Mazā hygge grāmata. Meiks Vikings

Mazā hygge grāmataZvaigzne ABC 2017. gads, 288 lpp.

Šķiet, ka šī mīlīgā grāmata tagad ir daudziem. Es uz šo grāmatu metu acis kopš 2017. gada grāmatu izstādes. Likās tāda ārkārtīgi mājīga un skaista. Tagad varu teikt, ka “Mazā hygge grāmata” tāda tiešām ir. No grāmatas lapām strāvo siltums un labsajūta, jo dāņi omulības un laimes sajūtas pilnas atmosfēras radīšanu ir pacēluši kulta statusā.

Man šī grāmata šķita ideāla lasāmviela gada tumšākajās dienās.  Paši dāņi par omulīgāko laiku uzskata tieši rudeni un ziemu, jo vēl lielāku labsajūtu par sēdēšanu ar draugiem pie kamīna, rada tikai sēdēšana ar draugiem pie kamīna, kad ārā plosās sniega vētra.

Meiks Vikings (tas tiešām ir īsts dāņu uzvārds?) strādā Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūtā. Tā kā Dānija regulāri ir laimīgāko valstu topa augšgalā un dāņi gandrīz katrā teikumā iepin kaut ko ar hygge saistītu, tad viņš ņēmās izpētīt, ko īsti hygge nozīmē un kā savu dzīvi laimīgāku var padarīt arī citi. Protams, nebūs tā, ka kļūstot par kaislīgiem hygge principu īstenotājiem savā dzīvē, jūs viennozīmīgi būsiet laimīgi, tomēr sevis lutināšana un tikšanās ar draugiem noteikti nāks par labu emocionālajai veselībai.

Kā dāņi panāk labsajūtu? Īsumā: ļoti daudz sveču un saldumu; kopīga ēst gatavošana; mazas draugu kopas; viss, kas rada komfortu; klusinātas gaismas pārdomātās vietās. Paši par sevi šie elementi nav nekas jauns, nezināms vai unikāls tikai dāņiem. Toties dāņi ir tie, kas no šiem elementiem ir radījuši labsajūtas formulu, dzīvesstilu, ko viņi apzināti piekopj ikdienā.

Būtu maldinoši iedomāties, ka tikai hygge spēj padarīt kādu valsti vai tautu laimīgu. Ļoti svarīgas ir valsts rūpes par labklājības līmeņa celšanu, un Dānijā šajā sakarā tiek darīts ļoti daudz. Arī pārējās skandināvu valstīs ir līdzīgs labklājības līmenis, tomēr tieši hygge ļauj Dānijai atrasties priekšgalā. Tā uzskata Laimes pētniecības institūta darbinieki.

Grāmatā izmantotie zinātniskā pētījuma rezultāti un viegla humora caurstrāvoti padomi labsajūtas radīšanā rada vienlaikus izglītojošu un izklaidējošu saturu, ko papildina fotogrāfijas un ilustrācijas. Šo grāmatu var droši pāršķirstīt kopā ar draugiem pie kafijas krūzes. Varēsiet kopīgi pabrīnīties, cik kg sveču dāņi nodedzina gada laikā. Man patika “Mazā hygge grāmata”, jo tā mudina apzināti radīt ap sevi patīkamus apstākļus un atgādina, cik viegli to var izdarīt. Un galu galā – grāmata ir vienkārši skaista.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Marko efekts. Jusi Adlers-Olsens

dāņu kriminālromāns, Q nodaļa, Karls Merks, Marko efekts,

Zvaigzne ABC 2016. gads, 480 lpp. Afdeling Q #5

Dāņu kriminālromānu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens vismaz latviešu lasītāju sirdis iekaroja, radīdams spuraino Q nodaļu, kas Kopenhāgenas policijas ēkas pagrabā nodarbojas ar vecu un neatrisinātu lietu izmeklēšanu. Latviešu valodā tulkots jau piektais romāns šajā sērijā. “Marko efekts” sola aizraujošu sižetu un pašu bīstamāko izmeklēšanu Q nodaļas vēsturē.

Lasītājs sākumā tiek iepazīstināts ar vairākiem upuriem un vairākiem veikliem, negodprātīgiem darboņiem. Paralēli tiek sekots Dānijas ierēdņiem, banku pārstāvjiem, ielas zaglēnam Marko un iemīļotajiem Q nodaļas darbiniekiem. Šoreiz romāna struktūra ir savādāka – lasītājs sen jau zina par noziegumu, bet Merks ar kolēģiem tam pievēršas tikai ap grāmatas vidu, turklāt vairāk nejauši, nekā apzināti. Pirms tam tiek risinātas citas, personīgākas problēmas. Ļoti liela loma atvēlēta pusaudzim Marko, kurš aizbēg no savas bandas, bēgot atklāj viņu noslēpto līķi un beigās viņu meklē visi Kopenhāgenas noziedznieki.

