Kuģa žurnāls. Inese Zandere

latviešu grāmata

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5

Advertisements

Karstā ziema. Kaspars Misiņš

Karstā ziemaPašpublicēta 2014. gadā, ebook (manā lasītājā rādīja 173 lpp)

“Karstā Ziema” ir piedzīvojuma dienasgrāmata, kurā stāstīts par 3 latviešu jauniešu ceļojumu ar velosipēdiem pāri Indijai. Autors ir viens no viņiem. (no oficiālās anotācijas)

Kasparam un Unai sāku sekot, kad viņi Indijas ceļojumu bija gandrīz pabeiguši. Apbrīnoju šo trīs jauniešu drosmi un uzņēmību, tāpēc nekavējoties izmantoju iespēju tikt pie viņu Indijas dienasgrāmatas. Tie, kuri visu laiku sekojuši līdzi viņu braucienam, vai cītīgi lasa kasparsmisins.lv, grāmatā neko jaunu laikam neuzzinās, tomēr es izvēlējos lasīt piedzīvojumus sev ērtākā veidā – neskatoties datora ekrānā stundām ilgi.

Viss, protams sākas ar vairāku mēnešu gatavošanos. Te nu jāsaka, ka daļu sīkumu varēja izlaist, jo tie šķiet vairāk rakstīti sev pašiem vai radiem. Tomēr pamazām autors “ieskrienas” un beigās vairāk kā 5300 km pa Indiju palido gar acīm ļoti ātri. Brauciens sākas Deli, turpinās kalnu virzienā uz Shimla un tad lejā uz Indijas tālāko dienvidu punktu, lai gar otru krastu brauktu uz augšu un  beigtos Chennai.

Vienlaicīgi, nenogurdinot ar pārlieku daudz faktiem vai gariem aprakstiem, tiek parādīta Indija kādu viņi to redzēja savām acīm un beigās lasītājs iegūst daudz informācijas, ja pats vēlētos tādu ceļojumu veikt. Kā braukt, kā atrast nakšņošanas vietas, kādas ir ēšanas iespējas un cik sarežģīti ārzemniekam tikt pie Indijas SIM kartes. Pārsteigums gan viņiem, gan man un domāju vēl daudziem, ir ceļu labais stāvoklis. Arī valsts izrādās krietni drošāka nekā to rāda masu mediji. Tomēr Indija ir lielu kontrastu zeme un varbūt ceļotājiem vienkārši paveicās ceļojot pa Indijas “labo” pusi. Satiksme gan ir pilnīgs vājprāts, bet laikam jau ar laiku pie visa var pierast.

Kopumā feins gabals par trīs mūsu drosminieku ceļojumu pa Indiju. Sākumā šķita, ka par Indiju un indiešiem varēja būt vairāk informācijas, tomēr beigās “fakti pret velobrauciena ikdienu” balanss izrādās pareizs. Prātā paliek gan piedzīvojums, gan svarīgākie fakti par eksotisko zemi. Šī varētu būt must read visiem, kuri taisās līdzīgā ceļojumā. Vienīgi mazliet žēl, ka e-grāmatā nav bilžu, kas ilustrētu piedzīvoto un pieredzēto. Ceļojumu aprakstos vienmēr gribas bildes.

Vērtējums: 4/5

Ja ir vēlme pēc pamatīgāka ieskata Indijas kultūrā, vēsturē, sadzīvē, tad var palasīt Lato Lapsas grāmatu. Tagad gan nākas secināt, ka viņš ir vairāk skatījies uz bēdīgo un bīstamo Indijas pusi, tomēr grāmata ir nenoliedzami interesanta un tik lielā zemē iespējams ir viss.

Zaļā ķirzaciņa: Pirmā sastapšanās ar Kubu. Andris Vējāns

zaļā ķirzaciņa

Izdevniecība “Liesma” 1966. gads, 141 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1966. gads

Šo miniatūro grāmatiņu atradu grāmatu apmaiņas galdā. Nolēmu paņemt divu iemeslu pēc. Pirmkārt, ļoti interesēja, kāda tad ir 1960. gadu Kuba. Otrkārt, grāmata lieliski derēja latviešu grāmatu izaicinājumam.

