Mazā hygge grāmata. Meiks Vikings

Zvaigzne ABC 2017. gads, 288 lpp.

Šķiet, ka šī mīlīgā grāmata tagad ir daudziem. Es uz šo grāmatu metu acis kopš 2017. gada grāmatu izstādes. Likās tāda ārkārtīgi mājīga un skaista. Tagad varu teikt, ka “Mazā hygge grāmata” tāda tiešām ir. No grāmatas lapām strāvo siltums un labsajūta, jo dāņi omulības un laimes sajūtas pilnas atmosfēras radīšanu ir pacēluši kulta statusā.

Man šī grāmata šķita ideāla lasāmviela gada tumšākajās dienās.  Paši dāņi par omulīgāko laiku uzskata tieši rudeni un ziemu, jo vēl lielāku labsajūtu par sēdēšanu ar draugiem pie kamīna, rada tikai sēdēšana ar draugiem pie kamīna, kad ārā plosās sniega vētra.

Meiks Vikings (tas tiešām ir īsts dāņu uzvārds?) strādā Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūtā. Tā kā Dānija regulāri ir laimīgāko valstu topa augšgalā un dāņi gandrīz katrā teikumā iepin kaut ko ar hygge saistītu, tad viņš ņēmās izpētīt, ko īsti hygge nozīmē un kā savu dzīvi laimīgāku var padarīt arī citi. Protams, nebūs tā, ka kļūstot par kaislīgiem hygge principu īstenotājiem savā dzīvē, jūs viennozīmīgi būsiet laimīgi, tomēr sevis lutināšana un tikšanās ar draugiem noteikti nāks par labu emocionālajai veselībai.

Kā dāņi panāk labsajūtu? Īsumā: ļoti daudz sveču un saldumu; kopīga ēst gatavošana; mazas draugu kopas; viss, kas rada komfortu; klusinātas gaismas pārdomātās vietās. Paši par sevi šie elementi nav nekas jauns, nezināms vai unikāls tikai dāņiem. Toties dāņi ir tie, kas no šiem elementiem ir radījuši labsajūtas formulu, dzīvesstilu, ko viņi apzināti piekopj ikdienā.

Būtu maldinoši iedomāties, ka tikai hygge spēj padarīt kādu valsti vai tautu laimīgu. Ļoti svarīgas ir valsts rūpes par labklājības līmeņa celšanu, un Dānijā šajā sakarā tiek darīts ļoti daudz. Arī pārējās skandināvu valstīs ir līdzīgs labklājības līmenis, tomēr tieši hygge ļauj Dānijai atrasties priekšgalā. Tā uzskata Laimes pētniecības institūta darbinieki.

Grāmatā izmantotie zinātniskā pētījuma rezultāti un viegla humora caurstrāvoti padomi labsajūtas radīšanā rada vienlaikus izglītojošu un izklaidējošu saturu, ko papildina fotogrāfijas un ilustrācijas. Šo grāmatu var droši pāršķirstīt kopā ar draugiem pie kafijas krūzes. Varēsiet kopīgi pabrīnīties, cik kg sveču dāņi nodedzina gada laikā. Man patika “Mazā hygge grāmata”, jo tā mudina apzināti radīt ap sevi patīkamus apstākļus un atgādina, cik viegli to var izdarīt. Un galu galā – grāmata ir vienkārši skaista.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Marko efekts. Jusi Adlers-Olsens

Zvaigzne ABC 2016. gads, 480 lpp. Afdeling Q #5

Dāņu kriminālromānu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens vismaz latviešu lasītāju sirdis iekaroja, radīdams spuraino Q nodaļu, kas Kopenhāgenas policijas ēkas pagrabā nodarbojas ar vecu un neatrisinātu lietu izmeklēšanu. Latviešu valodā tulkots jau piektais romāns šajā sērijā. “Marko efekts” sola aizraujošu sižetu un pašu bīstamāko izmeklēšanu Q nodaļas vēsturē.

