Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

Zvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

Latvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5

Kuģa žurnāls. Inese Zandere

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5

Karstā ziema. Kaspars Misiņš

Pašpublicēta 2014. gadā, ebook (manā lasītājā rādīja 173 lpp)

“Karstā Ziema” ir piedzīvojuma dienasgrāmata, kurā stāstīts par 3 latviešu jauniešu ceļojumu ar velosipēdiem pāri Indijai. Autors ir viens no viņiem. (no oficiālās anotācijas)

Kasparam un Unai sāku sekot, kad viņi Indijas ceļojumu bija gandrīz pabeiguši. Apbrīnoju šo trīs jauniešu drosmi un uzņēmību, tāpēc nekavējoties izmantoju iespēju tikt pie viņu Indijas dienasgrāmatas. Tie, kuri visu laiku sekojuši līdzi viņu braucienam, vai cītīgi lasa kasparsmisins.lv, grāmatā neko jaunu laikam neuzzinās, tomēr es izvēlējos lasīt piedzīvojumus sev ērtākā veidā – neskatoties datora ekrānā stundām ilgi.

Viss, protams sākas ar vairāku mēnešu gatavošanos. Te nu jāsaka, ka daļu sīkumu varēja izlaist, jo tie šķiet vairāk rakstīti sev pašiem vai radiem. Tomēr pamazām autors “ieskrienas” un beigās vairāk kā 5300 km pa Indiju palido gar acīm ļoti ātri. Brauciens sākas Deli, turpinās kalnu virzienā uz Shimla un tad lejā uz Indijas tālāko dienvidu punktu, lai gar otru krastu brauktu uz augšu un  beigtos Chennai.

Vienlaicīgi, nenogurdinot ar pārlieku daudz faktiem vai gariem aprakstiem, tiek parādīta Indija kādu viņi to redzēja savām acīm un beigās lasītājs iegūst daudz informācijas, ja pats vēlētos tādu ceļojumu veikt. Kā braukt, kā atrast nakšņošanas vietas, kādas ir ēšanas iespējas un cik sarežģīti ārzemniekam tikt pie Indijas SIM kartes. Pārsteigums gan viņiem, gan man un domāju vēl daudziem, ir ceļu labais stāvoklis. Arī valsts izrādās krietni drošāka nekā to rāda masu mediji. Tomēr Indija ir lielu kontrastu zeme un varbūt ceļotājiem vienkārši paveicās ceļojot pa Indijas “labo” pusi. Satiksme gan ir pilnīgs vājprāts, bet laikam jau ar laiku pie visa var pierast.

Kopumā feins gabals par trīs mūsu drosminieku ceļojumu pa Indiju. Sākumā šķita, ka par Indiju un indiešiem varēja būt vairāk informācijas, tomēr beigās “fakti pret velobrauciena ikdienu” balanss izrādās pareizs. Prātā paliek gan piedzīvojums, gan svarīgākie fakti par eksotisko zemi. Šī varētu būt must read visiem, kuri taisās līdzīgā ceļojumā. Vienīgi mazliet žēl, ka e-grāmatā nav bilžu, kas ilustrētu piedzīvoto un pieredzēto. Ceļojumu aprakstos vienmēr gribas bildes.

Vērtējums: 4/5

Ja ir vēlme pēc pamatīgāka ieskata Indijas kultūrā, vēsturē, sadzīvē, tad var palasīt Lato Lapsas grāmatu. Tagad gan nākas secināt, ka viņš ir vairāk skatījies uz bēdīgo un bīstamo Indijas pusi, tomēr grāmata ir nenoliedzami interesanta un tik lielā zemē iespējams ir viss.