Top 10 Otrdiena: antivaroņi

Parunāsim šodien par “nepareizajiem” un “sliktajiem” jeb antivaroņiem literatūrā. Reizēm viņi (vai viņas) ir tik slikti, ka nekādas pēdiņas nav vajadzīgas. Piemēram, Deksters Morgans vai Hanibāls Lekters. Liela daļa antivaroņu tomēr nav tik viegli atpazīstami. Diez vai Džejs Getsbijs un Harijs Hols jums nāk prātā kā pirmie uz antivaroņa statusu. Vai jums patīk “nepareizie” varoņi? Man jā. Manuprāt, tie bieži vien ir krietni interesantāki, atmiņā paliekošāki un reālāki par “pareizajiem” tēliem.

Kas tad ir antivaronis? Saskaņā ar Vikipēdiju, antivaronis ir stāsta galvenais varonis, kuram/kurai trūkst vispārpieņemtas labā varoņa īpašības, tādas kā ideālisms, drosme, morāle. Termins pirmo reizi lietots 1714. gadā. Pamazām antivaronis kļuva par sociālās kritikas formu, lai 20. gs. eksistenciālisma darbos pārtaptu par neizlēmīgu, garlaicības, nemiera un atsvešinātības māktu tēlu. 1950. – 1960. gados mūsu antivaronis ir no sabiedrības atsvešināts, tomēr aktīvs “dusmīgais jaunais cilvēks” un pamazām dažādās variācijās pārņem popkultūru.

Antivaronim piemīt rakstura trūkumi un tāpēc tas kļūst krietni interesantāks par tradicionālo varoni. Zīmīgi, ka esot “labo” pusē, antivaronim parasti ir traģiska pagātne vai savtīgi iemesli. Savukārt, esot “slikto” pusē, viņam vai viņai var būt slēpti cēlsirdīgi nolūki. Šie tumšie varoņi var būt kretīni, rupekļi, gļēvuļi, alkoholiķi utml., tomēr ar pietiekošām labā varoņa īpašībām un nodomiem, fiziski vai morāli spēcīgi, lai iegūtu mūsu simpātijas. Parasti viņi ir noslēpumaini, intriģējoši un var būt arī ļoti seksīgi. Meitenēm taču patīk sliktie puiši. Vai puišiem patīk sliktās meitenes?

toptentuesdaySākot sastādīt šīs otrdienas top 10 sarakstu, atklāju, ka kandidāti man ir lielā vairumā. Beigās paliku pie tiem, kuri visvairāk iespiedušies atmiņā. Tie visi ir interesanti tēli labi uzrakstītos romānos, ko droši iesaku lasīt.

Top 10 antivaroņi

1. Hanibāls Lekters no Tomasa Harisa “Hanibāla Lektera” sērijas. Antivaroņu antivaronis, briesmoņu briesmonis, kuru mēs tomēr mīlam.
2. Toms Riplijs no Patrīcijas Haismites “Ripley” sērijas. Hameleons, piemīlīgs un bīstams.
3. Skārleta O`Hāra no Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”. Viņa zina, ko grib un to arī dabū.
4. Edmunds Dantess aka grāfs Monte-Kristo no Aleksandra Dimā “Grāfa Monte-Kristo”. Antivaronis – atriebības karalis.
5. Raskoļņikovs no Fjodora Dostojevska “Nozieguma un soda”. Amorālais tips, kurš uzskata sevi tik pārāku, ka drīkst nogalināt.
6. Džejs Getsbijs no Frānsisa Skota Ficdžeralda “LIeliskas Getsbijs”. Nelaimīgais sapņotājs tā cenšas, ka paliek žēl.
7. Humberts Humberts no Vladimira Nabokova “Lolitas”. Pretīgais antivaronis, kurš spēj lasītāju acis aizmālēt tik ļoti, ka tie sāk vainot Lolitu.
8. Basts no Patrika Rotfusa “Karaļkāvēja hronikas”/ “The Lightning Tree”. Noslēpumainais valdzinātājs.
9. Marricat Blackwood no Širlijas Džeksones “We Have Always Lived in the Castle”. Jukusī, mīlīgā meitene ar kuru kopā labāk pie viena galda nesēdēt.
10. Princis Džalens no Marka Lorensa “Muļķu prinča”. Antivaronis – gļēvuļu princis, kuru no troņa varētu gāzt Jorgs, kad izlasīšu “Prince of Thorns”.

Padalieties ar saviem antivaroņiem. Kas jums antivaroņos liekas pievilcīgs? 

