Ko es skaidri zinu. Opra Vinfrija

Opra Vinfrija, pašpalīdzības grāmataZvaigzne ABC 2016. gads, 217 lpp.

No bibliotēkas līdzi dzejas krājumam paķērās šī grāmata. Opra Vinfrija ir viena no tām slavenībām, kuru kaut kad, kaut kur esmu redzējusi, ļoti virspusēji zinu, bet viņas gaitām līdzi nesekoju. Viņas grāmatu paņēmu ar cerību, ka šis būs spēcīgas sievietes skats uz dzīvi. It kā tā arī ir, tomēr man no tiem amerikāniski ūberoptimistiskajiem iedvesmas tekstiem drusku šķebina, un Opras pļāpāšana ir tieši tāda.

Grāmatā ir apkopoti mazliet koriģēti vairāku gadu garumā rakstīti iedvesmojoši viedokļraksti kādam žurnālam. Esejas sadalītas pa tēmām: prieks, dzīvesprieks, pateicība, iespēja u.c., kurās Opra dalās savās atziņās par to, kur slēpjas laime un apmierinātība ar dzīvi. Protams, tā slēpjas sīkumos un lielā mērā atkarīga no spējas sevi pieņemt un iemīlēt. Oprai tas ilgu laiku neizdodas.

“Ko es skaidri zinu” ir biogrāfisks stāsts, tomēr tas nav dzīves pārstāsts, jo lielākā teksta daļa ir optimistiskas un iedvesmojošas pamācības kā dzīvot un domāt. Opra daudz lasījusi un klausījusies dažādus guru un garīgos līderus, kas stipri atsaucas tajā, ko viņa sludina tālāk. Teksts atstāj arī tādu “redziet, cik es esmu gudra, redziet, cik es esmu laba” iespaidu, bet tā ir tikai mana problēma, ka šie teksta aspekti kaitina.

Tagad skaidri zinu: daļa no šīs grāmatas ir pašapmierināts bla bla bla, daļa garīgi filozofisks bla bla bla, bet ir arī vietas, kas aizķēra un sniedza apdomāšanās vērtas atziņas tieši uz tiem jautājumiem, kas mani pašlaik nomoka. Opra ir ļoti daudz sasniegusi un daudz devusi citiem (pēc viņas vārdiem spriežot), tādā ziņā cepuri nost viņas priekšā. Tomēr viņas skolmeistares stils nešķita simpātisks.

Vērtējums: 2/5

Advertisements

Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Mongolija, dzīvesstāstsZvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5

Maija, Cher Ami! Lelde Stumbre

Maija Silmale, tulkotājaIzdevniecība “Lauku Avīze”, 2017. gads, 254 lpp.

Ko tur liegties, nav vērts, vispirms manu uzmanību piesaistīja skaistais vāks, pēc tam saturs. Tulkotājs jau tomēr parasti paliek literārā darba fonā, dažkārt viņu pat neievēro, tāpēc man, kā grāmatas cienošam cilvēkam, šķita interesanti palasīt par tulkotājas Maijas Silmales dzīvi.

Maijas Silmales vārds līdz šim man bija svešs un jāsaka, ka “Maija, Cher Ami!” noteikti nav tā grāmata, kurā tulkotāju iepazīt privāti. (Un vai tas vispār vajadzīgs?) Lelde Stumbre ir izvēlējusies par Maijas privāto dzīvo rakstīt minimāli un ļoti taktiski. Tomēr top skaidrs kāda viņa bija kā personība: lauzās laukā no padomju dzīves rāmjiem, neiederējās, dedzīgi mīlēja Franciju un franču kultūru, bet nekad dzīvē neieraudzīja Parīzi. Padomju ideoloģija viņu smacēja, dzīve bieži šķita nepanesama un tad vienīgais glābiņš bija literatūra, īpaši tā, ko oficiāli netirgoja.

Caur ieskatu Maijas dzīvē spilgti atklāta viena inteliģences daļa padomju gados – tie, kuri vairāk vai mazāk atklāti dumpojās pret režīmu, brīvdomātāji, aizliegtie un neatzītie dzejnieki, tulkotāji, kas tulkoja tekstus, ko cenzūra nekad neatļautu publicēt, šo samizdatu glabātāji, izplatītāji, slepenais grāmatu un citu lietu tirgus. Maija organiski iekļaujas šajā slēptajā slānī, kaut kā dabū pat 2 rakstāmmašīnas, lielos daudzumos vajadzīgo papīru, kuru nekur oficiāli tāda vienkārša tulkotāja nevar dabūt, tulko franču autorus, arī samizdatus. Īsāk sakot, man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par padomju gadu literāro dzīvi.

Autore vairākas lapas velta tam, ko Maija Leldei stāstījusi par šansoniem. Protams, interesanti uzzināt ko jaunu, bet grāmatas satura kontekstā šī man tomēr šķita pārāk gara atkāpe no galvenā. Lai gan Maija ļoti aizrāvās ar šansoniem, to sarunu vajadzēja samazināt uz pusi un pārstāstīt īsāk. Bet tas tāds sīkums. Krietni jocīgāka ir autores vēlme grāmatas beigās stāstīt par sevi. Ja ne šīs beigas, kopumā grāmata ir īss, interesants un labs ieskats grūtajā tulkotājas dzīvē padomju Latvijā 1950. – 1970. gados.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5