnus, vai arī beidzot pārliecināties, ka vectēvs visu izdomājis.

Mani pievilināja nosaukums un grāmatas vāks ar drūmo, levitējošo meiteni. Sākums bija labs. Prologs patiesībā bija lielisks un lika man sajūsmā pāršķirt nākošo lapu patīkamās gaidās. Bet tālākajā vīlos. Ideja interesanta par īpašajiem bērniem, laika cilpu un monstriem + piemest antīkas fotogrāfijas stāstījuma ilustrēšanai (piemērs pa kreisi), bet laikam tieši fotogrāfiju dēļ radās iespaids, ka tas viss ir meli, ka rakstnieks čakarē man smadzenes. Ironiski, kad fantāzijai zūd ticamības moments. Tai pašā laikā fotogrāfijas palīdzēja radīt tādu spokainu un šaušalīgu noskaņu. Gaidīju spokus, šausmas, apsēstu māju, ļaunus bērnus. Nu kaut ko tādu. Vismaz grāmatas sākums vedināja domāt par ko tumšu. Piemēram, monstri tika aprakstīti kā salīkuši zombiji, trūdošu miesu, smirdoši, melniem acu dobumiem, ar garām mēlēm mutē. Arī sala bija pietiekoši noslēpumaina un drūma vieta: bez elektrības, miglā tīta, vecu ēku ciemats, lietus, purvs. Atrastā pussabrukusī mis Peregrīnes māja ar tumšu pagrabu, kurā plauktos mēģenēs glabājas orgāni (cilvēku, vai kādi citi) vispār šķita ļoti daudzsološa. Diemžēl tad laikam autors sabijās un viss tālākais ir nenoliedzami interesants, bet daudz mazāk biedējošs. Nav jau slikti, bet varēja sanākt labāk, ja grāmata tiktu rakstīta bez kaut kādas vecuma robežas autora prātā.

Diemžēl arī grāmatas varoņi ir plakanāki par plakanu un prasās pēc uzlabošanas. Džeikobs ir egocentrisks tīnis ar retu spēju (neteikšu kādu), viņa bagātie vecāki nesaprotoši, īpašie bērni vairāk līdzinās statiskām lellēm. Viņu neparastās īpašības ir vienīgais, kas viņus atšķir viens no otra. Nu labi, tas ir YA romāns un nav ko gaidīt pārdomātus, dziļi izstrādātus un sarežģītus tēlus. Neiztikt arī bez romantiskām attiecībām, bez kurām šoreiz gan vajadzēja iztikt, jo Emmai patiesībā ir vismaz 70 gadu un viņa bija iemīlējusies Džeikoba vectēvā…. Par pašu mis Peregrīni gan neko neteikšu, jo viņa ir viens no grāmatas centrālajiem tēliem un pastāstīt par viņu nozīmētu atklāt gandrīz visu stāstu. Tas nebūtu labi.

Fotogrāfijas pašas par sevi man patika. Grāmatas pirmā puse sniedza gaidīto tumšo noskaņu un līdz ar to izpelnās tīri labu kopējo vērtējumu. Arī otrā daļa būtu tīri tā nekas, ja tas būtu atsevišķs stāsts. Laba ideja vājā izpildījumā. Arī Tējtasīte šo grāmatu izlasīja un domā līdzīgi. Mēs abas gaidījām ko citu.

2013. gada pavasarī gaidāms turpinājums. Neesmu pārliecināta, ka lasīšu. Starp citu, ja uztaisīs filmu, tad filma varētu būt labāka par grāmatu.

Vērtējums: 3/5