Andris Vējāns pirmo reizi par Kubu dzird bērnībā kalēja smēdē, kad vīri pīpē labu tabaku. Kopš tā brīža Kuba viņam kļūst par sapņu zemi un tā nu kaut kad 1960-os gados viņam izdodas savu sapni piepildīt – kopā ar veselu grupu PSRS kultūras darbinieku viņš ierodas Brīvības salā. Tas noteikti bija sadraudzības brauciens, vai kā nu tos tolaik sauca, lai gan viņš nepaskaidro iemeslu. Grāmatiņa būtībā ir miniatūras par šo braucienu.

Viņiem ir tikšanās ar Kubas kultūras darbiniekiem un dažas organizētas ekskursijas pa Havannu un ārpus tās. Protams, tie ir laiki, kad uz savu galvu nevar klīst pat pa draudzīgās valsts ceļiem. Ekskursantiem parāda savulaik ļoti grezno Miramaras rajonu, kur agrāk mitinājās amerikāņu un vietējie miljonāri, un aizved uz augstu kalnos esošo bijušo Sacelšanās armijas skolu, kur apmāca vairākus tūkstošus skolotāju. Vējāns ar tādu kā izbrīnu atzīmē, ka Havannā gandrīz uz katra ielas stūra ir pa zābaku tīrītājam un kubieši ir ļoti dzīvespriecīgi.

Tomēr eksotiskā gaisotne nav nekas salīdzinājumā ar viņa sajūsmu par “revolūcijas gaišo noskaņojumu”, pieminekļiem un krūšutēliem dižajam Kubas tautas cīnītājam, dzejniekam un publicistam Hosē Marti (ar kuru, starp citu, mūsu Rainis labi saprastos, kā sajūsmināti un ar lepnumu atzīmē Vējāns), un stāstiem par Kubas “atbrīvošanu” un “sociālisma celšanu”. Atklāju vienu interesantu faktu – Beļģija esot bijusi vienīgā valsts, kas piegādāja sacelšanās armijas vīriem ieročus.

Man bija miglaina nojausma, ka Andris Vējāns rakstīja padomju varai stipri simpatizējošus tekstus, tomēr negaidīju, ka viņš to darīja tik lielā apmērā, ar tādu patosu. Gandrīz katrā lapaspusē viņš pamanās iepīt standarta frāzes par dižo komunismu. Lasot, man viņa bija žēl. Saprotams, ka tāds bija laiks, kaut kā jāizdzīvo un vēl maizīte jānopelna un, ja reiz tevi palaida uz Kubu, tad arī pienācīgi jāatskaitās, tomēr viņš varēja vairāk pastāstīt par Kubu un mazāk liet salkanas samazgas. Kas interesanti, vietās, kuras nav nodevas valdošajam režīmam, Vējāns raksta patiešām poētiski un pat interesanti. Diemžēl, šādu nodevu dēļ (dažā gadījumā gan patiesas pārliecības dēļ), daļa latviešu un krievu literatūras no 1940. līdz 1980. gadam nav īsti lasāma.

Žēl, ka par Kubu bija tik maz, tomēr aptuveno tā laika politisko un ekonomisko noskaņu var nojaust. Arī to, kas tiek noklusēts, jo ir skaidrs, ka noklusēts tiek viss, kas neatbilst sociālisma idillei. Starp citu, tekstu paspilgtina skopām līnijām vilkti Aleksandra Stankeviča zīmējumi. Lai šī grāmatiņa kalpo par lielisku piemēru, cik drausmīgi nebaudāmi mūsu literāti spēja (vai viņiem vajadzēja) rakstīt tolaik.

Vērtējums: 1/5

Sapņi, noslēpumi un piedzīvojumi no 2008. gada krājumiem

Pēc trim intensīvām brīvdienām pienācis laiks mazliet atpūsties no saules un aktivitātēm. Īsti nevaru savākties sakarīgiem aprakstiem par nesen izlasītajām grāmatām, bet atcerējos, ka man ir parāds vēl no 2008. gada. Tad nu pavisam īsi par dažām no tām grāmatām, kuras palikušas nepieminētas, jo šādi tādi pieraksti ir saglabājušies.