Man personīgi vainīgo zināšana jau no paša sākuma laupīja lielu daļu pārsteiguma momenta un aizrautības. Taisnības labad jāsaka, ka dažas kārtis autors pataupa vēlākam laikam, bet tie notikumi ir tik likumsakarīgi, ka nojaušami jau pa lielu gabalu. Marko vajāšana padara sižetu spraigu, paralēli notiek arī daudz kas cits, tāpēc garlaicīgi nav un lasīšana raiti virzās uz priekšu.

Par spīti daudzajiem notikumiem romāns mani neieinteresēja tā, kā iepriekšējie autora darbi. Viens iemesls ir jau pieminētais noslēpuma trūkums. Otrs iemesls slēpjas Q nodaļas darbiniekos. Kur palicis pirmo sērijas romānu humors? Roze joprojām ir ugunīga un ekscentriska, tomēr tas vairs nav nekāds jaunums un šī viņas poza sāk kļūt par tukšu troksni. Asads gan ir interesants kā vienmēr, un autors katrā romānā pamanās pamest kādu jaunu informācijas drupaču par Asada raksturu un pagātni. Karls Merks šoreiz izteikti uzvedas kā kašķīgs krancis un šī viņa uzvedība brīžam izskatās uzpūsta, nepamatota, bērnišķīga un mani kaitināja. Un kas tas par dižu izmeklētāju, kuram nav pat ne vismazākā nojausma par Asada pagātni pirms ierašanās Dānijā. Man šķiet, ka pat bērns spētu uzminēt, kas Asads par putnu. Merka aklums ir apbrīnojams, bet neloģisks. Vēl kāds apstāklis – jau iepriekšējā sērijas grāmatā ievēroju, ka sākumā man jāpārvar nepatika pret diezgan nabadzīgo valodu, līdz sižets ievelk sevī.

Loģiska un ticama šķiet vismaz lielākā daļa no romāna noziegumu virknes. Korupcija, bankas burbulis un krāpšanās ar attīstības projektu naudu izklausās ļoti pazīstami, vai ne? Arī tādas zagļu bandas droši vien pastāv, jo, cik saprotu, autors smeļas idejas no Dānijas reālās dzīves. Piemēram, “Lieta Nr. 64” pieminētā Sprogē salas ieslodzījuma vieta tiešām pastāvēja.

Romāna beigas ir negaidīti melodramatiskas – kaut kas no Robina Huda, kaut kas no karmas garās rokas. Galvenās sižeta līnijas tiek savilktas kopā un noslēgtas, un viss beidzas tik jauki, ka atliek vien pabrīnīties, kur tad ir tā bīstamā izmeklēšana?

Lai gan joprojām domāju, ka Jusi Adlera-Olsena kriminālromānu trumpis ir īpatnējā izmeklētāju komanda apvienojumā ar sarežģītiem noziegumiem, “Marko efekts” sagādāja zināmu vilšanos. Nebija ne tik aizraujoši, ne tik bīstami kā solīts. Tik un tā daudziem varētu patikt, jo sižets ir spraigs un notikumiem bagāts, bet neprasa lielu koncentrēšanos. Tātad – viegla izklaide darba dienas nogurdinātam prātam.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Lieta Nr. 64. Jusi Adlers-Olsens

lieta nr. 64Zvaigzne ABC 2015. gads, 448 lpp. Afdeling Q #4

1987. gads. Nete Rozena ir pārliecināta, ka visi pārdzīvojumi palikuši pagātnē. Līdz kādu dienu uzrodas vīrs no pagātnes un draud izpostīt Netes laimi. Tomēr Nete neļaus sevi atkal ievilkt šausmu murgā, viņa negrasās vēlreiz būt par upuri… 2010. gads. Detektīvs Karls Merks pēta Ritas Nilsenas, eskorta firmas īpašnieces, pazušanu. Izmeklēšanā atklājas, ka Ritas nozušana ir nevis atsevišķs gadījums, bet gan cieši saistīta ar noziegumiem, kuri aizsākušies pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un turpinās joprojām.

Iepriekšējo Q nodaļas piedzīvojumu iepriecināta, ar nepacietību gaidīju šo romānu. Pēc izlasīšanas jāsecina, ka, it kā viss ir un tomēr kaut kā nav. Autors ir paņēmis nesmuku Dānijas vēstures epizodi un uz tās uzbūvējis noziegumu ķēdi, paralēli tam turpinot risināt pneimatisko āmuru slepkavnieku lietu. Tik skumjš stāsts par sievietēm un večiem, kuri iedomājas sevi dieva vietā. Kas gan var noiet greizi?

