Ko es skaidri zinu. Opra Vinfrija

Zvaigzne ABC 2016. gads, 217 lpp.

No bibliotēkas līdzi dzejas krājumam paķērās šī grāmata. Opra Vinfrija ir viena no tām slavenībām, kuru kaut kad, kaut kur esmu redzējusi, ļoti virspusēji zinu, bet viņas gaitām līdzi nesekoju. Viņas grāmatu paņēmu ar cerību, ka šis būs spēcīgas sievietes skats uz dzīvi. It kā tā arī ir, tomēr man no tiem amerikāniski ūberoptimistiskajiem iedvesmas tekstiem drusku šķebina, un Opras pļāpāšana ir tieši tāda.

Grāmatā ir apkopoti mazliet koriģēti vairāku gadu garumā rakstīti iedvesmojoši viedokļraksti kādam žurnālam. Esejas sadalītas pa tēmām: prieks, dzīvesprieks, pateicība, iespēja u.c., kurās Opra dalās savās atziņās par to, kur slēpjas laime un apmierinātība ar dzīvi. Protams, tā slēpjas sīkumos un lielā mērā atkarīga no spējas sevi pieņemt un iemīlēt. Oprai tas ilgu laiku neizdodas.

“Ko es skaidri zinu” ir biogrāfisks stāsts, tomēr tas nav dzīves pārstāsts, jo lielākā teksta daļa ir optimistiskas un iedvesmojošas pamācības kā dzīvot un domāt. Opra daudz lasījusi un klausījusies dažādus guru un garīgos līderus, kas stipri atsaucas tajā, ko viņa sludina tālāk. Teksts atstāj arī tādu “redziet, cik es esmu gudra, redziet, cik es esmu laba” iespaidu, bet tā ir tikai mana problēma, ka šie teksta aspekti kaitina.

Tagad skaidri zinu: daļa no šīs grāmatas ir pašapmierināts bla bla bla, daļa garīgi filozofisks bla bla bla, bet ir arī vietas, kas aizķēra un sniedza apdomāšanās vērtas atziņas tieši uz tiem jautājumiem, kas mani pašlaik nomoka. Opra ir ļoti daudz sasniegusi un daudz devusi citiem (pēc viņas vārdiem spriežot), tādā ziņā cepuri nost viņas priekšā. Tomēr viņas skolmeistares stils nešķita simpātisks.

Vērtējums: 2/5

Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Zvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5

Maija, Cher Ami! Lelde Stumbre

Izdevniecība “Lauku Avīze”, 2017. gads, 254 lpp.

Ko tur liegties, nav vērts, vispirms manu uzmanību piesaistīja skaistais vāks, pēc tam saturs. Tulkotājs jau tomēr parasti paliek literārā darba fonā, dažkārt viņu pat neievēro, tāpēc man, kā grāmatas cienošam cilvēkam, šķita interesanti palasīt par tulkotājas Maijas Silmales dzīvi.

Maijas Silmales vārds līdz šim man bija svešs un jāsaka, ka “Maija, Cher Ami!” noteikti nav tā grāmata, kurā tulkotāju iepazīt privāti. (Un vai tas vispār vajadzīgs?) Lelde Stumbre ir izvēlējusies par Maijas privāto dzīvo rakstīt minimāli un ļoti taktiski. Tomēr top skaidrs kāda viņa bija kā personība: lauzās laukā no padomju dzīves rāmjiem, neiederējās, dedzīgi mīlēja Franciju un franču kultūru, bet nekad dzīvē neieraudzīja Parīzi. Padomju ideoloģija viņu smacēja, dzīve bieži šķita nepanesama un tad vienīgais glābiņš bija literatūra, īpaši tā, ko oficiāli netirgoja.

Caur ieskatu Maijas dzīvē spilgti atklāta viena inteliģences daļa padomju gados – tie, kuri vairāk vai mazāk atklāti dumpojās pret režīmu, brīvdomātāji, aizliegtie un neatzītie dzejnieki, tulkotāji, kas tulkoja tekstus, ko cenzūra nekad neatļautu publicēt, šo samizdatu glabātāji, izplatītāji, slepenais grāmatu un citu lietu tirgus. Maija organiski iekļaujas šajā slēptajā slānī, kaut kā dabū pat 2 rakstāmmašīnas, lielos daudzumos vajadzīgo papīru, kuru nekur oficiāli tāda vienkārša tulkotāja nevar dabūt, tulko franču autorus, arī samizdatus. Īsāk sakot, man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par padomju gadu literāro dzīvi.

Autore vairākas lapas velta tam, ko Maija Leldei stāstījusi par šansoniem. Protams, interesanti uzzināt ko jaunu, bet grāmatas satura kontekstā šī man tomēr šķita pārāk gara atkāpe no galvenā. Lai gan Maija ļoti aizrāvās ar šansoniem, to sarunu vajadzēja samazināt uz pusi un pārstāstīt īsāk. Bet tas tāds sīkums. Krietni jocīgāka ir autores vēlme grāmatas beigās stāstīt par sevi. Ja ne šīs beigas, kopumā grāmata ir īss, interesants un labs ieskats grūtajā tulkotājas dzīvē padomju Latvijā 1950. – 1970. gados.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.