Divdesmitā gs sapņu vēstureDivdesmitā gadsimta sapņu vēsture. Pēters Hēgs. Atēna 2005. gads, 370 lpp.

Hēga pirmais romāns, ar kuru viņš sevi spoži pieteica dāņu literatūrā. Tāds kā dāņu maģiskais reālisms.

Dāņu Sapņu Vēsture aizsākas kādā muižā un izseko vairāku savstarpēji saistītu varoņu dzīvei daudzu gadu garumā līdz mūsdienām. Realitāte sajaukusies ar ilūziju, cilvēku sapņiem, iedomām par to, kā būtu jādzīvo. Viena no grāmatas varonēm, Amālija kļūst par bagātu vīriešu izklaidētāju, jo vēlas turpināt dzīvot pārticībā. Vēl kāds cits maldīgi iedomājas, ka bez noteikta statusa vai lietas, viņa dzīvei nebūs jēga. Nu un tādā garā. “Turpmākajos mēnešos Adonīds pirmo reizi mūžā piedzīvoja plaši izplatītās dāņu ilgas atrasties nevis tur, kur esi, bet gan kaut kur citur.” Tikpat labi šos sapņus var attiecināt uz citām tautām, jo cilvēkam vienmēr kaut kā trūkst un citur zāle šķiet zaļāka. Neesmu liela skandināvu literatūras cienītāja, bet šis romāns savulaik ļoti patika. Vērtējums: 5/5

Lietu vēstureLietu vēsture. Keita Atkinsone. Zvaigzne ABC 2008.gads, 247 lpp. Jackson Brodie #1

Cik nojaušams, angliski lasošajā sabiedrības daļā par Atkinsoni zina un runā, viņa tiek vērtēta atzinīgi. Šķita, ka no viņas neko neesmu lasījusi, bet redz kā atmiņa mani pievīla. Domāju, ka vajadzētu palasīt vēl kādu viņas detektīvu.

Detektīva darbība pārsvarā risinās Kembridžā, kur privātdetektīvs Džeksons Broudijs cenšas atrast dažādos laikos pazudušas meitenes. Trīs dažādās lietas pamazām kļūst savstarpēji saistītas un apdraud Broudija dzīvību. Lai gan es te pieminu Broudiju kā galveno varoni, tomēr romāns uzbūvēts tik asprātīgi, ka nav īstas pārliecības, kurš tad īsti ir galvenais – privātdetektīvs vai meitenes. Atainotās traģēdijas ir nepanesami cilvēcīgas, cilvēki un notikumi ļoti reāli. Par cilvēku kaislībām Atkinsone raksta asprātīgi, godīgi un ironiski. “Mišela viņus mīlēja, kā nu ne. Tikai nespēja to sajust!” Acīmredzot romāns man paticies un atrisinājums nav bijis viegli uzminams, jo vērtēju 4,5/5

Uzburtā vietaUzburtā vieta. Tālis Tisenkopfs. Neputns 2007. gads, 267 lpp.

Tādi pusdokumentāli, pusfilozofiski stāstiņi, kas lavierē starp publicistiku un pilnīgu fantāziju laikam ir 21. gs. latviešu literatūras iezīme. Nesaku, ka slikti, bet diezgan vienveidīgi, ja tā nav pirmā tāda veida grāmata, ko lasāt.

“Uzburtā vieta” apkopotas esejas par dažādām vietām. Daļa spriedelējumu, sajūtu un asociāciju varētu būt tikai autoram pašam saprotami. Jēgu saskatīju “Ceļojums”, “Izraidīšana no supermārketa”, “Jocīgais kalns”, “Krievu pirts” un dažās citās esejās, kur bija vismaz kaut kādas sabiedrības, laika plūduma un kultūras pieturzīmes. Vēl labas bija esejas par Venēciju, kurās autors tiešām uztvēris turienes elpu, mūžīgo svētku sajūtu un iemeslus, kāpēc cilvēki dodas uz Venēciju. Vērtējums: 3,5/5

Sirsnīgie suņiSirsnīgie suņi. Elvita Ruka. Dienas grāmata 2006. gads, 192 lpp.