Nevar īsti teikt, ka Jusi Adlers-Olsens būtu “sabojājies”, tomēr šoreiz nesaņēmu ne spriedzi, ne smieklus kā pirmajās trīs daļās. Romāns gluži vienkārši neaizrāva. Tā vien šķiet, ka autoram sakāpuši galvā žilbinošie Q nodaļas sērijas pārdošanas apjomi un viņš ir steidzies “uzcept” nākamo romānu. Varbūt pie vainas ir trīs dažādie skatpunkti – Karls, ļaundaris, atriebējs. Romāns sanācis saraustīts, ar lēnu sižeta virzību un strauju nobeigumu.

Ja iepriekšējos romānos Q nodaļas darbā dzirkstīja humors, tad šoreiz no tā ir palikusi tikai vāja atblāzma. Mazliet dzīvības ienes Asada izdarības, bet tas arī viss. Atriebējas lomā esošās sievietes dzīves stāsts bija traģisks, tomēr kā tēls viņa galīgi neaizkustināja. Vai viņas rīcība ir ticama? Ir dzirdēti vēl trakāki stāsti par to kā cilvēki ieciklējas pagātnē un nespēj piedot. Savukārt ļaundaris reāli tracināja. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ, romāns ir iznācis neilgi pēc tam, kad daži mūsu politiķi pamatīgi nokaitināja ar savu vēlmi grābstīties gar sieviešu dzemdēm. Tāpēc man ļaundara nodaļas vienkārši riebās. Kārtējais aptaurētais tēviņš, kurš iedomājas, ka var lemt pār sievietēm un viņu tiesībām dzemdēt! Nezinu, vai autors šo tēlu ir balstījis uz reālu vēsturisku personu, bet neglītā Sprogē salas epizode gan Dānijas vēsturē ir bijusi un tas bija vienīgais, kāpēc spēju sižetu “sagremot”. Te nu nonākam līdz tam, ka lielā mērā manu nespēju izbaudīt “Lietu Nr. 64” nosaka mana attieksme pret romānā paustajiem sakāpinātajiem nacionālisma un šovinisma uzskatiem. Pilnīgi ticams, ka citiem romāns patiks krietni labāk.

Noliekam malā manu personīgo nepatiku, un pāri paliek šokējošs sižets, kurš tomēr ātri pabāl no atmiņas. Atceros Sprogē salu ar tur ieslodzītajām meitenēm, bet pārējais jau pagaisis. To pašu nevaru teikt par “Sievieti būrī”, vai “Vēstuli pudelē”, vai pat par “Fazānu slepkavām”, kurš, manuprāt, bija vājākais no pirmajiem trijiem romāniem.

Q nodaļas cienītājiem romāns ir noteikti jālasa, jo atklājas šis tas interesants par Asadu un Rozi, un ļoti aizdomīgs pavērsiens notiek pneimatisko āmuru slepkavu lietā, kas ož pēc daža laba nepatīkama atklājuma nākotnē. Protams, ka lasīšu nākamo daļu. Kopumā kriminālromānu sērija ir interesanta, uzrakstīta viegli lasāmā stilā un noziegumi nav viegli atrisināmi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsi apskati trim grāmatām

Gada sākums sanācis tāds viduvējs. Dažas grāmatas man ir patiesi patikušas un palikušas atmiņā. Dažas ir bijušas “labi, bet ne iespaidīgi” lauciņā un tad ir dažas tādas, par kurām tikai pieraksti ļauj atcerēties, ko lasīju. Nolēmu šīs pēdējās apkopot vienā rakstā, jo nekā daudz ko teikt man nav un arī negribas.

Alķīmiķis

Maikls Skots „Alķīmiķis” Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi #1

Apgāds “Jumava” 2008. gads, 303 lpp.