Lasītājs sākumā tiek iepazīstināts ar vairākiem upuriem un vairākiem veikliem, negodprātīgiem darboņiem. Paralēli tiek sekots Dānijas ierēdņiem, banku pārstāvjiem, ielas zaglēnam Marko un iemīļotajiem Q nodaļas darbiniekiem. Šoreiz romāna struktūra ir savādāka – lasītājs sen jau zina par noziegumu, bet Merks ar kolēģiem tam pievēršas tikai ap grāmatas vidu, turklāt vairāk nejauši, nekā apzināti. Pirms tam tiek risinātas citas, personīgākas problēmas. Ļoti liela loma atvēlēta pusaudzim Marko, kurš aizbēg no savas bandas, bēgot atklāj viņu noslēpto līķi un beigās viņu meklē visi Kopenhāgenas noziedznieki.

Man personīgi vainīgo zināšana jau no paša sākuma laupīja lielu daļu pārsteiguma momenta un aizrautības. Taisnības labad jāsaka, ka dažas kārtis autors pataupa vēlākam laikam, bet tie notikumi ir tik likumsakarīgi, ka nojaušami jau pa lielu gabalu. Marko vajāšana padara sižetu spraigu, paralēli notiek arī daudz kas cits, tāpēc garlaicīgi nav un lasīšana raiti virzās uz priekšu.

Par spīti daudzajiem notikumiem romāns mani neieinteresēja tā, kā iepriekšējie autora darbi. Viens iemesls ir jau pieminētais noslēpuma trūkums. Otrs iemesls slēpjas Q nodaļas darbiniekos. Kur palicis pirmo sērijas romānu humors? Roze joprojām ir ugunīga un ekscentriska, tomēr tas vairs nav nekāds jaunums un šī viņas poza sāk kļūt par tukšu troksni. Asads gan ir interesants kā vienmēr, un autors katrā romānā pamanās pamest kādu jaunu informācijas drupaču par Asada raksturu un pagātni. Karls Merks šoreiz izteikti uzvedas kā kašķīgs krancis un šī viņa uzvedība brīžam izskatās uzpūsta, nepamatota, bērnišķīga un mani kaitināja. Un kas tas par dižu izmeklētāju, kuram nav pat ne vismazākā nojausma par Asada pagātni pirms ierašanās Dānijā. Man šķiet, ka pat bērns spētu uzminēt, kas Asads par putnu. Merka aklums ir apbrīnojams, bet neloģisks. Vēl kāds apstāklis – jau iepriekšējā sērijas grāmatā ievēroju, ka sākumā man jāpārvar nepatika pret diezgan nabadzīgo valodu, līdz sižets ievelk sevī.

Loģiska un ticama šķiet vismaz lielākā daļa no romāna noziegumu virknes. Korupcija, bankas burbulis un krāpšanās ar attīstības projektu naudu izklausās ļoti pazīstami, vai ne? Arī tādas zagļu bandas droši vien pastāv, jo, cik saprotu, autors smeļas idejas no Dānijas reālās dzīves. Piemēram, “Lieta Nr. 64” pieminētā Sprogē salas ieslodzījuma vieta tiešām pastāvēja.

Romāna beigas ir negaidīti melodramatiskas – kaut kas no Robina Huda, kaut kas no karmas garās rokas. Galvenās sižeta līnijas tiek savilktas kopā un noslēgtas, un viss beidzas tik jauki, ka atliek vien pabrīnīties, kur tad ir tā bīstamā izmeklēšana?

Lai gan joprojām domāju, ka Jusi Adlera-Olsena kriminālromānu trumpis ir īpatnējā izmeklētāju komanda apvienojumā ar sarežģītiem noziegumiem, “Marko efekts” sagādāja zināmu vilšanos. Nebija ne tik aizraujoši, ne tik bīstami kā solīts. Tik un tā daudziem varētu patikt, jo sižets ir spraigs un notikumiem bagāts, bet neprasa lielu koncentrēšanos. Tātad – viegla izklaide darba dienas nogurdinātam prātam.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.