Mani saista ceļojumu literatūra un mežonīgā un maz zināmā Sibīrija un Tālie Austrumi ir patiešām saistoša vieta lasītājam. Vispirms lasīju Lato Lapsas ceļojumu un tad nespēju atturēties nepalasījusi vēl, jo apgabals taču milzum plašs, vienā grāmatā var ietvert labi, ja desmito daļu.

“Sirsnīgie suņi” stāsta par Vides filmu studijas žurnālistu braucieniem uz Tofolāriju 2003. un 2004. gadā, Jakutiju 2005. gadā un Pievolgu 2005. un 2006. gadā. Kolorīta vide un kolorīti cilvēki, skarbs klimats, Sibīrijas plašumi, taiga, alkohols un vietējo iedzīvotāju vienkāršā sirsnība. “To mums bieži nāksies dzirdēt – tautība sibirjak. Būtībā tas ir daļēji mitoloģizēts cilvēka raksturojums – stiprs, izturīgs, plašu dvēseli, neuzticīgs pret svešiem un taisnīgs pret savējiem, bezbailīgs, tāds, kuram visu vajag lielu – zemi, darbu, piedzīvojumus un pārdzīvojumus, spītīgs un pašlepns.” Aizraujošs stāstījums ar īstiem piedzīvojumiem, bez liekiem izpušķojumiem. Cik atceros, tad grāmata šķita par īsu. Vērtējums: 5/5

Turpinājums sekos, klusiņām gaida vēl 7 grāmatas.

 

 

Leišmalīte. Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Leišmalīte

Zvaigzne ABC, 2012., 632 lpp.

“Leišmalītē” apstaigāta, apbraukāta un aprakstīta Latvijas – Lietuvas pierobeža no Kurzemes piekrastes līdz Daugavpilij, plašā atvēzienā tverot telpu un laiku. Krustnešu un baronu laiku liecības savijušās ar kara laika smagajām atmiņām, padomju laiku meliorācijas trakumu, kolhozu saimniekošanu un tagadējā laika postažu un pamestību. Tam visam pretim apņēmīgi cilvēki liek sakoptas mājas, apkoptus laukus, kultūras biedrības un cerību. Kamēr vieni nolaiž rokas, citi sapurinās un pērk zemi, lai netiek dāņiem. Vēl citi lēnām atjauno muižas, kāds mēģina noturēt dzīvību miestiņā.

Tad 1927. gadā valsts Eglainē uzcēla pamatīgu, lielpilsētas cienīgu staciju, arī iespaidīgu skolas ēku. Tāda bija valsts politika – nostiprināt pierobežas reģionus, darīt visu, lai Latvija būtu vienmērīgi apdzīvota un attīstīta.

Galvā jaucas teikumi un domas, bet nekas neliekas gana labs un es nesaprotu, kā lai pastāstu par izlasīto. “Leišmalīte” viennozīmīgi uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Bija bezgala interesanti, bet arī emocionāli smagi un sāpīgi lasīt. Reizēm nespēju izlasīt vairāk par vienu nodaļu. Tās izpostītās dzīves, nomeliorētās birztalas, sagruvušās ēkas, sen pazudušās dzimtu mājas, grūti izbraucamie ceļi, bezdarbs, dāņiem izpārdotā zeme, brūkošās muižas… Labi, ka Ziedoņi meklē pozitīvo, skatās ar optimismu, rada idejas ko un kā varētu darīt, lai situācija uzlabotos. Reizēm gan tas gaišums ir jāmeklē kā adata siena kaudzē un Imantam jāmūk no kādas emocionāli pārāk smagas vietas.

Cik viegli būtu dzīvot bez vēstures, bez atcerēšanās! Nepiesaukt neko, kas bijis. Viegli būtu tautai, valstij, cilvēkiem pašiem. Nepiesaukt, nepieminēt, neatcerēties. Un varbūt ļaudis, tā tauta, pašaizsardzības nolūkos arī negrib neko zināt. Un varbūt nevajag!