Vēsturisku faktu un mītu ierosināts darbs solīja ļoti interesantu sižetu. Turklāt, alķīmija ir vilinoša tēma. No cerībām čiks viens sanāca, jo Maikls Skots laikam lasītājus uzskata par mazgadīgiem stulbeņiem. Teksts ir tieši tik vienkāršs un atkārtojumu pilns, lai būtu par seklu pat pusaudžiem (vismaz man tā šķiet), kuriem acīmredzot šī fantāzijas sērija ir domāta. Iespējams, ka viņa lasītāji sirgst ar atmiņas zudumiem, tāpēc regulāri vajag atkārtot, ka Fleimels ir alķīmiķis, ka dvīņi ir dvīņi un tādā garā. Galvenie varoņi māsa un brālis uzvedas diezgan normāli, bet Fleimels tomēr ir aizdomīgi vājš priekš simtiem gadu veca un gudra alķīmiķa, kurš sargā Kodeksu. Vispār ļaunie tēli ir dzīvīgāki un interesantāki. Pārsteidzošā kārtā nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu ekranizācija varētu sanākt labāka par grāmatu, jo piedzīvojumi ir aizraujoši, Veco Rases pārstāvju un magu cīņas iespaidīgi krāšņas. Sajūta, ka Skots ir rakstījis nevis romānu, bet scenāriju. Protams, mazliet māc ziņkāre, kas notiks Parīzē un kāda visam saistība ar Makjavelli, bet domāju, ka sērijas turpinājumu nelasīšu. Dzīvē ir labākas lietas, ko darīt. Vērtējums: 2/5

Statistical probability of love

Jennifer E. Smith „The Statistical Probability of Love at First Sight”

Poppy/Little Brown 2012, 236 lpp

Asprātīgais grāmatas nosaukums solīja tikpat asprātīgu saturu, bet nu atkal….nekā. Rezultāts ir tūkstoš reižu dažādās variācijās lasīts un skatīts stāsts, kā meitene nokavē lidmašīnu, iepazīstas ar britu puisi un samīlas (amerikānietēm ir kāds īpašs klikšķis uz britu puišiem). Viss būtu jauki un mīļi un man nav nekas pret šādiem zvaigžņu iezīmētiem mīlas stāstiem. Tomēr autore slimo ar līdzīgu problēmu kā cienītais Maikls Skots – neskaitāmas reizes tiek atkārtots un malts, cik ļoti Hadlija negrib doties uz tēva kāzām, cik dusmīga uz tēvu utt. Emocijas tiek atkārtotas atkal un atkal, līdz viņa saprot, ka viss nemaz nav tik slikti, tēva jaunā sieva ir jauka un vispār Oliveram ir lielākas problēmas, nekā viņas nespēja samierināties, ka tēvs sāk jaunu dzīvi un visi ir laimīgi. Nekā sācies romāns arī nekā beidzas. Tāda uzsildīta trešās dienas zupa. Pat tai mīlestībai īsti nevarēju noticēt, to nevarēja just, lai gan es ticu, ka var būt liktenīgas satikšanās, un, ja par 4 minūtēm nokavē lidmašīnu, tad tas ir tikai uz labu. Vērtējums: 1/5

Ziemas pasakasKarena Bliksena „Ziemas pasakas”

Apgāds Atēna 2011. gads, 320 lpp.

Te nu ir pārsteigums pašai sev. Es tik tiešām domāju, ka man patiks, bet lasīju ar lielu piespiešanos. Lasot dažkārt bija sajūta – tūlīt, tūlīt es sapratīšu; jēgu jau varēja samanīt ar acu kaktiņu, bet, tiklīdz nofokusē skatienu, tā viss izkūp kā dūmi. Domāju, ka šos stāstus man vajadzēja lasīt tā ap gadiem divdesmit, jo tad dziļus un/vai filozofiskus tekstus spēju uzsūkt kā sūklis un saskatīt jēgu pat tur, kur tā varbūt nemaz nebija. Bet pašlaik ar Bliksenu sadraudzēties nespēju. Acīmredzot tas sūklis ir pilns. Es saprotu, ko viņa saka un saprotu, ka tas ir labi, bet mani tas ne aizkustina, ne kaut ko nozīmē. Visi 11 stāsti ir par jauniem cilvēkiem liktenīgas izvēles vai nopietnu uzskatu, dzīves apstākļu maiņas brīdī. Grūtsirdība, Dievs, liktenis, izvēle, jaunības maksimālisms, ideāli, dzīves skarbums, nauda, vara, nolemtība, sapņi. Bliksena raksta diezgan izvairīgi un aizplīvuroti, vietām skaisti, vietām smagnēji un samudžināti. Ja jānosauc stāsti, kas man patika ar savu smalkumu vai dziļumu, tad tie ir “Sapņotājs bērns” par nabadzīgu puiku, kurš dzīvo sapņu pasaulē (skaistā un bagātā mājā) un nokļūstot labos apstākļos pamazām nonīkst, jo viņam visu laiku pēc kaut kā jāilgojas, un “Skumju druva” par jaunekli tēvoča muižā, kurš novēro kādas mātes izmisīgo cīņu par dēla dzīvību. Tādas aukstas un drūmas ziemas pasakas. Vērtējums: 2,5/5

P.S. Visas trīs grāmatas lieliski noderēja manam grāmatu bingo.