Advertisements

Muļķu princis. Marks Lorenss

muļķu princisPrometejs 2015. gads, 368 lpp. The Red Queen`s War #1, Sarkanās karalienes karš #1

Sarkanā karaliene ir sieviete gados, taču Sašķeltās impērijas karaļi no viņas baidās kā ne no viena cita. Visu savu valdīšanas laiku viņa ir cīnījusies slepenā karā pret spēkiem, kas varenāki par karaļiem. Viņas dižākais ierocis ir Nerunīgā māsa, kuru redz tikai retais un neapspriež neviens. Viņas mazdēls Džalens Kendets – gļēvulis, krāpnieks un meitu ģēģeris – ir viens no retajiem, kas spēj ieraudzīt Nerunīgo māsu. Būdams desmitais rindā uz troni un apmierināts ar savu mazsvarīgo statusu, princis Džalens izliekas, ka riebīgās vecenes nemaz nav. Līdz brīdim, kad viņš, bēgdams no Nerunīgās māsas nāvējošajām lamatām, burvestības rezultātā sapinas ar Snorri ver Snagasonu, milzīga auguma normaņu kareivi, un pret savu gribu tiek aizvilkts uz ledainajiem ziemeļiem. (no oficiālās anotācijas)

Fantāzija ir brīnišķīgs žanrs, bet es to nesaprotamu iemeslu dēļ lasu mazāk kā gribētos. Tāpēc ļoti gaidīju un tūlīt ķēros klāt svaigākajam latviešu izdevumam šajā žanrā – Marka Lorensa “Muļķu princim”. Manas cerības tika attaisnotas jau ar pašu pirmo teikumu, kas sola lielisku antivaroni un aizraujošus piedzīvojumus.

Iepazīstieties – princis Džalens! Sarkanās karalienes mazdēls, uzdzīvotājs, gļēvulis, egoists, tukšpauris un lielisks melis. Viņš jums sniegs lieliskas pamācības kā ņemt kājas pār pleciem un izkulties no problēmām. Tomēr ir viena ķeza, no kuras viņš netiek laukā – milzīgs vikingu karavīrs Snorri, kuram ir tikai viens mērķis – tikt līdz Melnajam fortam ziemeļos pie Bargā ledāja, kur varētu atrasties viņa sieva un dēls. Snorri ir ļoti simpātisks – bez liekām pārdomām cilā cirvi, bet ir uzticams un godīgs. Īsts pretstats Džalenam un kopā viņi veido ļoti interesantu tandēmu.

Uz grāmatas iekšējā vāka atrodama karte, kas jebkurā fantāzijas grāmatā ir milzīgs pluss. “Muļķu prinča” pasaule ir vienkārša un liekas pazīstama. Tā stipri atgādina alternatīvu viduslaiku Eiropu ar zināmu maģijas piedevu. Iespējams, ka pasaules atpazīstamības dēļ, izpaliek plaši apraksti un skaidrojumi, lasītājam tiek ļauts intuitīvi uztvert un savā iztēlē papildināt darbības vidi. Sākumā lasītājs ir tikpat nezinošs kā Džalens, kuru neinteresē ģeogrāfija, vēsture vai politika. Snorri ir krietni zinošāks un reizēm pat jāpabrīnās kā viņš tik daudz zina un kāpēc tik pārliecinoši secina noteiktas lietas. Tur gan varētu būt viens knifs, bet ļaušu jums to izsecināt pašiem, lasot romānu. Ceļojot uz ziemeļiem lasītājs līdz ar Džalenu uzzina daudz ko jaunu un pamazām no sīka personīga ceļojuma viņu gaitas pāraug daudz nopietnākā un ietekmīgākā pasākumā, kur uz spēles likts ļoti daudz. Tieši šī pāreja no divu cilvēku nelaimes uz visas pasaules problēmu piedod stāstam papildus vērtību un episkumu. Viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet.

Šī ir mana pirmā iepazīšanās ar Marku Lorensu un noteikti ne pēdējā. Man patika autora stils – bez liekvārdības un ar humoru. Romāns ir viegli un ātri lasāms, sižetā nejutu iebuksēšanu, jo notikumi raiti virzījās uz priekšu pat brīžos, kad nekas satraucošs nenotika. Un – uzmanību! – nav nekādu romantisku attiecību, nekādu mīlas divstūru vai trijstūru, nekādu nopūtu mēnesgaismā! Tā vietā saņemsiet lielu devu dubļu, sviedru un asiņu. “Muļķu princi” var ievietot dark fantasy lauciņā, lai gan pēc nostāstiem saprotu, ka ir vēl daudz tumšāki romāni. Tas, ka kādā grāmatnīcā romāns esot ievietots pie bērniem ieteicamās literatūras, ir kuriozs, bet jaunieši gan droši var lasīt un tas pat ir ieteicams, lai no jauniešu fantāzijas ātri pārlektu pieaugušo fantāzijas vilcienā.

Vai romānam ir kāds mīnuss? Jā, pat divi. Pirmkārt, romāns beidzas. Otrkārt, līdz otrajai daļai nāksies pagaidīt. Angliski “The Liar`s Key” iznāks šogad jūnijā, kad pie mums – nezinu. Ak jā, gandrīz piemirsu – kad kopā ar Džalenu un Snorri uzsāksiet ceļu pa ledainajām normaņu zemēm uz Melno fortu, iesaku nodrošināties ar pledu un karstas tējas krūzi, jo varat pamatīgi nosalt.

Silti iesaku “Muļķu princi” visiem fantāzijas cienītājiem kā labi uzrakstītu, tumšu “kvestu” ar interesantiem varoņiem un sarkastisku humoru. Šo romānu varu ieteikt arī fantāzijas nelasītājiem, jo “īstas fantāzijas” romānā ir maz, pasaule pazīstama, nav nekādas sarežģītas maģijas sistēmas, pret ko mēģināt salauzt prātu pirmajās piecdesmit lapās. Tikai elpu aizraujoša lasīšanas bauda.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.