Viena no grāmatas lielākajām vērtībām ir tie daudzie sīkumi, kurus Ziedoņi centušies atrast un piefiksēt, lai mums parādītu, ka ir ar ko lepoties gan senāk, gan tagad. Teiksim Jānis Doreds 20. gs. sākumā kļuva par vienu no labākajiem sava laika kino reportieriem pasaules līmenī. Jēkabs Janševskis konkurēja ar Raini par Nobela miera prēmiju (abi dzimuši Leišmalē). Skrundas muižas ārsts Eduards Eihvalds iedibināja jaunu zinātnes novirzienu – paleontoloģija. Pie Gobziņu klintīm iežos 1991. gadā atrada vecāko zināmo četrkājaino būtni pasaulē – Ventastega Curonica fosiliju. Skaistkalnē ir karsta kritenes, diezgan bīstami. Dvietes pusē dzīvojis leģendārs vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks; viņa vīnogas aug gan pie mums, gan Skandināvijā, Kanādā un ASV. Tā lūk! Varam lepoties arī ar zemniekiem, kuri saimnieko un attīstās, ar Aknīstes novada darbīgajām biedrībām, kur tiek organizēti valodu un datorkursi, organizēti braucieni un pasākumi.

Pavisam mazliet tiek skarta arī Lietuvas puse, jo pirms robežu nospraušanas Lietuvas pusē dzīvoja daudz latviešu, līdz ar to abu pušu vēsture cieši savijusies kopā. Mājas un kapsētas, kas palikušas tai pusē, kāda muiža, Sventāja. Skaidri iezīmējas tas, ka leiši ir darbīgāki un ambiciozāki, vienmēr mazāk pakļāvušies svešām varām, saprātīgi ieguldījuši Eiropas naudu arī pierobežas niecīgajos celiņos. Mūsu puses saimnieki gan nemīl ar leišiem ielaisties, mēdzot apkrāpt un nesamaksāt, braucot uz mūsu pusi zagt.

Manuprāt, “Leišmalīte” ir kultūrvēsturiski nozīmīga grāmata, kuru vajadzētu izlasīt visiem, lai neaizmirstu, kas mēs esam, un atcerētos, ka Latvija nebeidzas aiz lielo pilsētu robežām. Vēl ļoti gribas uzrakstīt Lauras Dumberes teikto, kāpēc lauki mums tik ļoti svarīgi ne tikai ekonomiskā ziņā: “Tur nav nekā sintētiska – ne cilvēkos, ne attiecībās. Tagad arī es braucu uz laukiem, nevis lai padzīvotos, bet lai atcerētos, kas īstenībā esmu”.

Tā sanāca, ka sāku rakstīt fonā skanot “Prāta Vētras” dziedātajai “Mazā bilžu rāmītī”. Cik smalks Ziedonis ir savā dzejā, tikpat smalki viņš apraksta pierobežas vietu un cilvēku likteņus. Var patikt vai nepatikt Ziedoņa dzeja, bet viņš ir jāciena par monumentālo darbu aprakstot Latviju. Un viņš nevis tā vienkārši un sausi sēž kabinetā un izmanto citu rakstīto, bet braukā apkārt, pēta un jūt, iedziļinās. Labi, ka dēls iet tēva pēdās, jo ar vienu Ziedoni ir par maz visu jaukumu, ievērojamo vietu, cilvēku, prieku, sasniegumu, sāpju, pamestības un cerību aprakstīšanai. Ziedoņi raksta līdzīgi, lai gan tēvs ir vairāk emocionāls un reizēm pat uzspēlēti optimistisks, meklē skaisto, garīgo, vērienīgo, kamēr dēls pragmatiskāks un praktiskāks, vairāk skatās uz precīziem skaitļiem un citē vēstures pierakstus. Bija dažas vietas Rimanta sarakstītajās nodaļās, kuras man šķita liekas, daži pārāk gari citāti. Gribējās, lai viņš vairāk iet dabā un skatās. Tai pašā laikā Rimanta pieminētie fakti un citējumi ir vērtīgi un droši vien lielākā daļa nekādā citādā veidā šo informāciju neuzzinātu. Vienīgais darvas piliens ir dažas drukas kļūdas, kad nesaproti – jābūt Pilskalna vai Pilkalna muižai, arī Dienvidsusējas pareiza uzrakstīšana klibo.

Paldies Zvaigznei, “Leišmalīti” lepni nolikšu blakus “Kurzemītei”. Tā gribētos tur kādreiz ieraudzīt arī “Vidzemīti”, “Latgalīti”, “Zemgalīti”….

Vērtējums: 5/5